Panti, ko iegaumēt slimnīcai

Lai gan katra nelaime uzjundī uztraukumu, mēs visu mūžu mācāmies grūtību laikā pieņemt Tā Kunga atbalstu, iedziļinoties Viņa Vārdā un nepārtraukti lūdzot (1. Tesaloniķiešiem 5:17). Mēs mācāmies vēl dedzīgāk meklēt Viņu, kad mūs piemeklē nelaimes.

Tomēr maz ir tādu pārbaudījumu, kas ticību izaicina tā, kā to dara smaga slimošana. Desmitgadē, kad strādāju klīniskajā medicīnā, es vairākkārt biju lieciniece tam, kā slimība atrauj no tieši tām disciplīnām, uz kurām paļaujamies, ka tās stiprinās mūsu ticību. Svēto Rakstu lasīšana ir nomācoša, kad jāmokās nerimstošās sāpēs un nogurumā, un gluži neiespējama, kad medikamenti aptumšo domāšanu. Lūgšana slimības miglā izšķīst miglainos vārdos. Atrauti no mājām, cilvēkiem un nodarbēm, ko lolojam, cīnāmies par jēgu trauksmes signālu un pārbaužu jūrā, nepārtraukti jautājot: "Kāpēc, Kungs?" Kad atbildes nenāk ātri, ticība panīkst un cilvēku pārņem izmisums.

Tiem no mums, kuri cīnās slimnīcā, vairāk nekā jebkad ir vajadzīga pārliecība par Dieva labestību un nelokāmo mīlestību. Taču uzturēšanās slimnīcā vai jebkurš pārbaudījums ar novājinošu slimību neļauj padziļināti izprast Dieva Vārdu. Ir nepieciešami panti, pie kuriem var pieķerties, kad sāpju viļņi sagrābj un cerība sarūk. Vajag, lai Dieva Vārda spēks stiprina dvēseli tādās devās, cik slimības sakropļotais prāts spēj uzņemt.

Desmit panti smagai slimošanai

Lūk, desmit Rakstu vietas, kas ilustrē Dieva mīlestību uz mums caur Kristu, kas mūs uzturēs arī smagas slimošanas vētrā. Noglabā šos pantus savā sirdī un prātā!

Psalmi 18:2

Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.

Romiešiem 8:38-39

Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

Psalmi 23:4

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.

Jāņa 11:25-26

Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?"

Psalmi 46:1-3

Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Sela.)

2. Korintiešiem 4:16-18

Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Psalmi 73:26

Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!

1.Pētera 1:3-5

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā.

Psalmi 121:1-2

Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.

Atklāsmes 21:4-5

Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu."

Katrīna Batlere (desiringGod.org)

Humānisms: jūs būsiet kā Dievs

Tas viss ir par mani

Es esmu atzinis, ka kristiešiem, lai arī sekulārisms kā pasaules uzskats ir nepareizs, pienākas rūpēties arī par sekulārām lietām. Tas pats attiecas arī uz nākamo populāro "ismu" - humānismu.

Neapšaubāmi pastāv pareizs humānisms, un tas nozīmē pareizas rūpes par cilvēkiem. Labāks vārds tam ir humanitārisms. Cilvēki, kas rūpējas par citiem cilvēkiem, ir humanitāri cilvēki. Kristiešiem vajadzētu būt humanitāriem. Tomēr pastāv arī filozofiskais humānisms, proti, veids, kā skatīties uz cilvēkiem, īpaši uz mums pašiem, neatkarīgi no Dieva, kas nav pareizi, bet drīzāk nepareizi un kaitīgi. Tā vietā, lai uz cilvēkiem raudzītos kā uz radījumiem, kas radīti pēc Dieva tēla, kurus mums vajadzētu mīlēt un par kuriem mums vajadzētu rūpēties, humānisms uz cilvēku raugās kā uz visa centrālo figūru, kas būtībā ir sekulārs skatījums. Tāpēc mēs bieži vien pievienojam īpašības vārdu lietvārdam un plašāk runājam ne tikai par humānismu, bet arī par "sekulāro humānismu".

Bībeles piemērs

Labākais sekulārā humānisma piemērs ir atrodams Daniēla grāmatā. Kādu dienu Babilonas ķēniņš Nebukadnēcars atradās uz savas pils jumta un lūkojās pāri krāšņi iekārtotajiem dārziem uz plaukstošo pilsētu tālumā. Viņš bija pārsteigts par savu roku darbu un sacīja: "Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?" (Daniēla 4:27). Tas bija apgalvojums, ka viss, ko viņš redzēja, bija "no" viņa, "caur" viņu un "viņa godam", un tas ir tieši tas, ko vēsta humānisms. Humānisms apgalvo, ka viss griežas ap cilvēku un ir cilvēka godam.

Humānisms apgalvo, ka viss griežas ap cilvēku un ir cilvēka godam.

Dievs necieta šādu augstprātību, tāpēc Viņš nosodīja Nebukadnēcaru par šādu neprātu, norādot, ka tā ir neprātīga filozofija. Nebukadnēcars tika izdzīts dzīvot kopā ar zvēriem un pat rīkojās kā zvērs, līdz beidzot atzina, ka vienīgi Dievs ir patiesais Visuma valdnieks un ka viss pastāv Dieva, nevis mūsu godam. Viņš sacīja:

"Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?" (Daniēla grāmata 4:31-31).

Humānisms ir vērsts pret Dievu un ir naidīgs kristietībai. Tā tas ir bijis vienmēr, bet īpaši skaidri tas redzams mūsdienu humānisma publiskajos paziņojumos: “Humānisma manifests” (1933), “Humānisma manifests II” (1973) un “Sekulārā humānisma deklarācija” (1980). Pirmajā no šiem dokumentiem, 1933. gada dokumentā, ir teikts: "Tradicionālais teisms, īpaši ticība Dievam, kurš uzklausa lūgšanas un pieņem, ka Viņš mīl un rūpējas par cilvēkiem, dzird un saprot viņu lūgšanas un spēj kaut ko darīt, ir nepierādīta un novecojusi ticība. Pestīšanas ticība, kas balstās tikai uz apgalvojumiem, joprojām šķiet kaitīga, novēršot cilvēkus ar viltus cerībām uz pēcnāves dzīvi debesīs. Saprātīgi domājošie meklē citus izdzīvošanas līdzekļus." (1)

1973. gada “Humānistu manifestā II” teikts: "Mēs neatrodam pietiekamus pierādījumus ticībai, ka pastāv pārdabiskais," un "Nav ticamu pierādījumu tam, ka pēc ķermeņa nāves pastāv dzīvība." (2)

Kur tas ved?

Kur ved humānisms? Tas noved pie sevis padarīšanas par Dievu jeb deifikācijas un, pretēji tam, ko tas sludina, pie pieaugošas necieņas pret citiem cilvēkiem. Jo, ja Dieva nav, tad Dieva vietā ir jāgodā "es". Šādi deificējot sevi, humānisms patiesībā deificē gandrīz visu, izņemot Dievu.

Pirms vairākiem gadiem Herberts Šlosbergs (Herbert Schlossberg), viens no Fīldsteda institūta projektu vadītājiem, uzrakstīja grāmatu "Iznīcības elki", kurā viņš parādīja, kā humānisms ir padarījis par dieviem vēsturi, naudu, dabu, varu, reliģiju un, protams, pašu cilvēci. (3) Runājot par citu cilvēku neievērošanu, paskaties uz 70. gadu pārdotākajām grāmatām. Tur var atrast tādus nosaukumus kā "Uzvara ar iebiedēšanu" un "Rūpējoties par pirmo numuru". Šajās grāmatās sekulārajam humānismam pilnīgi atbilstošā veidā teikts: "Aizmirsti par citiem cilvēkiem, rūpējies par sevi, tu esi tas, kas ir svarīgs." (2) Šajos gados radās tas, ko sociālais kritiķis Tomass Volfs (Thomas Wolfe) nosauca par "Es dekādi" (1970. gadi) un ko vēlāk, 1980. gados, citi uzskatīja par alkatības zelta laikmetu.

Attiecībā gan uz humānismu, gan sekulārismu, kristiešiem piemērots izteikums būtu "tas vairs neatbilst man". Neuzstādi sevi centrā. Negodini zelta teļu. Atceries, ka pirmā humānisma izpausme nebija 1933. gada Humānisma manifests vai pat Nebukadnecara augstprātīgie vārdi, kas tika sacīti apmēram sešus simtus gadu pirms Kristus, bet gan sātana vārdi, kurš Ievai Ēdenes dārzā teica: "Jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu" (1. Mozus grāmata 3:5).

Džeimss Montgomerijs Boiss (crossway.org)

Šis fragments tika adaptēts no grāmatas “Whatever Happened to The Gospel of Grace?: Rediscovering the Doctrines That Shook the World” (“Kas Notika ar žēlastības evanģēliju? Džeimss Montgomerijs Boiss: Atklājot no jauna doktrīnas, kas satricināja pasauli.”)

Piezīmes

(1) Humānisma manifests (Humanist Manifestos I and II (New York: Prometheus, 1973)), 13.
(2) Turpat (Ibid), 16, 17.
(3) Herberts Šlosbergs “Iznīcības elki” (Herbert Schlossberg, Idols for Destruction (Wheaton, Ill.: Crossway, 1990)).

Džeimss Montgomerijs Boiss (James Montgomery Boice) trīsdesmit gadus bija vēsturiskās Filadelfijas Desmitās prezbiterāņu draudzes vecākais kalpotājs un līdz savai nāvei 2000. gada jūnijā bija vadošais reformētās ticības pārstāvis.

Māciet kristiešiem, kas ar viņiem notika atgriešanās brīdī

Ikviens, kas atgriežas pie Kristus, atgriežas caur daļēju atziņu. Protams, caur patiesu atziņu - citādi nebūtu īstas atgriešanās - tomēr daļēju.

Tas, protams, nav nekāds pārsteigums, jo tās ir vienīgās zināšanas, kādas mums kā ierobežotām radībām ir, īpaši šajā kritušajā pasaulē. “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts" (1.Korintiešiem 13:12).

Acīmredzamais, par ko vērts runāt

Taču runāt par acīmredzamo ir ļoti noderīgi. Piemēram, var būt acīmredzami, ka zilās debesis šodien ir krāšņas, bet ir vērtīgi teikt savam draugam: "Vai šodien zilās debesis nav skaistas?!" Līdz šim brīdim viņš, iespējams, ir bijis akls pret acīmredzamo. Un pēkšņi tu esi atmodinājis viņā prieku, pasakot kaut ko tik viegli saskatāmu.

Ar to es gribu teikt, ka tad, kad cilvēks ir glābts, viņš nezina visas tās krāšņās lietas, kas tajā brīdī ar viņu ir notikušas, - gluži kā cilvēks, kurš pamostas pēc operācijas un nezina, ka vēzis ir pilnībā izoperēts. Viņam tas ir jāpasaka.

Nekad neuzskatiet, ka cilvēki saprot, kā Dievs viņus izglāba.

Tāpēc vecāku, svētdienas skolu skolotāju, mazo grupu vadītāju un mācītāju uzdevums ir mācīt cilvēkiem, kas ar viņiem ir noticis. Nekad neuzskatiet, ka cilvēki saprot, kā Dievs viņus izglāba. Mums visiem par to ir tikai daļējas zināšanas.

Un lielākā daļa Jaunās Derības ir paredzēta tam, lai paplašinātu mūsu zināšanas par to, kā Dievs mūs izglāba, un par to, kas ir patiesība par Viņu un mums šobrīd - šajās jaunajās attiecībās.

Kas notika ar katru kristieti

1. Tūkstošiem cilvēku ir patiesi atgriezušies, kuri nekad nav pat dzirdējuši par jaunpiedzimšanu. Liecība, ko viņi dzirdēja par Jēzus nāvi, augšāmcelšanos un piedošanu, neietvēra šo patiesību. Tagad viņi tic. Viņi ir piedzimuši no jauna, bet viņi to nezina. Tāpēc mums viņi ir jāmāca par to.

“Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis.” (1.Jāņa 5:1)

“Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”(Jāņa evaņģēlijs 3:3; skat. arī 1.Pētera 1:3, 23; Jēkaba 1:18).

2. Dievs ir aicinājis visus kristiešus. Taču tūkstošiem nezina, kāda ir dievišķā aicinājuma valoda. Viņi nekad nav dzirdējuši šo valodu. Tāpēc mums viņiem tas ir jāmāca.

“Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1. Korintiešiem 1:22-24; skat. arī Romiešiem 8:28; Galatiešiem 1:5; 5:8; Efeziešiem 4:1, 4; 2.Timotejam 1:9).

3. Visus kristiešus Dievs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas. Taču tūkstošiem nezina, ka Dievs viņus ir izredzējis jau no mūžības. Viņiem ir jāmāca šī patiesība.

"Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā.” (efeziešiem 1:4; skat. arī 1.korintiešiem 1:26-29; romiešiem 9:11; 11:5-7; Jēkaba 2:5).

4. Visi kristieši ir miruši kopā ar Kristu. Taču tūkstošiem cilvēku nekad nav pieņēmuši šādu domu par savu atgriešanos. Pat, ja šie vārdi pār viņiem tika izrunāti kristībās (nemaz nerunājot par to, cik daudziem patiesi ticīgiem cilvēkiem nav atmiņu par zīdaiņu vecumā piedzīvotu apslacīšanu), šie vārdi netika uztverti. Viņiem ir jāmāca, ka viņi ir miruši.

“Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”(kolosiešiem 3:3; skat. arī Romiešiem 6:4-6; Galatiešiem 2:20).

5. Visi kristieši ir taisnoti vienīgi ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. Taču daudzi nāca pie Kristus, nemaz nezinādami vārdu "taisnošana". Kādā brīdī viņiem ir nepieciešams mācīt, ka šī lieliskā lieta ir notikusi ar viņiem.

“Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Romiešiem 3:28; skat. arī 5:1; 8:1, 30; 2. Korintiešiem 5:21; Galatiešiem 2:16; 3:11).

6. Visi kristieši ir izcelti no tumsas valstības un pārcelti Kristus valstībā. Taču daudzi nekad nav dzirdējuši, ka viņi ir bijuši tumsas varā, vai kas tā tāda ir, nemaz nerunājot par to, ka viņi ir pārcelti citā valstībā. Tas ir jāmāca.

“Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā.” (Kolosiešiem 1:13)

Vecāku, svētdienas skolu skolotāju, mazo grupu vadītāju un mācītāju uzdevums ir mācīt cilvēkiem to, kas ar viņiem ir noticis.

7. Visi kristieši ir atbrīvoti no pakļautības velnam. Taču daudzi kristieši pat nezina, ka viņi ir bijuši velna pakļautībā, nemaz nerunājot par to, ka viņi tagad ir atbrīvoti no tās. Viņiem ir jāmāca par to.

“Tā Viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām.” (Kolosiešiem 2:15; skat. arī Ebrejiem 2:14-15).

8. Visi kristieši ir apzīmogoti ar Garu atpestīšanas dienai. Taču tūkstošiem cilvēku nezina, ka šāda apzīmogošana pastāv un ko tā nozīmē. Viņiem par to ir jāmāca.

“Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.” (Efeziešiem 4:30; skat. arī 1:13).

9. Visi kristieši ir likumīgi adoptēti Dieva ģimenē un ir Dieva bērni. Taču daudzi nekad nav dzirdējuši šo patiesību par adopciju. Viņiem par to ir jāmāca.

“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” (Romiešiem 8:15-17; skat. arī Efeziešiem 1:5; Galatiešiem 5:5, 11).

10. Visos kristiešos mājo dzīvais Kristus. Bet ne visi to zina. Viņiem ir jāmāca par to.

“Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.” (Kolosiešiem 1:27; skat. arī Romiešiem 8:10).

Sens Vārds par jaunu dzīvi

Pārdomājiet uz brīdi to, ko tas nozīmē. Mūsu pieredzi (ievērojiet šo vārdu! Ne tikai zināšanas, bet pieredzi), par to, kas mēs esam un kas ar mums ir noticis, lielā mērā nosaka tas, ko mēs zinām par mūsu brīnumaino atgriešanās brīdi. Un tas, ko mēs zinām, nāk no Svētajiem Rakstiem.

Dievs ir noteicis, ka kristīgās dzīves brīnumu dvēselē darbina Viņa suverēnā žēlastība, bet vada un veido Viņa Vārds Bībelē.

Mēs piedzīvojam savas atgriešanās pilnību, kad jaunā dzīve mūsos iekšā krustojas ar seno Vārdu no ārpuses.

Mēs varētu domāt, ka Dievs dos mums izbaudīt visu atgriešanās godību tikai tāpēc vien, ka mēs faktiski esam brīnumainā veidā atgriezušies. Galu galā, tas bija brīnums! Vai jums ir jāsaka, ka jūs tikko piedzīvojāt brīnumu? Jā, ja vēlaties iepazīt brīnuma daudzšķautņaino brīnišķīgumu. Taču Dievs nedod atgriešanās prieku tikai caur atgriešanos. Mēs piedzīvojam savas atgriešanās pilnību, kad jaunā dzīve mūsos krustojas ar seno Vārdu no ārpuses.

Piemēram, dievbērnības Gars mūsos (kas ir katram kristietim) krustojas ar Bībeles mācību par adopciju un izpaužas ar prieku dāvājošu apziņu un pārliecību, ka mēs esam Dieva bērni.

Tādēļ mācītāji, skolotāji, vecāki: māciet ticīgajiem, kas ar viņiem notika atgriešanās brīnumā. Tā mēs piedzīvojam dzīvā Dieva darbu.

Džons Paipers (desiringGod.org)

Vai tu ciet no "Bībeles anoreksijas"?

Mūsu dvēseles var badoties, tāpat kā mūsu ķermeņi. Jēzus teica: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mateja 4:4). Mūsu dvēselēm ir nepieciešama Svēto Rakstu dienišķā maize. Mateja 4:4 uzsvērts, ka katrs vārds jeb viss Dieva Vārds ir nepieciešams, lai uzturētu mūs veselus, nevis tikai daži panti šur un tur. A.V.Tozeram bija taisnība: "Nekas mazāk kā visa Bībele nevar veidot kristieti pilnīgu."

Vidusskolā man bija draudzene vārdā Džūlija, kurai bija anoreksija. Anoreksija ir slimība, kas izraisa ārkārtēju svara zudumu, jo cilvēks regulāri atsakās ēst. Tas noved pie sliktām asins analīzēm, hroniska noguruma, matu izkrišanas, sirds aritmijas un zema asinsspiediena. Baisākais ir tas, ka cilvēki ar anoreksiju neredz, cik tievi viņi ir. Skatoties spogulī, viņi nepamana izvirzītos kaulus. Patiesībā daudziem pat šķiet, ka viņi redz taukus.

Kristiešiem var būt Bībeles anoreksija. Reiz es apmeklēju sieviešu Bībeles studijas, kurās mēs pildījām darba burtnīcas ar diezgan daudziem mājasdarbiem, un tad tikāmies, lai tos pārrunātu. Man bija draudzene, kura pauda neapmierinātību par šo darbu burtnīcu. "Man patīk nākt uz Bībeles studijām, būt kopā ar citām sievietēm un atvērt Bībeli. Bet tad man patīk aizvērt Bībeli un doties mājās."

Šī sieviete bija aizņemta ar daudziem kalpošanas darbiem draudzē. Viņa palīdzēja slavēšanā un darbā ar bērniem, taču neapzinājās, ka Svētie Raksti viņai ir nepieciešami regulārai un personīgai garīgajai izaugsmei mājās. Viņasprāt, Svētie Raksti bija domāti baznīcas sapulcēm. Šī sieviete domāja, ka ēdienreize šur un tur viņu uzturēs. Viņa bija nelaimīga un neredzēja, ka garīgi izsīkst, par spīti visai savai kalpošanai. Viņai bija Bībeles anoreksija.

Degviela dvēselei

Dievs Savu Vārdu sauc par maizi, pienu un medu. Viņš mums to savā laipnībā devis, lai uzturētu mūs dzīvus un ļautu garīgi augt. 2.Pētera 1:3 ir teikts: "Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku." Ievērojiet, ka Dieva dievišķais spēks darbojas caur Kristus atziņu. Tāpēc Bībele ir mūsu garīgās ēdienkartes galvenais ēdiens.

Bībele ir mūsu garīgās ēdienkartes galvenais ēdiens.

Pāvils arī vairākkārt mudina savus lasītājus augt Kristus atziņā. Savās vēstulēs viņš māca par Kristu un aicina citus darīt tāpat. Vēstulē filipiešiem 1:9 viņš lūdz: "... lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā." Mūsdienu pasaulē mēdz domāt, ka mīlestība ir tikai jūtas, bet Dievs vēlas, lai mūsu mīlestība ir bagāta ar zināšanām. Pieaugot izpratnei, mūsu mīlestība kļūst šķīsta, un mēs nesam augļus Dieva godam. Tāpat kā mēs ēdam, lai uzturētu katru ķermeņa šūnu, tā arī lasām un klausāmies, lai spēcinātu savu sirdi un dvēseli.

Ārpus ēdienkartes

Tāpat kā atsevišķiem kristiešiem var būt Bībeles anoreksija, arī draudzes var ciest badu. Moderna mūzika, mākslinieciski videoklipi un asprātīgas ilustrācijas var veidot pūļus, bet Dieva Vārds ir tas, ko Svētais Gars izmanto, lai veidotu draudzi. Diemžēl mūsdienās daudzās baznīcās Bībele tiek nostumta malā. Pat Bībelei ticošās draudzes vairs nelasa lielu daļu Svēto Rakstu, kad tās pulcējas. Varbūt tās uzskata Rakstus par pārāk garlaicīgiem. Bībeles patiesības himnās un dziesmās aizvieto emocionālākas izpausmes tam, kā mēs jūtamies par Jēzu vai kā Viņš liek justies mums. Toties sprediķi pārāk bieži ir saīsināti līdz pat 20 minūtēm, un arvien vairāk stāsta aizkustinošus stāstus un komentē kultūras notikumus, lai izjauktu "sludināšanas" monotono gaisotni, jo mēs taču dzīvojam digitālajā laikmetā, kad mūsu uzmanības ilgums (tā mums stāsta) ir īsāks nekā zelta zivtiņai.

Turpretī, lūk, ko Pāvils saka draudzei: "Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamāciet un paskubiniet cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam!" (Kolosiešiem 3:16). Dieva Vārds skan draudzē, kas pulcējas, lai lasītu, lūgtu, dziedātu un klausītos Dieva Vārdu. Šis Vārds dziļi iemājo un izplatās gan iekšienē, gan ārpusē. Draudze kļūst spēcīga, tiešām topot par "patiesības balstu un pamatu" (1.Timotejam 3:15).

Kaut vairāk draudzēs atbalsotos atklāta patiesības paušana (2.korintiešiem 4:2), lai veidotu kristiešus, kas aug un kļūtu nobrieduši. Tikai Bībele, Svētā Gara spēkā, to var paveikt. Katram kristietim un katrai draudzei ir jāpiepilda sevi ar Rakstiem.

Mūs gaida Kristus mielasts. Nebūsim badā, bet izbaudīsim to!

Kerija Folmara (9Marks.org)

Šis raksts ir adaptēts no Kerijas Folmaras grāmatas “The Good Portion: The Doctrine of Scripture for Every Woman” (by Keri Folmar).

Cik nevainīga ir frāze "Esi tu pats!"?

Tādi ieteikumi kā "esi tu pats!" un “dari, kā patīk!” (angliski - you do you) var šķist dabiski un nevainīgi. Iedomājies lielu jauniešu kompāniju, kas kopīgi vakariņo picērijā un mēģina izlemt, vai picas pasūtīt kopā un dalīties, vai pasūtīt katram atsevišķi. 

Tas mums kaitē. Kopiena ir ne tikai dāvana mūsu ilgtspējai ("iešana tālu"), bet arī dāvana mūsu izdzīvošanai gan garīgā nozīmē, gan tiešā – cik ilgi zīdainis izdzīvotu bez savas ģimenes? Neatkarīgi no tā, vai mēs domājam, kurā augstskolā mācīties vai kādu darba piedāvājumu pieņemt, ar kādu cilvēku apprecēties vai kādu finansiālu lēmumu pieņemt, mēs ejam vieni paši ar lielāku muļķības vai neprātības risku. Mums vajadzētu gribēt, lai mūsu dzīvē būtu cilvēki, kas spētu teikt smagas patiesības, pārorientētu mūsu kļūdainos ceļus un sapurinātu mūs pie iznīcības sliekšņa. Dievs ieliek cilvēkus mūsu dzīvē nevis tādēļ, lai apstiprinātu katru mūsu kaprīzi un fantāziju, bet, lai norādītu mums uz patiesību un sniegtu gudru padomu – nevis, lai paraustītu plecus un atteiktu "dari, kā tev patīk", kamēr ejam pa bezdideņa malu, bet tāpēc, lai drosmīgi parādītu: "Lūk, kā tev vajadzētu darīt", pat ja mums to ir grūti dzirdēt.

"Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs," sacīts Salamana pamācībās 12:15, "bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu." Patiesi, "esi tu pats" pasaule iedzīvina muļķību, kas rodas, kad mēs noniecinām kopienas kolektīvo gudrību un aizstāvam indivīdu autonomiju darīt to, kas ir pareizi viņu pašu acīs.

2. "Dariet, kā gribat" ir aizsegs grēkam

Lielas problēmas parādās tad, kad “esi tu pats” morālei tiek piemērota kultūras vērtība. Kad esam pārvarējuši novecojušo "vajadzētu darīt tā" ētiku, kas balstīta uz transcendentālu avotu, paliek tikai katram savs standarts. Bet tas rada problēmas.

Mēs esam radīti, lai attīstītos savstarpēji saistītā kopienā, kurā citi mūs stiprina un kurā esam atbildīgi pret viņiem.

"Dari, kā patīk" morāles sistēma nav atbrīvojoša, bet gan nežēlīga. Pēc savas būtības mēs cenšamies pieņemt gudrus lēmumus, būdami izolēti no citiem. Pāvils runā par mums visiem, kad viņš Romiešiem 7:15 raksta: "Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru." Tādiem dabiskiem grēciniekiem kā mēs, kam patīk svārstīties, pašapmānīties un pašiznīcināties, "dari, kā gribi" ir neveselīgs padoms.

3. "Esi tu pats" ideja var novest pie vientulības un izmisuma

Salamana pamācībās 26:12 ir aprakstīts, kāpēc šāda pieeja ved nevis uz piepildījumu, bet gan – uz bezcerību: "Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda."

Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam radīti, lai augtu savstarpēji atkarīgā kopienā, kurā citi mūs stiprina un kurā esam atbildīgi pret viņiem. Mēs esam radīti, lai uzplauktu saskaņā ar mūsu Radītāja likumiem un ieceri, nevis lai paši veidotu savus noteikumus un pārradītu sevi pēc saviem ieskatiem.

Relatīvi izvēlēta nostāja ne tikai vājina kopienu un kultivē morālo haosu, bet arī uzliek pašattaisnojošu slogu cilvēkam. Ja mēs visi esam pašradīti projekti, kuru likteņi ir tikai mūsu pašu ziņā, tad dzīve kļūst par individualitātes sasniegumu skrējienu. "Dzīvo savu patiesību" autonomija ir tikpat nogurdinoša, cik nesakarīga. Tā neizbēgami ved pie vientulības. Tā kļūdaini liek domāt, ka mēs varam dzīvot neapgrūtināti un neietekmēti no dažādām struktūrām, kas mūs ieskauj (ģimene, baznīca, kultūra, bioloģija utt.). Rezultātā kļūst neiespējami veidot kopienu, ja katrs indivīds ir sava sala bez nepieciešamās paļāvības uz plašākām patiesībām vai iesakņotības lielākā stāstā.

Sabiedrībā "esi tu pats" rada ļoti sīku sadrumstalotību, kurā vienprātība un jebkāda veida koalīcijas kļūst neiespējamas. Ģimenēs "es tu pats" prakse veicina spriedzi, savstarpēju cīņu un potenciālu izjukšanu. Baznīcā "esi tu pats" iedragā māceklību (tā aicina katru indivīdu nevis būt "autentiskam" pašam sev, bet gan kļūt līdzīgam Jēzum).

Grēcīgajam cilvēkam "dari, kā gribas" izklausās jauki. Mēs dabiski vēlamies darīt to, ko gribam, lai dzīvotu "pēc savas patiesības". Taču patiesībā tas ir ceļš uz vientulību, bēdām un galu galā – iznīcību.

Kas ir labāk nekā "darīt, kā gribas"?

Bībeles gudrība aicina mūs uz daudz labāku mantru nekā "dari, kā patīk", un Salamana pamācībās 3:5-7 tā ir labi atspoguļota:

Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un
nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos,
tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.

Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam,
bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna.

Tā vietā, lai paļautos tikai uz savu sapratni un būtu gudrs savās acīs, kas ir ceļš uz muļķību un sāpēm, mums jāpaļaujas uz Dievu. Mūsu pašu ceļš vedīs uz nomaldīšanos. Viņa ceļš padarīs mūsu ceļu taisnu.

Tādēļ mīli savus draugus, ģimenes locekļus un kaimiņus, izvairoties no vēsas atbildes "dari, kā tev patīk", kad redzi sliktas izvēles un rīcību. Tā vietā, lai kritizētu un ierobežotu viņu subjektīvās kaprīzes, norādi viņiem uz mērķi un augstāku Dieva gudrību. Atgādini, ka sākumā tas var šķist kā ierobežojums, bet galu galā Dieva gudrība dos "zāles tavai miesai, kas dziedina un atspirdzinās tavus kaulus." (3. Mozus 3:8).

Brets Makrekens (crossway.org)

Brets Makrekens (Brett McCracken) ir Gospel Coalition vecākais redaktors un grāmatu Uncomfortable, Hipster Christianity un Gray Matters autors. Kopā ar ģimeni viņš dzīvo Dienvidkalifornijā, kur kalpo kā vecajs Soutlendas draudzē (Southlands Church).

This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/unpacking-you-do-you/

Reformācijas lielais ieguldījums

"Evangelion (ko mēs saucam par evaņģēliju) ir grieķu vārds, un tas nozīmē labu, patīkamu, priecīgu un priekpilnu vēsti, kas priecē cilvēka sirdi un liek viņam dziedāt, dejot un lēkt no prieka."

Tā rakstīja Viljams Tindeils (William Tyndale) agrīnajos Reformācijas gados. Jo fakts, ka viņš, neveiksmīgs grēcinieks, bija žēlsirdīgā Dieva  pilnīgi mīlēts un ietērpts paša Kristus taisnībā, deva Tindeilam žilbinošu laimes izjūtu. Un viņš nebija vienīgais: tikai dažus gadus iepriekš Luters rakstīja, ka jūtas "pilnīgi atdzimis no jauna", it kā "būtu iegājis pašā paradīzē caur atvērtiem vārtiem".

Dieva gods un prieks par Viņu bija Reformācijas vadmotīvi un tās lielais mantojums.

Tāda bija Reformācijas teoloģijas ietekme uz tiem, kas to pieņēma: neizsakāms prieks. Caur taisnošanu vienīgi no žēlastības ticībā Kristum Dievs tika pagodināts kā pilnīgi žēlsirdīgs un labs, kā absolūti svēts un līdzjūtīgs – un tāpēc cilvēki varēja rast Viņā mierinājumu un prieku. Pateicoties vienotībai ar Kristu, ticīgie varēja baudīt drošu stāvokli Dieva priekšā, līksmi apzinoties Viņu kā savu "Abba" (Romiešiem 8:15), būdami pārliecināti, ka Viņš ir tik varens, ka var glābt un pasargāt līdz galam.

Dieva godība un prieks par Viņu – šīs neatdalāmās patiesības bija Reformācijas vadmotīvs un tās lielais mantojums. Reformatori uzskatīja, ka caur visām mācībām, par kurām viņi cīnījās un kuras aizstāvēja, Dievs tika pagodināts un cilvēkiem tika sniegts mierinājums un prieks. Un, pateicoties šīm patiesībām, dzīve joprojām var uzplaukt un ziedēt Dieva godības gaismā, kas dod prieku.

Mazs gods, mazs prieks

Reformācija sākās 1517. gada oktobrī ar strīdu par šķīstītavas ideju. Šķīstītava (jeb purgatorijs) bija Romas katoļu risinājums problēmai, ka neviens nemirst pietiekami taisns, lai pilnībā būtu pelnījis pestīšanu. Tika uzskatīts, ka tā ir vieta, kur kristiešu dvēseles pēc nāves nonāk, lai lēnām tās attīrītu no visiem grēkiem – lai pabeigtu procesu, kurā tās kļūst taisnīgas jeb taisnas.

Taču reformatoriem šķīstītava ātri kļuva par simbolu visam, kas bija nepareizs Romas katoļu izpratnē par pestīšanu. Žans Kalvins (John Calvin) rakstīja:

“Šķīstītava ir nāvīgs sātana izdomājums, kas anulē Kristus krustu, rada neizturamu nicinājumu pret Dieva žēlsirdību, kā arī apgāž un iznīcina mūsu ticību. Jo ko citu nozīmē šī viņu šķīstītava, ja ne to, ka samaksu par grēkiem maksā mirušo dvēseles [viņi paši]? [..] Bet, ja ir pilnīgi skaidrs, [..] ka Kristus asinis ir vienīgā samaksa par ticīgo grēkiem, vienīgā izpirkšana, vienīgā šķīstīšana, tad kas cits atliek, kā teikt, ka šķīstītava ir vienkārši briesmīga Kristus zaimošana?”

Viņa loģika ir vienkārša: šķīstītava atņem Kristum Viņa kā žēlsirdīga un pilnībā pietiekama Glābēja godību; tā arī iznīcina jebkādu paļāvīgu prieku mūsos. Nav prieka mums, nav goda Kristum. Tas bija pilnīgi pretēji Reformācijas domas nostājai, kas tik dedzīgi rūpējās par šīm divām balvām.

Laimīgā Dieva laimīgā teoloģija

Pats Luters ļoti labi zināja savas pirmsreformācijas teoloģijas sekas. Vajadzība pēc personīgiem nopelniem Dieva priekšā bija atstājusi viņu bez prieka un pilnu ar naidu pret Dievu. Jaunais Luters nespēja priecāties. Tas bija neizbēgams rezultāts teoloģijai, kurā grēks bija kaut kas tāds, ko mēs paši varam pārvarēt, un tādēļ Kristus bija mazs vai tikai daļējs glābējs.

Tas, ko reformatori saskatīja, bija atklāsme par pārbagāti laimīgu Dievu, kurš priecājas, daloties Savā laimē.

Tā tas paliek citās kristīgajās tradīcijās, piemēram, Austrumu pareizticībā un Romas katolicismā: Dievs netiek tā pagodināts, kā tas ir Reformācijas mācībā. Grēks ir mazāka problēma, un tāpēc Kristus ir mazāks glābējs. Tur vienkārši ir mazāk godības, par ko priecāties. Nepazīstot pieņemšanas drošību, jūs nevarat gūt tādu prieku Dievā.

Bez apziņas par to, ka Dievs savā pilnīgajā labprātībā ir sūtījis Savu Dēlu kā mūsu pilnīgi pietiekamo Glābēju, lai glābtu mūs vienīgi žēlastībā, jūs nevarat gūt šādu prieku. Jūs neredzat Viņā tādu godības dziļumu. Mūsu problēmas dziļums un Kristus žēlastības un upura lielums parāda mums Dieva godības skaistumu un krāšņumu.

Tas, ko reformatori saskatīja, jo īpaši caur vēsti par taisnošanu vienīgi ticībā, bija atklāsme par pārbagāti laimīgu Dievu, kurš priecājas daloties Savā laimē. Ne jau skops vai pragmatisks, bet Dievs, kurš priecājas būt žēlsirdīgs. Tāpēc paļāvīgā ticība Viņu pagodina (Romiešiem 4:20). Laupot no Viņa godības, piesavinoties sev kādus nopelnus, mēs tikai laupītu paši sev prieku par tik brīnišķīgu Dievu.

Taisnošanas drupatu taka

Taisnošana tikai ticībā bija Reformācijas pamatdoma. Bet tas bija sākums žēlastības drupatu takai, kas ved mūs augšup no evaņģēlijā piedāvātās piedošanas pie paša piedošanas Devēja un evaņģēlija Autora. Un tā Reformācijas mācības norāda tālāk par sevi. Mēs, kristieši, ne tikai pateicamies Dievam par Viņa žēlastību pret mums, bet arī sākam slavēt Viņu par to, cik žēlīgs Viņš ir, cik brīnišķīgi laipns un žēlsirdīgs Viņš sevi atklāj pie krusta.

Reformatori evaņģēlijā saskatīja ne tikai labo vēsti par mūsu glābšanu; viņi saskatīja Dievu, kurš vispirms mīl grēciniekus, nevis vienkārši apstiprina tos, kas paši sevi ir sakārtojuši (Romiešiem 5:6). Šī Dieva godība kļuva par ticīgo patiesā gandarījuma un prieka sakni – tā kļuva par viņu vadmotīvu un galīgo mērķi. Ņemsim par piemēru to, kā Luters – cilvēks, kurš reiz teica, ka ienīst Dievu, – varēja sākt runāt par Dievu Viņa godībā un mīlestībā:

“Dieva mīlestība nevis atrod, bet rada to, kas tai patīk. Dieva mīlestība mīl grēciniekus, ļaundarus, muļķus un vājos, lai padarītu tos taisnus, labus, gudrus un stiprus. Tā vietā, lai meklētu savu labumu, Dieva mīlestība plūst un dāvā labo. Tādēļ grēcinieki ir “pievilcīgi”, jo viņi ir mīlēti; viņi netiek mīlēti tāpēc, ka ir “pievilcīgi”.”

Atrast laimi

Reformatoriem rūpēja Dieva godība un no tās izrietošais svēto prieks. Tā ir tik ļoti iegājusi protestantu asinīs, ka luterāņu komponists Johans Sebastians Bahs, kad bija apmierināts ar saviem skaņdarbiem, uz tiem rakstīja “S.D.G.” jeb Soli Deo Gloria (‘Tikai Dievam gods”). Jo viņš vēlējās, lai caur viņa mūziku izskanētu Dieva skaistums un godība, tā iepriecinot gan Dievu, gan cilvēkus. Bahs uzskatīja, ka Dieva godība bez atlīdzības skan visā radībā, nesot prieku visur, kur to novērtē. Un tā ir tik vērta, lai tās dēļ dzīvotu un to veicinātu.

Patiesībā, rakstīja Kalvins, tas ir laimes un dzīves noslēpums. “Mums ir nepieciešams iziet no sevis,” viņš teica, “lai atrastu laimi. Cilvēka galvenais labums nav nekas cits kā vien vienotība ar Dievu.”

Pretēji visam, ko mums šodien stāsta, laime nav meklējama mūsos pašos, novērtējot savu skaistumu vai pārliecinot sevi par to. Dziļa, noturīga, apmierinoša laime ir atrodama godības pilnajā Dievā. Tas viss patiesībā ir tikai vēl viens veids, kā pateikt ar Reformācijas Vestminsteres īsā katehisma vārdiem: 

“Kāds ir cilvēka galvenais mērķis? Cilvēka galvenais mērķis ir pagodināt Dievu un baudīt Viņu mūžīgi.”

Maikls Rīvs (desiringGod.org)

Kad tuvojas slimnīcas apmeklējums

Es pazīstu slimnīcas. Es vēlos, kaut tā nebūtu, bet gadu gaitā esmu pārāk labi iepazinusi to novecojušos gaiteņus un stindzinoši aukstās operāciju zāles.

Tas sākās 1967.gadā, kad pārgalvīga ieniršana seklā ūdenī lauza man kaklu, paralizējot manu ķermeni no kakla daļas uz leju. Kad mediķi tajā karstajā jūlija pēcpusdienā mani steigšus aizveda uz slimnīcu, man nebija ne jausmas, ka tikšu izrakstīta vien 1969.gada aprīlī.

Kādu rītu es gulēju uz nestuvēm gaitenī pie uroloģijas nodaļas. Pēc divu stundu gaidīšanas un griestu flīžu skaitīšanas pa durvīm ienāca laboratorijas darbinieks un paziņoja, ka būšu “pirmā pēc pusdienu pārtraukuma”. Es ievaidējos. No tik ilgas gulēšanas man sāpēja pleci.

Kad uroloģijas nodaļas darbinieki devās uz ēdnīcu, mana sirds pagura. Es teju aizrijos no bailēm un klaustrofobijas, kas mani pārņēma.

Raudāšana rimās. Apkārt nebija neviena, kas varētu noslaucīt manas asaras, tāpēc nolēmu mierināt dvēseli ar himnu. Čukstus pie sevis es dziedāju savu mīļāko draudzes kora dziesmu:

Esi mierā, mana dvēsele: Tas Kungs ir tavā pusē.
Nes pacietīgi šo sāpju un bēdu krustu.
Ļauj savam Dievam visu nodrošināt;
Katrās pārmaiņās viņš paliks uzticīgs.
Esi mierā, mana dvēsele: tavs labākais, tavs debešķīgais Draugs
Caur ērkšķainiem ceļiem ved pie priekpilna mērķa!

Man bija tikai septiņpadsmit vai varbūt astoņpadsmit gadu, bet šis mirklis noteica, kā es vadīšu savu dzīvi slimnīcā. Mana uzturēšanās tur nebūs cietumsods. Lai arī kādas grūtības negadītos manā ceļā, es nolēmu, ka slimnīca būs kā sporta zāle manai dvēselei, vieta, kur pierādīt savu ticību, kā arī misijas lauks Dievam.

Izklausās neiespējami pusaudzei? Tā ir. Un, atskatoties pagātnē, tā arī bija. Tomēr kā Kristus sekotāja es zināju, ka man bija jāturas pie bibliskas cerības, citādi es sajuktu prātā. Jā, es joprojām cīnījos pret depresiju, joprojām cīnījos ar to, kā dzīvot dzīvi, neizmantojot kājas un rokas – arī pēc tam, kad 1969.gadā tiku izlaista no slimnīcas.

Bet es neļāvu sev grimt izmisumā. Tā mazā, apņēmīgā rīcība visu izšķīra ne tikai toreiz, bet arī pēc gadiem, kad cīnījos ar 3.pakāpes vēzi un hroniskām sāpēm.

Slimnīcas mācības

Man ļoti patīk Džona Paipera jaunā, nelielā grāmata “Mācības no slimnīcas gultas”. Varētu padomāt, ka šīs grāmatas nodaļas ir pārāk īsas, lai nestu sevī ko svarīgu, bet patiesībā tās ir kodolīgas un izteiksmīgas: tā ir gudrība, kas tiek teju vai “izšauta”.

Džonam nav ar savu pieredzi jāpierāda sevi kā pieredzējušu slimnīcu speciālistu (tāpat kā labiem dzemdību speciālistiem nav nekad pašiem jāpiedzemdē mazulis). Viņa spējas izriet no Svētā Gara dāvātās spējas noteikt, kas ir apdomīgi – kas ir pareizais, ko darīt ar visām tām stundām, ko pavadīsi guļot un nīkuļojot savā slimnīcas gultā.

Tāpēc, lūdzu, neskrien šai grāmatai cauri parāk ātri. Lasi nodaļas, lūdzot Dievu, un apzināti rīkojies saskaņā ar to sniegtajiem padomiem. Līdzās Bībelei šī mazā grāmatiņa ir labākais ceļvedis, lai pārliecinātos, ka uzturēšanās slimnīcā sniedz patiesu labumu tavai dvēselei.

Kā Džons ir bieži teicis: “Neiznieko savas ciešanas!” Mans draugs, es ticu, ka viņa “Mācības no slimnīcas gultas” tev palīdzēs izvairīties tieši no tā, kamēr esi slimnīcā. Tas nav cietums – tā ir sporta zāle; lasi šo grāmatu rūpīgi. Un lai Dieva dziedinošā žēlastības roka tavas slimības laikā gulstas pār tevi – vienalga, vai tas brīdis jau ir klāt, vai arī gatavojies savam slimnīcas apmeklējumam, kas galu galā reiz pienāks.

Džonija Eriksone Tada (desiringGod.org)

Lūgšana iesācējiem

Kā klājas tavai lūgšanu dzīvei?

Tas ir vienkāršs jautājums, bet atbildēt var būt grūti. Burtiski tas izklausās tā: “Kāda pēdējā laikā ir bijusi tava sarunāšanās ar Dievu?” Emocionāli tas varētu šķist kā: “Sasummē savas attiecības ar Dievu šajā dzīves brīdī!” Bībeles lasīšana salīdzinoši ir skaidrāka un “objektīvāka”. Cik lappušu? Cik tālu esi ticis savā plānā? Kuras grāmatas esi izlasījis? Ko tu esi iemācījies? Lūgšana neiekļaujas Excel tabulā tik vienkārši.

Dievs vēlas, lai tava dzīve – esot precētam vai neprecētam, studentam vai darbiniekam, jaunam vai vecam – darbotos lūgšanas spēkā. Lūgšana ir tavas sirds un prāta dzinējspēks. Tā nav kafija vai Čipotle (asie pipari), vai sabiedrisko mediju kņada; tā ir lūgšana. Dievs lūgšanā un caur to tev ir vajadzīgs vairāk nekā jebkas cits. Mēs nepaveiksim neko ar īstu un paliekošu vērtību bez Dieva, kas nozīmē, ka mēs nepaveiksim neko īstu un ar paliekošu vērtību bez lūgšanas.

Un tomēr tu droši vien jūties tikpat nedrošs par savu lūgšanu dzīvi kā par jebko citu. Lūgšana vienlaikus varētu būt vissvarīgākā un vismulsinošākā darbība kristīgajā dzīvē. Ticīgajiem tā ir dzīvības avots un dzīves noslēpums. Mēs zinām, ka mums ir jālūdz, bet mēs zinām, ka mēs nelūdzam pietiekami daudz. Un mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ka to darām pareizi, kad lūdzam. Vai man vajadzētu lūgt Dievu par to? Vai man vēl joprojām vajadzētu lūgt Dievu par to? Vai es vispār zinu, kas man vajadzīgs.

Apzināta, personīga komunikācija

Bībele mums nesniedz vienu mazu, vienkāršu modeli lūgšanai. Jēzus nekad nebija paredzējis, ka viņa parauglūgšana (ko mēs saucam par “Tēvreizi”) būs mūsu vienīgais lūgšanas pavadonis vai padomdevējs. Tā ir lieliska vieta, kur sākt, bet Dieva vārds sniedz mums daudz vairāk ierosmju mūsu lūgšanu dzīvei.

Lūgšana ir objektīvi reāla – īsts Dievs, īsta komunikācija, īsts darbs, īstas atbildes. Bet tā notiek miljons dažādos veidos un formās. Lūgšana notiek dažās sekundēs — īsos brīžos mūsu ikdienā —, un tā var notikt stundām ilgi, pat visas nakts garumā.

Lūgšana ir apzināta, personīga komunikācija ar Visuma Dievu. Labāks jautājums par “Kā klājas tavai lūgšanu dzīvei?” varētu būt: “Vai esi baudījis apzinātu komunikāciju ar Dievu – lasot Viņa Vārdu, savās ikdienas vajadzībās, visas dienas garumā?” Vai tavas attiecības ar Viņu ir bijušas īstas – nevis lodziņš, ko ieķeksēt, nevis tikai steigā meklēts palīdzības avots, nevis miglaina abstrakta ideja, kas virmo tavā galvā un dzīvē? Vai tava ticība ir tavā sirdī sasaistījusi tevi ar tavu Dievu? Vai tu esi paļāvies uz Viņu, nevis uz sevi pašu?

Tad kā klājas tavai lūgšanu dzīvei? Ja tu (tāpat kā es) neesi priecīgs vai apmierināts ar savu atbildi, tad, lūk, šeit ir septiņi veidi, kā pieaugt savā laikā vienatnē ar mūsu Dievu.

1. Izvēlies laiku un vietu

Tu vari lūgt jebkurā laikā un vietā. Jēzus sastapa sievieti pie akas, kura domāja, ka mums visiem jādodas uz konkrētu vietu, lai lūgtu un pielūgtu, kā Dieva tauta bija lūgusi Vecajā derībā (Jāņa evaņģēlijs 4:20). Bet Jēzus viņai saka: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsiet nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. (...) Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.” (Jāņa evaņģēlijs 4:21-23). Vairs ne vietā, bet garā (Efeziešiem 6:18).

Lūgšana ir pati svarīgākā lieta, ko vari darīt priekš pašiem svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē.

Tomēr brīvība lūgt jebkur bieži vien noved pie tā, ka lūgts netiek nekur. Mums būtu pilnīgi spontāni jālūdz, kad vien un kur vien mūsu sirdī rodas lūgšana – pārtraukuma laikā darbā, pirms kontroldarba, gaidot rindā veikalā. Lūgšana ir mūsu dzīves dzinējspēks, tāpēc nevajadzētu to atstāt spontānuma varā (savas automašīnas degvielas uzpildi taču mēs neatstājam spontānam mirklim). Izvēlies regulāru laiku un vietu, kad vari būt viens. Tas var būt no rīta mājās vai garā braucienā uz darbu, vai pusdienu pārtraukumā, vai ērtā laikā vakarā. Vietas un laiki var būt atšķirīgi dažādiem cilvēkiem – tā ir viena no satriecošajām svētībām, ko Jēzus sagādāja –, bet tai tomēr vajadzētu būt regulārai. Un Jēzus skaidri norāda, ka tai jābūt regulāri vienatnē (Mateja 6:6) – ne vienmēr, bet regulāri.

2. Ieklausies, pirms runā

Dažiem cilvēkiem laika atlicināšana būšanai vienatnē ar Dievu ir biedējoša. Patiesībā daudziem mūsdienās jebkurš laiks vienatnē – bez draugiem, bez televīzijas, bez telefoniem – ir satraucošs. Mēs šeit runājam ar visvareno Dievu. Viņš jau zina visu, kas mums vajadzīgs, un visu, ko mēs teiksim. Tad ko mēs vispār varam pateikt?

Viena svarīga lieta, kas agri jāapgūst par lūgšanu, ir tā, ka tā patiešām ir saruna. Tāpat kā Dievs patiešām runā ar mums Savā Vārdā, Viņš arī patiešām klausās, kad mēs lūdzam. Dažreiz tas var šķist kā savu pierakstīto domu skaļa izteikšana, bet vienmēr ir kāds, kas atrodas lūgšanas otrā pusē. Jēzus apsola: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts”(Mateja 7:7-8). Reāls Devējs, reāls Ceļvedis, reāls Vadītājs.

Jebkurā dienā Dievs var izvēlēties rīkoties vai “runāt” kādā negaidītā veidā caur Savu Garu – kaut ko ieliekot mūsu prātā, izmainot kādu apstākli, kaut ko pasakot caur draugu. Bet Dievs mums ir pateicis, kā Viņš runā, kas ir vienīgais patiesi uzticamais veids, kā mēs dzirdam Viņa balsi. “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti” (2 Timotejam 3:16). Pirms lūgšanas izlasi kaut ko no Bībeles (kaut vai tikai vienu pantu). Tas Dieva Vārds ir “dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12).

Džons Paipers (John Piper) raksta: “Ak, cik dārga ir Bībele! Tas ir pats Dieva Vārds. Tajā Dievs runā divdesmit pirmajā gadsimtā. Šī ir pati Dieva balss. Šajā balsī Viņš runā ar absolūtu patiesību un personisku spēku. Ar šo balsi Viņš atklāj Savu visaptverošo skaistumu. Ar šo balsi Viņš atklāj mūsu siržu dziļākos noslēpumus. Neviena balss nekur nekad nevar sasniegt tik dziļi vai pacelt tik augstu, vai aiznest tik tālu, cik Dieva balss, ko dzirdam Bībelē.”

Kad tu apsēdies, lai lūgtu, ļauj, lai Dievs runā pirmais. Ļauj Viņam teikt pirmo Vārdu! Liec savās ausīs Viņa dzīvos un aktīvos vārdus un ļauj tiem veidot un iedvesmot to, ko tu Viņam atbildi! Ja uzzini kaut ko jaunu par Viņu un Viņa ceļiem, pasaki to Viņam! Ja panti rada jautājumus, pajautā tos Viņam. Galu galā tu vari pāriet pie šodienas nastām, bet vispirms pielūdz Viņu caur Viņa vārdu. Izbaudi attiecības! Ar godbijību un bijību esi dēls vai meita, un labi klausies!

3. Par prioritāti nosaki garīgo, nevis apstākļu radīto

Bieži vien, kad cilvēki jautā, kā viņi var par mani lūgt, uzreiz cenšos izvērtēt, vai man tagad (tieši šajā brīdī) ir kādas neparastas vajadzības. Ja man tādu nav, es sāku domāt par sev tuviem cilvēkiem, kam tādas ir. “Lūdziet par manu darbabiedru, kura tētis pagājušajā nedēļā aizgāja mūžībā.” Vai arī, “lūdziet par manu vecmāmiņu, kura atkal ir slimnīcā.” Tas nekādā ziņā nav nepareizi (mums vajadzētu par šīm lietām lūgt un aicināt arī citus lūgt). Bet, ja mēs šo mentalitāti ienesam lūgšanā, mēs lūgsim tikai par fiziskām vai apstākļu radītām vajadzībām. Fiziskās vajadzības ir svarīgas, bet tās nobālē salīdzinājumā ar mūsu garīgajām un mūžīgajām vajadzībām.

Pāvils saka: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā" (Efeziešiem 6:12). Vai tas nozīmē, ka mums nekad nebūs jāuztraucas vai jātērē laiks savām fiziskajām vajadzībām – pārtikai, darbam, vēzim? Absolūti nē. “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja 6:11). Tas nozīmē, ka dzīves svarīgākās lietas ir neredzamajā realitātē. Izvērtējot jebkuru dienu, svarīgākais ir tas, kas notiek garīgajā un emocionālajā, nevis fiziskajā un apkārtējo apstākļu līmenī.

Šī realitāte būtu jāizdzīvo mūsu lūgšanu dzīvēs. Mums vajadzētu veltīt tik pat daudz laika, lūdzot par savu dvēseli, par savu mīļo cilvēku glābšanu, par evaņģēlija izplatību un Dieva godības un Viņa valstības izveidošanu, cik lūdzot par jebko citu. Šīs lūgšanas nevajadzētu piekabināt mūsu “īsto” vajadzību galā. Šīs ir mūsu dziļākās un ilgstošākās vajadzības.

4. Nebaidies apstāties un lūgt tieši šobrīd

Lūgšanu vajadzētu noteikt par prioritāti un ieplānot, bet mūsu jaunatklātās brīvības un žēlastības skaistums Kristū ir tas, ka lūgšana var notikt jebkur. Tai būtu jāsākas esot vienatnē ar Dievu savā lūgšanu kambarī, bet tai tur nekad nebūtu jāpaliek. Tā nedrīkst tur palikt. Ienes lūgšanu savā ikdienā! Un es nedomāju tikai pirms ēdienreizēm. Sajūtot vēlmi lūgt, lūdz! Uztver to kā Gara pamudinājumu (sātans noteikti nemudinās tevi lūgt).

Fiziskās vajadzības ir svarīgas, bet tās nobālē salīdzinājumā ar mūsu garīgajām un mūžīgajām vajadzībām.

Pirms dažiem gadiem es sastapu draugu garām ejot. Mēs pāris minūtes parunājāmies. Beigās es viņam jautāju, vai viņš aizlūgs par kaut ko, par ko esmu viņam stāstījis, pieņemot, ka viņš par to mājās lūgs. Man par pārsteigumu, viņš atbildēja: “Protams! Vai mēs varam par to lūgt tieši tagad?” Pirmajā reizē jutos neveikli, bet es guvu svarīgu mācību. Viens no veidiem, kā nodrošināt, ka tu tiešām lūgsi par kādu cilvēku un viņa vajadzību, ir lūgt tieši tajā vietā un brīdī. Tas prasa tikai minūti vai divas, un vairāk par vajadzības apmierināšanu tas ved tevi tuvāk Dievam dienas vidū. Tā var būt īsa un negaidīta (un vajadzīga) tikšanās ar Visvareno.

5. Apzinies savus lūgšanu lokus

Kad es saku “lūgšanu loki”, es nerunāju par cilvēku lokiem, kas lūdz grupā, bet koncentriskiem cilvēku lokiem tavā dzīvē. Ja runa ir par lūgšanām par apkārtējo vajadzībām, tad kādi cilvēki būs lielāka prioritāte par citiem. Citādi tu neko citu nedarīsi kā vien lūgsi.

Es lūdzu, sākot ar savu dvēseli, tad par sievu, tad par mūsu ģimenēm, tad par mūsu mazo grupu un mūsu draudzi, tad par mūsu tautu un visbeidzot par citām tautām, īpaši tām, kas nav vēl aizsniegtas ar evaņģēliju. Es neskaru katru loku katru reizi, bet šādi loki mani vada, kad katru rītu lūdzu.

Lokiem nevajadzētu mūs atturēt no lūgšanas par nejaušu svešinieku, ar kuru iepazināmies vakar.  Tie vienkārši domāti, lai cilvēki, kuri ir pastāvīgi mūsu dzīvē, būtu pastāvīgi mūsu lūgšanas priekšplānā. Ja lūgšana ir svarīgākais, ko mēs varam darīt kāda labā, vai nevajadzētu veidot savu dienas grafiku tā, lai aizlūgtu par mūsu dzīves svarīgākajiem cilvēkiem?

Mēģini lūgt caur saviem lokiem. Un esi gatavs lūgt par kādu vai kaut ko tādu, kas īsti tur neiederas.

6. Jautā, ko vien vēlies – burtiski jebko

Ja esam godīgi, daudziem no mums lūgšanu dzīvē pietrūkst drosmes un iztēles. Mums ir maza kastīte ar ikdienišķām lietām, ko esam gatavi lūgt Dievam, un visu pārējo – savus jautājumus, neapmierinātību un sapņus – uzņemamies paši. Mēs pieņemam, ka Dievam neinteresē vai neatliek laika mūsu ikdienas sīkajām detaļām. Mēs pat nevaram iedomāties Viņu pārvarot tādas globālas krīzes kā 27 miljoni cilvēku verdzībā un vēl miljardi grēka verdzībā, kas dodas uz elli. Tā mēs paliekam pie viduvējiem lūgumiem. Mēs nogaidām, lai lūgtu par kaut ko, līdz tas kļūs pietiekami “nopietns”, lai Dievam tas rūpētu, un mēs nelūdzam par kaut ko, ja vien nesagaidām, ka Viņš kaut ko darīs tuvāko 24 stundu laikā. Un tā mēs atņemam sev Viņa žēlastību un spēku milzīgās mūsu dzīves un pasaules jomās.

Lai Dievs dod mums pietiekami daudz iztēles, lai lūgtu par veselu cilvēku grupu glābšanu un cilvēku tirdzniecības izbeigšanu.

Vai mums pietiek drosmes lūgt Dievu, lai Dievs glābtu 136 miljonus vīriešu un sieviešu Šaih (Shaikh) tautu grupā Bangladešā? 0,00% kristiešu. Vai tas ir par lielu Dievam? “Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?” (1.Mozus 18:14).

Vai mums pietiek iztēles, lai lūgtu Dievu izbeigt cilvēku tirdzniecību Indijā (un Mineapolisā)? Mēs lūdzam Dievu, kurš “spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Efeziešiem 3:20). Jēzus saka: “Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam” –  cilvēku tirdzniecībai vai nesasniegtai cilvēku grupai 120 miljonu apmērā Japānā – “pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams"(Mateja 17:20). Vai ticēsim Jēzum un lūgsim par lielām lietām?

Vai mums pietiek ticības domai, ka Dievam rūp vēl viens pirmdienas rīts darbā vai kopā ar bērniem? Dievam rūp viss jūsu sirdī un dzīvē, līdz pat pašām mazākajām lietām. Pāvils saka: “Nezūdaities nemaz,” –  par tavu nejaušo sarunu ar to draugu, tavu miegu šonakt, šīmēneša budžetu –, “bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā!" (Filipiešiem 4:6). Par neko un it visā, katru dienu. Nebaidies lūgt gan lielas lūgšanas, gan mazas.

7. Esi gatavs jautāt vēlreiz

Jēzus zināja, ka lūgšanā mēs kļūsim mazdūšīgi jeb ka lūgsim par lietām tik ilgi, ka sāksim šaubīties, vai Dievs klausās un vai vispār atbildēs. Taču Viņš negribēja, lai mēs kļūtu mazdūšīgi vai padotos. Viņš gribēja, lai mēs turpinām prasīt to pašu lūgšanā. Viņš saviem mācekļiem stāstīja par atraitni, kas meklēja taisnību no tiesneša, “kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.” Viņa lūdza un atkal lūdza viņu. Lūka raksta:

“Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” (Lūkas 18:4-8)

Dievs zina, kas ir vislabākais priekš tevis, un Viņš klausās. Nebaidies lūgt un jautāt Viņam vēlreiz.

Atraitni par neatlaidību apbalvoja netaisnais tiesnesis. Cik daudz vairāk Dievs ieklausīsies savos dārgajos dēlos un meitās, kas lūdz un lūdz, un lūdz? Ja netaisnais tiesnesis nevarēja viņu ignorēt, cik daudz vairāk mūsu debesu Tēvs mūs dzirdēs?

Tagad nedomā par to, kā lūgsi par to vajadzību vai vēlmi gadu desmitiem. Koncentrējies tikai uz šodienu. Ja Dievs tev ir devis kādu nastu vai vēlmi vēl kādu dienu, un tu tiešām tici, ka šī nasta vai vēlme varētu būt no Viņa, esi gatavs lūgt Viņam vēl vienu reizi – vēl vienu lūgšanu pēc atvieglojuma, pēc izlīguma, pēc nodrošināšanas, pēc izrāviena, pēc pestīšanas. Viņš joprojām klausās. Vai mēs joprojām ticam? Jēzus saka:

“Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja 7:9-11)

Viņš tev nedos akmeni. Viņš tev nedos čūsku. Viņš tevi mīl. Viņš zina, kas ir vislabākais priekš tevis. Un Viņš klausās. Nebaidies jautāt vēlreiz.

Maršals Sīgals  (desiringGod.org)

Dzimums, dzimumidentitāte un Dieva tēls

Vai dzimums ir sociāla konstrukcija? Būt par vīrieti vai sievieti – vai tam būtu jābūt personiskās izvēles jautājumam? Vai ir vairāk nekā divi dzimumi?

Pirms desmit gadiem šos jautājumus varēja dzirdēt vien sekulāro augstskolu filoloģijas un psiholoģijas fakultātēs. Bet, lai cik savdabīgi un pat zaimojoši tas neizklausītos, daudzi šodien uz visiem trim atbildētu ar “jā”. Varbūt tavam bērnudārzniekam ir rotaļu biedrs, kas tiek audzināts kā “dzimumneitrāls”. Varbūt vietējā kafejnīca ir sākusi izmantot darbiniekiem vārda zīmītes, norādot “vēlamo vietniekvārdu”. Iespējams, tev ir ģimenes loceklis, kurš ir dzimuma maiņas procesā.

Lai gan mūsdienu rietumu pasaule ir zaudējusi savas robežas un svin dzimumu variantu pārpilnību, kā kristiešiem pareizi saprast un kritizēt mūsdienu dzimumu jēdzienus, skatoties uz tiem Bībeles gaismā? Mēs to sākam izprotot, nevis jaucot, četras kategorijas: dzimums (bioloģiskais), dzimumidentitāte, normas un aicinājumi.

Dzimums: vīrietis un sieviete

Vīrieša un sievietes dzimums ir objektīva, bināra klasifikācija. Šajā nozīmē dzimums attiecas uz cilvēku sadalījumu, pamatojoties uz reproduktīvajām funkcijām. Tomēr daudzi mūsdienās apgalvo, ka dzimums nav objektīvs, bet patvaļīgs. Daži, piemēram, apgalvo, ka dzimums tiek “piešķirts” bērna dzimšanas brīdī, taču tā vienkārši nav patiesība. Jaundzimušā dzimums tiek fiziski novērots pēc mazuļa dzimumorgāniem, un to var ģenētiski apstiprināt ar DNS testu.

Kā ir ar cilvēkiem, kas ir “starpdzimuma” (oriģ. intersex) cilvēki? Vai šis ārkārtīgi retais stāvoklis (pēc skaita viens no tūkstošiem, nevis simtiem) pierāda, ka dzimums ir ne-binārs un veido spektru? Nē. Interseksualitāte ir bioloģisks fenomens, kad indivīdam var būt nenoteikti dzimumorgāni vai kādas ģenētiskas nesaskaņas. Cilvēka bioloģijā anomālijas tomēr neatceļ jau noteiktās kategorijas.

Dievs ir paredzējis, lai sieviete papildina, nevis kopē vīrieti.

Dzimums: pašuztvere

Mūsdienu jēdziens “dzimumidentitāte” (oriģ. gender) ir pavisam nesens izgudrojums, un to ir grūtāk izpētīt. Atšķirībā no dzimuma, dzimumidentitāte ir kategorija, kas objektīvi pastāv tikai lingvistikas jomā. Šis vārds nenorāda uz neko taustāmu. Tā vietā “dzimumidentitāte” tagad tiek izmantota, lai atsauktos uz psiholoģisko realitāti, kas nav atkarīga no bioloģiskā dzimuma. Tā ir subjektīva pašuztvere – būt vīrišķīgam vai sievišķīgam.

Šobrīd šis psiholoģiskais jēdziens “dzimumidentitāte” būtībā tiek realizēts lingvistiski, ar prasībām izmantot vēlamos vietniekvārdus un jaunizvēlētus personvārdus, lai pieskaņotos pašuztverei, nevis objektīvai patiesībai. Šādi tiek mainīta domāšana – vispirms mainot valodu.

Ņemot vērā, ka dzimums ir objektīvs un dzimumidentitāte ir subjektīva, varētu domāt, ka mēs augstu vērtētu cilvēka subjektīvo ideju atbilstību objektīvai patiesībai. Tā vietā ir tieši otrādi: mūsu kultūra tagad vērtē to, ka tiek mainīta ķermeņu objektīvā, fiziskā realitāte, lai pielāgotos subjektīvajam priekšstatam par sevi.

Lielākā daļa cilvēku pašuztvere saskan ar viņu bioloģisko dzimumu. Nelielam procentam cilvēku tā nav. Mentālās ciešanas no šīs neatbilstības sauc par dzimuma disforiju – tās ir psiholoģiskas sekas cilvēku atkrišanai no Dieva. Daži izvēlas identificēties kā transseksuālis no vīrieša uz sievieti vai no sievietes uz vīrieti, būtībā paceļot psiholoģiju pār bioloģiju.

Tomēr šis jaunais duālisma veids atdala prātu no ķermeņa un ceļ pašizpratni kā personības noteicēju – tā arī radies jaunais termins “dzimumidentitāte”. Patiesība gan ir tāda, ka sevis izjūta labākajā gadījumā raksturo to, kā mēs jūtamies, nevis to, kas mēs esam.

Normas: kulturālās cerības

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka vīrieti un sievieti patiesībā nosaka kultūra. Šī kategoriskā nepatiesība ir vīriešu un sieviešu jaukšana ar vīrišķības un sievišķības atsevišķu klasifikāciju. Vīrišķība un sievišķība ir uzvedības īpatnības, kas saistītas ar vīrieti vai sievieti. Jāatzīst, ka šīs sociālās normas dažkārt var veidot mūsu kultūra un ekspektācijas.

Cilvēka rokas nevar mainīt to, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete; dzimums ir Dieva roku darbs – viņa oriģinālais un mūžīgais plāns.

Piemēram, dažviet ASV būt vīrišķīgam bieži nozīmē būt rupjam, sīkstam, neemocionālam un nemākslinieciskam. Dažiem perfektais amerikāņu vīrietis varētu būt raupjš, skaļš un plātīgs futbolists vai celtnieks. Tomēr daudzās citās vietās šos divus piemērus neuzskatītu par vīrišķīgiem, bet gan barbariskiem!

Kurš ir teicis, ka vīrietis nevar būt māksliniecisks? Jūbals bija “tēvs visiem, kuri spēlē cītaras un stabules” (1. Mozus 4:21). Mozus vadīja Izraēlu uzvaras dziesmā pār Ēģipti (2. Mozus 15:1-18). Dāvids prata spēlēt arfu un uzrakstīja neskaitāmus psalmus (2. Samuēla 23:1). Viņš arī norīkoja vīrus būt par mūziķiem templī (1. Laiku grāmata 25:1-31).

Kurš ir teicis, ka vīrieši nevar būt emocionāli? Daudzi pravieši, piemēram, Ezra, Nehemija un Jeremija nebaidījās paust savas emocijas caur publiskām asarām (Ezras 10:1; Nehemijas 1:4; Raudu dziesmas 1:16). Pat pats Jēzus publiski raudāja (Jāņa 11:35). Spēcīgas emocijas nav rezervētas tikai sievietēm.

Ķēniņš Dāvids bija pazīstams ar to, ka viņš ļoti mīlēja Dievu. Viņš ir slavens ar savām drosmīgajām darbības jomām – vispirms kā ganu puika, kad cīnījās ar lauvām un lāčiem, lai pasargātu savas aitas, tad kā jauneklis, kurš izaicināja milzi Goliātu, bet vēlāk kā karalis, kurš karoja. Taču Dāvids bija pazīstams arī ar to, ka bija iejūtīgs un intuitīvs, paužot iezīmes, kuras mačo kultūra uzskatītu par “īstam vīrietim” nepiemērotām. Ja Dāvids šodien būtu uzaudzis kā jauns zēns, kas spēlē arfu, daži bērni varbūt viņu ķircinātu par to, ka viņš ir skuķis.

Aicinājumi: būt par vīrieti vai sievieti

Vai augstāk apspriestais nozīmē, ka starp vīriešiem un sievietēm nav atšķirības? Tā vietā, lai meklētu norādes pirmām kārtām sabiedrībā, mums ir jāskatās Bībelē. Kultūras normas vīrišķajam un sievišķajam var veidot sabiedrība, bet Dieva Vārds vēstī, ka vīrieši un sievietes, lai arī vērtības ziņā līdzvērtīgi, savos aicinājumos tomēr ir atšķirīgi. Mēs identificējam šo aicinājumu atšķirību kā biblisku vīrišķību un sievišķību, taču tā ir kategorija, ko sekulārā pasaule neatzīst.

Radīšanas brīdī Dievs rada sievieti, lai tā būtu vīrieša “palīgs, kas būs tam līdzās” (1. Mozus 2:18). Vārds “palīgs” (ebreju valodā ezer) nenozīmē cilvēku ar mazāku vērtību. Patiesībā vārds ezer Vecajā derībā tiek pieminēts divdesmit vienu reizi, un sešpadsmit no tām apzīmē Dievu kā Israēla palīgu.

Dzimuma maiņa nav tikai cīņa par to, kas ir vīrietis un sieviete, bet drīzāk cīņa par to, kas ir patiess un reāls.

“Būs tam līdzās” (kenegdo) komunicē papildināšanu – gan līdzību, gan nelīdzību. Ādams un Ieva ir līdzīgi kā cilvēki, taču ne kā vīrietis un sieviete. Dievs ir paredzējis, lai sieviete papildina, nevis kopē vīrieti. Šī aicinājuma atšķirība ir Dieva plāns jau no paša sākuma.

Apustulis Pāvils mudina vīrus mīlēt savas sievas “tāpat kā Kristus ir mīlejis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis” (Efeziešiem 5:25), bet sievas pakļauties saviem vīriem “kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum” (Efeziešiem 5:24). Šie atšķirīgie aicinājumi ir vitāli svarīgi laulībā, draudzē un arī citās jomās.

Vairāk nekā bioloģija

Bībeles pirmajā nodaļā Dievs rada debesis un zemi un piepilda zemi ar dzīvām radībām. Radīšanas kronis ir adam jeb cilvēks (cilvēce). Un starp visām dažādajām cilvēku īpašībām Dievs īpaši izceļ vienu aspektu – vīrišķību un sievišķību.

1. Mozus 1:27 pauž nenoliedzamu saistību starp “Dieva tēlu” un ontoloģiskajām vīriešu un sieviešu kategorijām. Šis pants sastāv no trim dzejas rindām, otrā un trešā rinda ir strukturētas paralēli, vēstot par saistību starp Dieva tēlu un “vīrišķo un sievišķo”.

Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla,
pēc Dieva tēla Viņš to radīja,
vīrieti un sievieti Viņš radīja.

Būt radītam pēc Dieva tēla un būt vīrietim vai sievietei ir būtiski, lai būtu cilvēks. Dzimums (vīrietis un sieviete) nav tikai bioloģisks vai ģenētisks, tāpat kā būt par cilvēku nav vienkārši kaut kas bioloģisks vai ģenētisks. Dzimums pirmām kārtām ir garīga un ontoloģiska realitāte, ko radījis Dievs. Cilvēka rokas nevar mainīt to, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete; dzimums ir Dieva roku darbs – viņa oriģinālais un mūžīgais plāns.

Lai cik ļoti cilvēks censtos mainīt šo faktu savā ķermenī, vienīgais, ko visvairāk ir iespējams panākt, ir mākslīgi atdalīt vai palielināt ķermeņa daļas, vai lietot farmaceitiskus līdzekļus, lai nedabiski apslāpētu vīrieša vai sievietes būtības bioloģisko un hormonālo realitāti. Citiem vārdiem sakot, psiholoģija prettiesiski piesavinās bioloģijas tiesības; tas, ko es jūtu, kļūst par to, kas es esmu. Noliedzot šo fizisko un ģenētisko realitāti, mēs ļaujam pieredzei pārņemt būtību, un vēl svarīgāk – Dieva tēlu.

Sola experientia (Vienīgi pieredze)

Mums kā kristiešiem, kas šodien dzīvo mulsinošā laikā, ir jāatzīst, ka pasaule patiesi jauc šīs četras kategorijas. Tā ierosina, ka vīrišķība ir sociāls konstrukts (kas var būt daļa no tā, taču tā nav visa vīrišķība), un tad apgalvos, ka arī vīrieši un sievietes ir sociāls konstrukts, kas, protams, tā nav.

Patiesība gan ir tāda, ka sevis izjūta labākajā gadījumā raksturo to, kā mēs jūtamies, nevis to, kas mēs esam.

Gala jautājums ir: ko kristiešiem uzsvērt, iesaistoties diskusijās par šo tēmu? Dzimuma maiņa nav tikai cīņa par to, kas ir vīrietis un sieviete, bet drīzāk cīņa par to, kas ir patiess un reāls. Kristieši nevar vienkārši pamāt ar galvu un pieklājīgi pasmaidīt, saskaroties ar postošiem meliem.

Postmodernisms, kas radies no romantisma un eksistenciālisma, vēsta, ka “tu esi tas, ko jūti”. Tādējādi pieredze ir visaugstākā, un visam pārējam ir jāklanās tās priekšā. Sola Experientia (latīņu: vienīgi pieredze) ir izcīnījusi uzvaru pār Sola Scriptura (vienīgi Bībele).

Bet Dievs saka: tu esi tas, ko Es esmu radījis. Patiesība nav kaut kas tāds, ko mēs jūtam; tā nav balstīta uz mūsu pašuztveri. Patiesībā Bībele vēsta, ka kritusī sirds “ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9). Mēs paši nevaram uzticēties savām domām un sajūtām, tāpēc mums tās ir jānodod Dievam, jo mēs varam “paļauties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs ir mūžīga klints!” (Jesajas 26:4).

Es atsakos likt psiholoģiju augstākā vērtē kā bioloģiju, un kā kristietis atsakos celt abus virs tā, ko saka Bībele. Es esmu tas, ko Dievs, kas nekad nekļūdās, ir radījis. Kas es esmu? Par ko Dievs mani ir radījis?

Es esmu radīts Dieva līdzībā, un esmu izpirkts kristietis. Nekas vairāk. Un ne mazāk.

Kristofers Juans (desiringGod.org)

Kristofers Juans (Christopher Yuan) ir profesors Mūdija Bībeles institūtā un ir vairāku grāmatu autors. Pirms Kristus viņu izglāba, viņš piekopa homoseksuālu dzīvesveidu, lietoja un izplatīja narkotikas, kā dēļ arī nonāca cietumā. Tur, kļūstot par kristieti, viņa dzīve tika izmainīta.

Met savas nastas uz To Kungu

Vairs nebija naudas pienam…

Ziedojumi bāreņu namam bija pazuduši jau mēnešiem ilgi. Nedēļu no nedēļas viņi bija iztikuši par mata tiesu: dolārs šeit, daži graši tur – pilieni, salīdzinot ar to nodrošinājumu, ko viņi bija pazinuši.

Direktors piecēlās no gultas un domāja par simtiem bērnu, kas vēl gulēja. Drīz viņi pamodīsies. Ieradīsies virtuvē, gaidīdami pienu – šim namam tās būtu teicamas brokastis. Ja Dievs neiejauksies, visi šie bērni aizies tukšā.

Direktors lūdza Dievu savā divu minūšu gājienā uz bāreņu namu. Viņš lūdza, lai Dievs saviem bērniem izrāda līdzjūtību kā Tēvs, lai Viņš viņus nenospiestu vairāk nekā viņi spēj izturēt, – lai Viņš kaut kā nodrošinātu naudu brokastu pienam.

Nabadzībā un mierā

Ja kādam bija tiesības satraukties, tas bija Džordžs Millers. Gadu desmitiem viņš bija staigājis ticības pārbaudījumos, kas daudziem satriektu kā ķermeni, tā prātu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bērnu viņa mūžā bija atkarīgi no viņa, lai saņemtu ēdienu, apģērbu un pajumti. Viņa bāreņu mājas gadiem dzīvoja uz nabadzības robežas. Un viņš jau sen bija apņēmies neprasīt naudu nevienam, izņemot Dievu.

Bet reti kurš staigāja ar lielāku Dieva mieru, kas “ir augstāks par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7). Millera autobiogrāfijas lasītāji turpina atzīt viņu par nabagu, rūpju nospiestu un tomēr mierpilnu.

Milleram galvenais bija lūgšana.

Milleram galvenais bija lūgšana. Džons Paipers raksta: “Kad Džordžam Milleram tika jautāts, kā viņš haotiskā dienā var būt mierīgs ar tik daudzām neskaidrībām bāreņu namā, viņš atbildēja apmēram šādi: “Es šorīt uzvēlu sešdesmit raizes Tam Kungam.”” Kā Millers tika galā ar desmit tūkstošu bāreņu nastām? Viņš tos citu pēc cita noņēma no saviem pleciem un uzvēla Kungam.

Svētrunā par Filipiešiem 4:6-7 Millers stāsta, kā tieši.

1.     Dzirdi Dieva aicinājumu

Kad lūgšanā pienesam savas raizes Tam Kungam, mēs nesastapsim nedzirdīgu ausi vai negribīgu skatienu. Tā vietā atradīsim Tēvu, kurš ar prieku noliec plecu, lai nestu mūsu nastas.

Millers saka, ka Dieva bērniem “ir atļauts, bet ne tikai atļauts; viņi ir aicināti, bet ne tikai aicināti, viņiem ir pat pavēlēts – atnest visas savas rūpes, bēdas, pārbaudījumus un vēlmes savam debesu Tēvam. Ir jāveļ visas nastas uz Dievu.”

Dieva pavēle, ko Millers atgādina kristiešiem – “Nezūdieties nemaz” (Filipiešiem 4:6) – ir tikai viens piemērs Bībelē, kas aicina uzvelt mūsu raizes Dievam. Pārmeklējot Rakstu lappuses, redzam Ganu, kurš nes mūs savās rokās (Jesajas 40:11), Līgavaini, kurš mūsu likstas padara par savām (Efeziešiem 5:25-27), Karali, kurš mūs sargā savā stiprajā pilī (Salamana pamācības 18:10), Karotāju, kurš pats karo par mums (2. Mozus 14:14). Gandrīz katrā lappusē Dievs mūs aicina iznākt no gaudojošajiem raižu vējiem un ieiet Viņa mīļajās mājās.

Raizes parasti liekas pavisam tuvas un personīgas, bet Kristū mūsu Tēvs ir vēl tuvāks. Izdzirdi Viņa ielūgumu un nāc!

2.     Uzvel visus lielos apgrūtinājumus

Dažkārt mēs varam justies tā, it kā mūsu raizes būtu par lielu pat varenajam Dievam. Varbūt negribam tā domāt apzināti, bet sirds dziļumos šaubāmies, ka Dieva miers kādreiz varētu sargāt sirdi un prātu, kamēr vien šī nasta saglabāsies.

Millers šādas raizes bieži sastop, “Bet jūs sakāt, kā lai es, sieva ar vīru, kuram ir tendence uz alkoholismu, neuztraucos?” Varētu nosaukt simts citu raižu, kas ir tikpat smagas. Bet Millers turpina: “Tā ir tava Debesu Tēva griba, ka tu nebaidies pat šādos apstākļos... Ja jūs uzvelsiet nastu Dievam un nodosiet Viņam visas savas rūpes, jūs būsiet brīvi no raizēm.”

Nav iespējams Dievam uzvelt pārlieku lielu nastu.

Nav iespējams uzvelt Dievam pārlieku lielu nastu. Neviens no mūsu uztraukumiem nav par smagu Dievam, kurš jau ir bijis mūsu posta dzīlēs, nesis mūsu lāstu uz savas muguras un pēc tam nometis nāves važas (Filipiešiem 2:5-11). Uz katru uztraukumu, vēlmi vai vājumu, lai cik liels tas būtu, Viņš saka: “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19).

3.     Uzvel arī mazos apgrūtinājumus

Bet Dievam rūp gan mūsu lielākās, gan arī pašas mazākās raizes, kas nospiež mūsu sirdis. Ja visi galvas mati ir saskaitīti (Mateja 10:30), ja neviena asara nav ārpus Viņa redzeslauka (Psalmi 56:9), un ja neviens sauciens nepaliek nedzirdēts (Psalmi 6:9), tad neviens no mūsu uztraukumiem nepaliks Dieva nemanīts.

“Ne vien lielas, ne vien mazas, bet visas raizes mums ir jānes Dieva priekšā” raksta Millers, “tāpēc visu — gan laicīgo, gan garīgo — nesīsim Dieva priekšā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīve sastāv no mazām lietām.”

Satrauktākajiem kristiešiem trauksme neapklust tad, ja klusa kļūst ārējā pasaule, apstākļi. Pat tad, ja visapkārt valda miers – mūsu ģimenes ir veselas, darbs drošs, draudzība stabila —, pat vismazākā nasta nereti rada lielas raizes. Tāpēc arī sīkumi, lai cik mazsvarīgi tie šķistu, ir jāpienes Kungam. Kā raksta Millers: “Kad mums ir arī mazas nastas, mums jāsaka savam Debesu Tēvam: “Man nav spēka šim smagumam, es nevaru nest šo nastu.” Atceries: “Mūsu Debesu Tēvs ir gatavs to darīt mūsu vietā.”

Ar laiku raižu, nastu un smagumu pienešana Kungam var kļūt tikpat dabiska kā bērnam patvēruma meklēšana pie tēva.

4.     Turpini uzvelt, pienest, lūgt!

Protams, ne vienmēr Dievs mūsu raizes noņem no mūsu pleciem jau tad, kad beidzam savu lūgšanu. Ir slogi, kas tik cieši mūs aptver, ka viena lūgšana vien nespēj atbrīvot. Tātad, kā Millers mums saka, jāturpina celt visu Dieva priekšā.

Viņš teic: “Lūk, brīžiem mums ir ne vien jāpiemin lūgums Dieva priekšā, bet arī jāturpina lūgt atkal un atkal ar nopietnu, šķīstu un dedzīgu vēlēšanos, līdz mēs saņemam.” Dažkārt atvieglojums no mūsu raizēm nāk tikai pēc neatlaidīgas un izmisīgas lūgšanas, kā tad, kad mierinājumu par “ērkšķi” savā miesā Pāvils saņēma tikai pēc trīs lūgšanām (2 korintiešiem 12:8).

Vienā no daudzajiem Millera stāstiem par Dieva gādību pēdējā mirklī viņš dod mums mājienu, kāpēc Dievs reizēm kavējas mūsu atvieglošanā no raizēm. Viņš raksta: “Jau no paša sākuma Dievam bija nolūks mums palīdzēt; bet, tā kā Viņš priecājas par savu bērnu lūgšanām, Viņš ļāva mums tik ilgi gaidīt.” (Answers to prayer).

Dievs priecājas par savu bērnu lūgšanām, un ilgi dzīves posmi uz ceļiem spēj izkopt mūsos to pašu prieku.

Dievs priecājas par savu bērnu lūgšanām, un ilgi dzīves posmi uz ceļiem spēj izkopt mūsos to pašu prieku. Kad Dievs mūs aicina uzvelt savas raizes Viņam ne vienu vai divas reizes, bet nepārtraukti, Viņš rosina dedzīgāk paļauties uz Viņa solījumiem, ilgāk kavēties viņa klātbūtnē un beigās konstatēt, kā to darīja tik daudzi psalmisti, ka “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Psalmi 34:19).

Dārgi pierādījumi

Kad Millers, ejot uz bāreņu namu, lūdza Dievu, viņš satika kādu kristieti, kurš rīta agrumā devās uz darbu. Abi apmainījās sveicieniem, īsi aprunājās un tad šķīrās, bet pēc minūtes Millers aiz muguras izdzirdēja steidzīgus soļus. Viņa paziņa atskrēja atpakaļ, iespieda Milleram rokā mazliet naudas un teica: “Bāreņiem.” Pietiks, lai samaksātu par pienu.

Kad Millers atcerējās šo stāstu, viņš rakstīja: “Patiešām ir vērts būt nabagam un vareni izaicinātam ticībā, lai katru dienu piedzīvotu tik īpašus mīlestības pilnās intereses apliecinājumus, ko mūsu laipnais Tēvs sniedz itin visā, kas mūs uztrauc”  (Answers to prayer).

Kāpēc Dievs ikdienā izaicina mūsu ticību? Lai Viņš katru dienu nestu mūs pašus (Psalmi 68:20). Kāpēc Dievs piepilda mūsu sirdis ar rūpēm? Lai Viņš mūs varētu iepriecināt ar savu mierinājumu (Psalmi 94:19). Kāpēc Dievs mums uz pleciem gulda raizes? Lai Viņš tās varētu pacelt uz savējiem (Psalmi 55:23).

Tā kā raizes mūs vilina salauztās pasaules nastas kraut uz mūsu pašu salauztajām mugurām, sadzirdi Tēva pastāvīgo aicinājumu mest raizes uz Viņa platajiem pleciem. Tuvojies Jēzum “ar pateicību” (Filipiešiem 4:6) un zini, ka Dievs, kas panesa vakardienas raizes, spēj izturēt arī šodienas satraukumu. Ņem savas raizes, vienu pa vienai, un iemācies tās uzvelt Viņam virsū.

Skots Habards (desiringGod.org)

Paļaušanās uz Dievu, kad sāpes šķiet bezjēdzīgas

Esmu uzrakstījis deviņus romānus. Pieņemsim, ka manu grāmatu varoņus varētu nointervēt. Ja viņiem pajautāju: “Vai jūs gribētu ciest mazāk?”, esmu pārliecināts, ka viņi atbildētu: “Jā!”

Es jūtu līdzi saviem tēliem. Bet kā autors es zinu, ka beigās visas viņu ciešanas būs tā vērtas, jo tās ir kritiski svarīgas viņu izaugsmei un arī atpestīšanas stāstam.

Dievs ir ierakstījis katru no mums savā stāstā. Mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka par sevi. Dievs mūs aicina uzticēt Viņam saaust šo stāstu kopā, lai beigās, kas nekad nebeigsies, mēs ar atvērtām mutēm Viņu pielūgtu, uzlūkojot Viņa savērpto sižeta līniju.

Bezjēdzīgas sāpes?

Bet mums, tāpat kā maniem izdomātajiem tēliem, kuriem nav ne jausmas par manis iecerētajām stratēģijām, trūkst perspektīvas, lai redzētu, kā dažādas mūsu dzīves daļas iekļaujas Dieva kopējā plānā. Vēzis, invaliditāte, nelaimes gadījumi un citi zaudējumi un bēdas šķiet graujoši bezjēdzīgi. Tomēr tas, ka neredzam jēgu ciešanām, nepierāda, ka jēgas nav.

Džonija Eriksone Tada svin savu piecdesmito gadu ratiņkrēslā. Vai svinēšana šķiet nepareizais vārds? Tas noteikti tā šķistu septiņpadsmit gadu vecajai Džonijai, kura izmisīgi vēlējās beigt savu dzīvi. Tomēr, atskatoties pagātnē, mēs varam redzēt viņas augšupejošo rakstura izaugsmi un neskaitāmās dzīves, tostarp manas ģimenes dzīvi, ko Dievs ir aizskāris caur Džoniju. Svētie Raksti mums māca, ka mūsu suverēnā Dieva mīlošajās rokās nevienas ciešanas, ar ko saskaramies, nav bezmērķīgas, lai arī kā šobrīd neliktos.

Cik gan reizes Dievam ir bijis mērķis notikumos, kas to notikšanas brīdī šķiet bezjēdzīgi?

Visas lietas mūsu mūžīgajam labumam

Romiešiem 8:28 ir viens no pievilcīgākajiem izteikumiem Bībelē: “Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” Konteksts parāda, ka vaidu pilnā pasaulē Dieva nodoms ir savus bērnus pārveidot atbilstoši Kristus tēlam. Viņš strādā mūsu dzīves izaicinošajos apstākļos, lai veidotu mūs līdzīgus Kristum.

Viņš strādā mūsu dzīves izaicinošajos apstākļos, lai veidotu mūs līdzīgus Kristum.

Vecajā Derībā Jāzeps saviem brāļiem, kas bija pārdevuši viņu verdzībā, sacīja: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus” (1.Mozus 50:20). “Dievs to ir par labu vērsis” norāda, ka Dievs ne tikai izveido labāko no sliktākā, bet drīzāk, pilnībā apzinoties, ko darīs Jāzepa brāļi un brīvi atļaujot viņu grēku, Dievs iecerēja, ka šī sliktā situācija tiktu izmantota par labu. Viņš to darīja saskaņā ar savu bezgalības plānu. Dieva bērni ir “kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma – bija izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību” (Efeziešiem 1:11-12).

Nekas par Dieva darbu Jāzepa dzīvē neliecina, ka viņš citu savu bērnu dzīvēs strādātu citādi. Patiesībā Romiešiem 8:28 un Efeziešiem 1:11 ir uzsvērts, ka viņš ar mums darbojas tāpat.

Vai tu tici Romiešiem 8:28 izteiktajam solījumam? Atminies sliktākās lietas, kas ar tevi ir notikušas, un tad pajautā sev, vai tu paļaujies uz Dievu, ka viņš tās izmantos tavam labumam. Bībele apgalvo, ka viņš to darīs.

Mūsu uzticības dāvana

Ja muļķīgi pieņemam, ka mūsu Tēvam nav tiesību uz mūsu uzticību, ja vien viņš savu bezgalīgo gudrību nepadara pilnīgi saprotamu, mēs radām neiespējamu situāciju – ne viņa ierobežojumu dēļ, bet gan mūsu (skat. Jesajas 55:8-9).

Ik pa laikam, tāpat kā Jāzeps to beigās piedzīvoja, Dievs mums dod ieskatu viņa pamatojumā. Pirms kāda laika kāds mans draugs pārcieta smagu negadījumu un sāpīgu atveseļošanos. Taču tas izglāba viņa dzīvību. Medicīniskajās pārbaudēs atklājās kāda ar negadījumu nesaistīta saslimšana, kam bija nepieciešama tūlītēja ārstēšana.

Šajā gadījumā negadījuma pārliecinošais iemesls uzreiz bija skaidrs. Citos gadījumos mēs iemeslus nezinām. Bet, ņemot vērā visu to, ko mēs nezinām, kāpēc mēs pieņemam, ka mūsu nezināšana nozīmē, ka iemeslu nav? Tikai Dievs ir spējīgs noteikt, kas ir un kas nav bezjēdzīgs. (Vai tad Jēzus mokošā nāve tolaik nešķita gan nepamatota, gan bezjēdzīga?)

Mūžīgā prieka sākums

Ja vien Jāzepam būtu tikusi dota tāda iespēja laikā, kad viņš stājās pretī grūtībām, esmu pārliecināts, ka viņš būtu nokāpis no Dieva stāsta skatuves. Ījaba stāsta vidū – ar desmit mirušiem bērniem, ķermeni, kas klāts ar augoņiem, ko Dievs acīmredzami pametis – pajautā viņam, vai viņš vēlas tikt no tā visa prom. Es zinu viņa atbildi, jo Ījaba 3:11 viņš saka: “Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?”

Bet tagad tas viss ir beidzies. Nākošajā jaunajā pasaulē krāšņā banketa laikā apsēdies blakus Ījabam, Jāzepam un Jēzum. Pajautā viņiem: “Vai tas patiesi bija tā vērts?”

“Pavisam noteikti,” atbildētu Ījabs. Jāzeps uzsvērti pamātu ar galvu. Nav pat jāprāto, kā atbildētu Jēzus.

Kādu dienu arī mēs plašākā mūžības perspektīvas kontekstā redzēsim Dieva spēcīgo žēlastību, no kuras daļu tā arī nesapratām, un vēl par daļu – apvainojāmies. Mēs brīnīsimies, kāpēc lūdzām, lai vairāk līdzinātos Jēzum, bet pēc tam lūdzām Dievu, lai viņš paņem prom to, ko ir sūtījis, lai uz šīm lūgšanām atbildētu.

“Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” (2.korintiešiem 4:16-18).

Ticība nozīmē jau šodien ticēt tam, ko kādu dienu, atskatoties atpakaļ, mēs redzēsim kā patiesu. Negaidīsim līdz brīdim, kad būs jau pagājušas piecas minūtes pēc nāves, lai ticētu, ka Dieva darbiem vienmēr ir jēga. Iemācīsimies to darīt šeit un tagad, acis pievērsuši mūsu žēlīgajam, suverēnajam un mūžam mērķtiecīgajam Izpircējam.

Rendijs Elkorns (desiringGod.org)

Ko Dieva vārds “Jahve” stāsta par Viņu?

“Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm.” 2.Mozus 3:15

Angļu Bībelē Dieva vārds gandrīz vienmēr ir tulkots kā KUNGS (ar lielajiem burtiem). Bet ebreju valodā tas tiktu izrunāts kā “Jahve”, un ir veidots no vārda “Es esmu”.

Tad nu katru reizi, kad mēs dzirdam vai lasām Bībelē vārdu “Tas Kungs”, mums jādomā: šis ir īsts vārds (kā Pēteris vai Jānis) veidots no vārda “Es esmu”, kas katru reizi atgādina, ka Dievs absolūti ir.

Ir vismaz 10 lietas, ko Dieva vārds Jahve, “Es esmu”, saka par Dievu:

1. Viņam nekad nav bijis iesākuma. Katrs bērns vaicā: “Kurš radīja Dievu?” Un katrs gudrs vecāks atbild: “Neviens neradīja Dievu. Dievs vienkārši ir. Un vienmēr ir bijis. Viņam nav sākuma.”

2. Dievs nekad nebeigsies. Ja Viņš nav sācies, Viņš nevar arī beigties, jo Viņš vienkārši ir.

3. Dievs ir absolūtā realitāte. Pirms Viņa nav nekāda realitāte. Ārpus Viņa nav nekāda realitāte, ja vien Viņš to nevēlas un nerada. Viņš ir Vienīgais, kurš ir bijis mūžīgi. Nekāds Visums, nekāds tukšums. Tikai Dievs.

4. Dievs ir pilnībā neatkarīgs. Viņš ne uz ko nepaļaujas, lai taptu radīts, lai taptu atbalstīts vai lai saņemtu padomu.

5. Viss, kas nav Dievs, ir pilnībā atkarīgs no Dieva. Viss Visums ir pavisam sekundārs. To radīja Dievs, un tas joprojām ir tikai tāpēc, ka Dievs tam nolemj ļaut turpināt pastāvēt.

6. Viss Visums salīdzinājumā ar Dievu ir kā nekas. Atkarīga realitāte iepretī absolūtai, neatkarīgai realitātei kā ēna iepretī priekšmetam. Kā pērkonam atbalss. Viss, kas pasaulē un galaktikās izraisa mūsu apbrīnu ir, salīdzinājumā ar Dievu, kā nekas.

7. Dievs ir nemainīgs. Viņš ir tāds pats vakar, šodien un mūžīgi. Viņš nav uzlabojams. Viņš ne par ko nekļūst. Viņš ir tas, kas Viņš ir.

8. Dievs ir absolūts patiesības, labestības un skaistuma standarts. Viņam nav jāieskatās kādā likumu grāmatā, lai Viņš zinātu, kas ir pareizi. Nav jāmeklē enciklopēdija, lai uzzinātu faktus. Nav jāvēro meistari, lai redzētu teicamu rezultātu un skaistumu. Viņš pats ir visa pareizā, visa patiesā un visa skaistā standarts.

9. Dievs dara visu, ko vēlas, un tas vienmēr ir pareizi un vienmēr skaisti un vienmēr saskaņā ar patiesību. Visu realitāti, kas ir ārpus Viņa, Viņš radīja, izveidoja un pārvalda. Tāpēc Viņš ir pavisam brīvs no ierobežojumiem, kas nenāk no Viņa paša padoma un gribas.

10. Dievs ir vissvarīgākā un vērtīgākā realitāte un persona Visumā. Viņš ir vairāk cienīgs visas intereses, uzmanības, apbrīnas un prieka kā jebkura cita realitāte, ieskaitot visu Visumu.

Džons Paipers (desiringGod.org)

Tehnoloģijas nevar aizstāt klātbūtni

Kāpēc draudze vienmēr pulcēsies

Te es sēžu, pacietīgais lasītāj, vienā ekrāna pusē Sidnejā, Austrālijā, un tu (ļoti iespējams) skaties uz citu ekrānu kādā citā pasaules malā – un es ceru, ka notiks kaut kas īpašs. Es lūdzu Dievu, lai gan esam šķirti ģeogrāfiski un laika ziņā, ka mēs tomēr satiksimies dažas nākamās minūtes caur vārdiem ekrānā.

Ja tā padomā - tas ir brīnums.

Ja es labi uzrakstīšu šo rakstu, tu “dzirdēsi” manas domas un manu balsi, lai gan patiesībā tu varbūt nedzirdēsi neko citu kā vien sava klēpjdatora ventilatora kluso dūkšanu. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek asinhroni (grāmatā vai tādā rakstā kā šis) vai sinhroni (Zoom sapulcē vai telefonsarunā), mēs spējam savstarpēji sazināties, komunicēt un veidot attiecības, fiziski neesot viens otra klātbūtnē.

Attālināts, daļējs prieks

Cilvēki šādā veidā ir sazinājušies jau kopš dūmu signālu izgudrošanas. Dievs mums ir devis šo īpašo spēju projicēt savas domas, sirdis un personības citās vietās un pat citos laikos, nosūtot sevis attēlojumu vārdos vai attēlos.

Jaunās derības autori, protams, šo svētību izmantoja lietderīgi. Viņi redzēja savas vēstules kā svarīgu līdzekli, lai no tālienes nodotu savu mācību, iedrošinājumu un aizrādījumus cilvēkiem, kurus mīlēja un pēc kuriem ilgojās.

2. un 3. Jāņa vēstules ir fascinējošs gadījuma pētījums. Abās vēstulēs Jānis priecājas, atklājot, ka viņa tauta “dzīvo patiesībā” (2.Jāņa 4; 3.Jāņa 3), un mudina un iedrošina to darīt arī turpmāk. Tomēr abos gadījumos viņš vēstules nobeidz secinot, ka, lai gan viņam ir vairāk sakāmā, viņš daudz labprātāk to darītu klātienē:

"Kaut gan man jums ir daudz ko rakstīt, es negribēju to darīt uz papīra un ar tinti, bet es ceru nākt pie jums, un runāt no mutes uz muti, lai mūsu prieks būtu pilnīgs."(2. Jāņa 12; sk. 3. Jāņa 13-14)

Ir patiess prieks dzirdēt, ka kāds neatlaidīgi stāv ticībā, un prieks arī rakstot viņus iedrošināt. Bet tas ir daļējs prieks – prieks, kas paredz tā piepildījumu, kad esam aci pret aci.

Tehnoloģijas: Attiecību svētība vai lāsts?

Fiziskās klātbūtnes pārākums ir tik acīmredzams, ka šķiet dīvaini pat par to iestāties. Kurš gan būtu tik nenormāls, ka dotu priekšroku sava mīļotā īsziņai, nevis vakariņām ar viņu savā mīļākajā restorānā? Vai arī kurš izvēlēsies telefona sarunu ar mammu nevis sirsnīgu apskāvienu un nesteidzīgu sarunu prieku?

Bet mēs esam dīvaini un perversi radījumi, ar garu vēsturi, kas atklāj, ka izvēlamies mazākus priekus lielāku prieku vietā. Līdz ar to mēs ne tikai liedzam sev šīs lielākās iespējas, bet, par labu mazākām realitātēm, beigās tās sagrozām un samaitājam.

Kā jau daudzi citi norādījuši, šī dinamika, šķiet, notiek mūsu kultūrā attiecībā uz interneta un sociālo mediju virtuālo pasauli. Ir satraucoša tendence nepietiekami novērtēt fiziskās klātbūtnes prieku un pārvērtēt virtuālās realitātes priekšrocības. Mēs tik ļoti esam iegrimuši aizraujošajā, nemitīgi mainīgajā, straujajā virtuālajā straumē, ka esam sākuši zaudēt tieksmi pēc fizisko attiecību cietā pamata. Bet, tāpat kā tik daudzas no Dieva dāvanām, arī virtuālās realitātes svētības, ļaunprātīgi izmantotas vai pārlieku izmantotas, kļūst par nastu un lāstu.

Mans uzdevums šajā īsajā rakstā nav izpētīt, kāpēc vai kā tas ir noticis, bet es īsi minēšu vienu svarīgu teoloģisku trajektoriju, kas saistīta ar mūsu fiziskās draudzes sapulcēšanās nozīmi.

Sevis izolēšana

Kā nesen dokumentējis Karls Trūmens (cita starpā), tad viens no mūsu modernās Rietumu kultūras dīvainajiem aspektiem ir mūsu pašu un mūsu identitāšu psiholoģizēšana.

Stabilais, nepielūdzamais Dieva kā Radītāja un Kunga noraidījums Rietumu sabiedrībā galu galā ir atsviedis mūs atpakaļ uz mums pašiem un mūsu iekšējo dzīvi kā morāles, identitātes un “es” avotu. Tas nav diez ko pārsteidzoši, ka kultūrā, kurā mēs sevi definējam, paužot savas jūtas un domas, virtuālā saskarsme mums liekas tik pievilcīga.

Mūsu atsvešinātība no Dieva un Viņa radītās kārtības ir kļuvusi par sava veida dumpi pret mūsu radītā "es" ķermenisko, fizisko dabu. Un šis dumpis noved pie disfunkcijas, jo mūsu miesiskā daba ir neatņemama tam, kas mēs esam kā Dieva radījumi. Mēs esam radīti, lai veidotu attiecības ne tikai ar Dievu - kā radījums ar Radītāju, bet arī viens ar otru - kā radījums ar radījumu. Mūsu miesiskā eksistence ir nolikta šim mērķim. Kā saka D.B. Nokss (D.B.Knox):

"Ķermenis ir brīnišķīgi izgudrots, lai īstenotu savus mērķus attiecībās, ar visu to prieku – fizisko, mentālo, emocionālo, garīgo – ko sniedz attiecības. Acs, seja, smadzeņu valodas struktūra ir veidota tā, lai mēs viens otram spētu paust savu iekšējo būtību." ("The Everlasting God", 52)

Mēs esam radīti, lai veidotu attiecības ne tikai ar Dievu - kā radījums ar Radītāju, bet arī viens ar otru - kā radījums ar radījumu.

Tas jo īpaši attiecas uz attiecībām, ko Dievs izveido, kad viņš mūs Kristū rada no jauna. Mēs esam atjaunoti ne tikai tāpēc, lai varētu būt pareizās attiecībās ar Dievu, bet arī, lai varētu būt pareizās attiecībās savā starpā. Ebreji un pagāni tagad var kopā lauzt maizi, sveikt viens otru ar svēto skūpstu, pat apprecēties – tas viss bija absolūti neiespējami pirms Kristus salauza naidīguma sienu, kas mūs šķīra (Efeziešiem 2:14).

Draudze ir sapulcējušies cilvēki

Šī evaņģēliskā samierināšana ir iemesls, kāpēc draudze – sapulcējušies Dieva cilvēki – ir tik dominējoša iezīme jaunajai dzīvei, kas mums ir kopā Kristū. Kristū Svētais Gars mūs saved kopā: lai mēs mācītos kopā no Vārda (Apustuļu darbi 2:42), lai kopīgi ēstu un dzertu pieminot Kristu (1. Korintiešiem 11:23-26), lai kopā paceltu balsis lūgšanā un dziesmā (Efeziešiem 5:18-19), un lai mēs iedrošinātu viens otru ar mīlošiem iepriecinājuma, mierinājuma un pamudinājuma vārdiem (1. Korintiešiem 14:1-3). Tās visas ir radījumu darbības, kurām nepieciešama radījumu klātbūtne vienam ar otru, lai piepildītu savus mērķus.

Bieži esmu domājis, vai šī doma slēpjas aiz pavēles Ebrejiem 10:24 neatstāt savas sapulces. Vēstules ebrejiem autors lielā daļā vēstules uzsver, ka Dieva plānu piepildīšana Kristū ietver virzību no vecās derības (ar savu fizisko templi un priesterību) uz jauno Kristus mūžīgās, garīgās izpirkšanas derību, caur kuru mums tagad ir pieejama pati Dieva klātbūtne (Ebrejiem 9:14; 10:19-22; 12:18-24).

Vai vēstules ebrejiem autors bija nobažījies, ka fiziskā tempļa un priesterības novecošana varētu likt viņa lasītājiem vairs nejust vajadzību pēc fiziskas pulcēšanās vienam ar otru?

Mums nevajadzētu pārāk daudz spekulēt, bet noteikti ir vērts atzīmēt viņa pamudinājuma formu. Aicinājis viņus tuvoties debesu svētajai vietai pilnīgā ticības pārliecībā, viņš saka:

"Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu." (Ebrejiem 10:24-25)

“Cits citu paskubinādami” ir pretstats “atstādami savas sapulces”. Tā ir būtiska nodarbe, ko nepulcēšanās kopā mums liedz darīt. "Cits citu paskubinādami" ir līdzeklis, kā mēs viens otru mudinām uz mīlestību un labiem darbiem, gaidot Kristus atgriešanos.

Ņemot vērā vājumu un grēcīgumu, kas joprojām ir mūsu ķermeņos, tostarp miesas vēlmes, kas mums uzbrūk, mums regulāri jāpulcējas kopā ar citiem ķermeņiem – lai mēs varētu mācīt, iedrošināt un uzmundrināt viens otru ar visu savu būtību. Dažādas aktivitātes, ko mēs veicam ar saviem ķermeņiem, pulcējoties draudzē, ir orientētas uz šo mērķi. Tās tiek veiktas Kristus pielūgsmē un Dievam par godu, bet tās tiek lielā mērā darītas arī kopā un priekš citiem – it īpaši citam citu stiprinot mīlestībā un labos darbos.

FIZISKA VAI VIRTUĀLA?

Šis būtiskais kopā sanākšanas aspekts tiek ievērojami samazināts vai dažos gadījumos pilnībā izslēgts, atstājot novārtā fizisku kopā sanākšanu par labu virtuālajai.

Piemēram, vērtība un pieredze, sēžot plecu pie pleca, klausoties sludinātāju, kvalitatīvi atšķiras no drukāta sprediķa lasīšanas vai tā noskatīšanās vietnē “YouTube” – ne tikai tāpēc, ka uztveram dažādus aspektus (runātāja balsī un žestos, un viņa fiziskajā klātbūtnē), bet arī tāpēc, ka esam citā vietā un stāvoklī kā klausītāji. Mēs sēžam viens otram blakus klausoties Dieva vārdā, kopā klausāmies mācībā un uzmundrinājumā, ko mums sniedz Viņa vārds. Jūsu klātbūtne man blakus ir daļa no manas klausīšanās.

Jūsu klātbūtne man blakus pielūgsmē ir daļa no manas klausīšanās.

Tāpat, kad mēs dziedam, mēs dziedam ne tikai Dieva godam un slavai, bet cits citam savstarpējam uzmundrinājumam un mācīšanai (Efeziešiem 5:21-22; Kolosiešiem 3:15-16). Mēs ar prieku varam dziedāt Kristum jebkur, bet tikai kopā sanākšanā mēs varam dziedāt viens otram, sirdīs vienojoties melodijā Tam Kungam.

Tāpat ir arī tad, kad mēs kopā sarunājamies un iedrošinām viens otru vārdā. Fiziski esot kopā, mēs ne tikai izbaudām bagātāku mijiedarbību vienam ar otru, bet mums ir vairāk iespēju redzēt un dzirdēt, kas notiek ar cilvēkiem mums apkārt. Mēs varam sajust, kad kāds ir satraucies vai priecīgs, vai ar salauztu sirdi, vai jūtas izolēts, vai vientuļš, vai vienkārši ir jauns mūsu pulcēšanās dalībnieks, kas cer kādu satikt. Mēs aktīvi varam viens otru mīlēt un teikt vārdus, kas otru iedrošina uz mīlestību un labiem darbiem.

Prieks atkal pulcēties

Vai šos dažādos mērķus var sasniegt, izmantojot e-pastu vai Facebook ziņu, vai šādu rakstu? Zināmā mērā jā – un kas tā ir par svētību! Taču ļaut virtuālās pasaules svētībām un iespējām novirzīt mūs no īstas, ķermeniskas sadraudzības priekiem un ieguvumiem būtu patiešām dīvaini.

Tā mums, te Sidnejā, ir bijusi realitāte pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā. Mums ir bijušas daudzu mēnešu mājsēdes un citi ierobežojumi, kas mums traucējuši fiziski pulcēties kā draudzēm. Aptuveni pusi no visām svētdienām kopš 2020. gada marta esam iestrēguši mājās*, kā Dieva tauta mēģinot iedrošināt viens otru dažādos virtuālos veidos. Mēs noteikti esam bijuši ļoti pateicīgi par šīm žēlastībām (pat ja tās reizēm ir likušās kā mazas žēlastības).

Taču prieks, ko šobrīd piedzīvojam, ir īstas, klātienes sadraudzības prieks. Es lūdzu, lai mēs un arī jūs turpinātu lolot šo fizisko klātbūtni savā starpā, un nekad netiktu novērsti vai novirzīti no tās dēļ labiem, bet mazākiem virtuālās sadraudzības ieguvumiem.

Tonijs Peins (desiringGod.org)

*raksts tapis 2022. gada 21.janvārī.

Kāpēc Kristus sekotājiem nav jābaidās?

Mēs nemirsim, ja tas nesaskanēs ar Dieva žēlastības pilno nolūku par mums kā Viņa bērniem

Jēkaba 4:14-15
“Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.”

Mateja 10:29-31
“Vai nepārdod divus zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.”

5. Mozus 32:39
“Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas!” (Sk. Ījaba 1:21; 1. Samuēla 2:6; 2. Ķēniņu 5:7)

Lāstiem un zīlēšanai nav varas pār Dieva tautu

4. Mozus 23:23
“Tiešām, zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Israēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Israēlam pasacīts, ko Dievs dara!”

Teroristu un naidīgu tautu nodomi nepiepildās bez mūsu Dieva atļaujas

Psalmi 33:10
“Tas Kungs izjauc tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu.”

Jesajas 8:9-10
“Esiet sašutušas, tautas, un tomēr trīciet izmisumā! Uzklausiet, tālie zemes gali! Taisieties cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Taisieties cīņai un tomēr krītiet izmisumā! Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs!” (Skatīt 2. Samuēla 7:14; Nehemijas 4:15)

Cilvēks nevar mums nodarīt pāri vairāk nekā to pieļauj Dieva žēlastības pilnais nodoms

Psalmi 118:6
“Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?”

Psalmi 56:11-12
“Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz To Kungu, kura vārdu es daudzinu, uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt?”

Dievs sola sargāt savējos no visa tā, kas viņiem nenāks par labu

Psalmi 91:14
“Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu.”

Dievs mums sola dot visu, kas mums vajadzīgs, lai viņu klausītu, godātu un baudītu mūžīgi

Mateja 6:31
“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

Filipiešiem 4:19
“Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.”

Dievs vienmēr ir modrs, viņu nevar pārsteigt

Psalmi 121:4
“Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ.”

Dievs būs ar mums, palīdzēs un uzturēs mūs nelaimē

Jesajas 41:10
“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!”

Jesajas 41:13
“Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!””

Atnāks šausmas, daži no mums nomirs, bet ne mats no mūsu galvas nepazudīs bez Viņa ziņas

Lūkas 21:10-11, 18
“Tad Viņš sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, lielas zemestrīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm. (..) Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs.””

Dieva bērniem nekas ļauns nevar notikt, ja tā nav Dieva noliktā stunda

Jāņa 7:30
“Tad tie gribēja Viņu gūstīt. Tomēr neviens savas rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi.” (Skat. Jāņa 8:20; 10:18)

Kad Dievs Visvarenais ir tavs palīgs, neviens tev nevar darīt pāri pār to, ko Dievs pieļāvis

Ebrejiem 13:6
“Tā ka mēs droši varam sacīt: Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?”

Romiešiem 8:31
“Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?”

Dieva uzticības pamatā ir Viņa vārda nemainīgā patiesība, nevis mūsu svārstīgā paklausība

1. Samuēla 12:20-22
“Tad Samuēls sacīja tautai: “Nebīstieties! Jūs gan patiešām esat šo ļaunumu izdarījuši; tomēr neatkāpieties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi (..) jo Tam Kungam ir paticis jūs darīt par Savu tautu.””

Tas Kungs, mūsu Aizstāvis, ir varens un apbrīnojams

Nehemijas 4:14
“Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams!”

Grūtībās uzticoties drošiem apsolījumiem kopā ar jums,
mācītājs Džons Paipers (desiringGod.org)

Stratēģija, kā uzlūkot jebkuru pasaules skatījumu

Jeb kā atbildēt skeptiķiem lietojot vēstules romiešiem 1. nodaļu

Vidusskolā Dilans bija dabisks līderis, savā futbola komandā viņš tika izraudzīts par vērtīgāko spēlētāju. Visi gaidīja, ka viņam izdosies. Taču, iestājoties koledžā, Dilana kristīgo pārliecību nomāca šaubas praktiski katrā studiju priekšmetā.

Dabas zinātnes nodarbībās darvinisma naturālisms bija neapšaubāms pieņēmums. Angļu valodas nodarbībās postmodernā attieksme visus patiesības apgalvojumus traktēja kā maskētas varas spēles. Psiholoģijā dominējošās teorijas – sākot ar Freida (Z. Freud) psihoanalīzi un beidzot ar Skinnera (B.F. Skinner) biheiviorismu – kristietību uztvēra kā psihiskās patoloģijas simptomu.

Dilana draudze bija mācījusi evaņģēlija pamata vēsti, taču tā nebija viņu sagatavojusi universitātes klases izaicinājumu risināšanai. Dziļi satriekts, viņš izstājās no koledžas un sāka pārdomāt, vai kristietība vispār ir patiesa. Galu galā Dilans atrada ceļu uz L' Abri, Fransisa Šefera (Francis Shaeffer) kalpošanas organizāciju Šveicē. Tur viņš beidzot sastapās ar kristiešiem, kuri varēja iemācīt viņam “apgāzt prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu" (2. Korintiešiem 10:5).

Kā draudze var būt efektīvāka, sagatavojot jauniešus, lai viņi saglabātu ticību augstskolā?

Kāpēc jaunie pieaugušie noraida ticību

Pētījumi liecina, ka Dilans nav viens. Kad pētījumos jauniešiem tika jautāts, kāpēc viņi pamet ticību, kurā viņi tika audzināti, visbiežāk norādītais iemesls bija – neatbildētas šaubas un jautājumi. Pētnieki bija pārsteigti – viņi gaidīja dzirdēt stāstus par emocionāliem ievainojumiem un izjukušām attiecībām. Taču pašu jauno pieaugušo biežākā atbilde bija tā, ka viņi nesaņēma atbildes uz saviem jautājumiem.

Kad pētījumos jauniešiem tika jautāts, kāpēc viņi pamet ticību, kurā viņi tika audzināti, visbiežāk norādītais iemesls bija – neatbildētas šaubas un jautājumi. 

Taču mācīšanās atbildēt uz katru konkurējošo pasaules uzskatu prasītu visu mūžu pavadīt studijās. Vai mums katram “ismam” ir jāiegaumē cits arguments? Aizraujošā atbilde ir tāda, ka pati Bībele piedāvā vienotu, universālu stratēģiju, ko varam attiecināt uz visiem domāšanas sistēmu veidiem. Galvenais teksta fragments ir Pāvila vēstules romiešiem 1. nodaļa. Mēs to pat varētu nosaukt par Pāvila apoloģētikas apmācības rokasgrāmatu.

Šajā nodaļā Pāvils atklāj dievišķās - cilvēciskās mijiedarbības drāmu, kas ir visu ticības sistēmu avots. Lielā vēstures sižeta būtība ir cīņa starp Dievu un cilvēci. No vienas puses, Dievs sniedzas pretī cilvēcei, lai Sevi darītu zināmu. No otras puses – cilvēki izmisīgi cenšas šīs zināšanas apspiest, radot Dieva aizstājējus.

Romiešiem 1 vēstījums nodrošina teoloģisko zemējumu visai apoloģētikai. Visi argumenti iedalāmi divās pamatkategorijās:

•        Mēs ārēji testējam filozofiju, lai pārliecinātos, vai tā atbilst reālajai pasaulei.
•        Mēs iekšēji to pārbaudām, lai pārliecinātos par loģisku konsekvenci.

Tas, kas padara romiešiem 1 unikālu, ir tas, ka šī nodaļa izskaidro, kāpēc šie testi darbojas, un sniedz stratēģiju, kā tos piemērot.

Īstās pasaules tests

Romiešiem 1 māca, ka tie, kas noraida transcendentālo Radītāju, “apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību” (Romiešiem 1:23, 25) pret kaut ko radībā. Viņi rada elkus. Elku var definēt kā jebko, kas ielikts Dieva vietā kā galīgā realitāte.

Akadēmiskajā pasaulē valdošā filozofija mūsdienās ir materiālisms, kas liek matēriju Dieva lomā. Matērija tiek uzskatīta par mūžīgo, neradīto, pašeksistējošo visa pārējā avotu – Dieva aizstājēju. Visi laicīgie domātāji (Darvins, Freids, Fuko), par kuriem Dilans mācījās klasē, bija materiālisti.

Lai tas būtu konsekvents, materiālismam jānoliedz realitāte, ka pastāv kaut kas nemateriāls. Cilvēki tiek reducēti līdz sarežģītām bioķīmiskām mašīnām, robotiem bez gribas, prāta, dvēseles vai gara. Ričards Dokins (Richard Dawkins) stāsta, ka cilvēki ir “izdzīvošanas mašīnas – robotu spēkrati, kurus akli ieprogrammējuši” viņu gēni.

Taču šāds vienkāršots, viendimensionāls skatījums nesaskan ar to, ko mēs visi zinām par cilvēka dabu. Neviens nedzīvo kā robots. Mēs izdarām izvēles kopš brīža, kad no rīta pamostamies. Kāds filozofs joko: ja cilvēki noliedz šādu brīvu izvēli, tad, pasūtot restorānā, viņiem būtu jāsaka: “Atnesiet man tikai to, ko dabas likumi ir noteikuši, ka es dabūšu.”

Nav jābūt kristietim, lai atzītu, ka materiālisms neatbilst tam, ko mēs zinām par cilvēka dabu. Jebkura filozofija, kas apmaina Dieva godību pret kaut ko radībā, apmainīs arī Dieva tēlu pret kaut ko radībā. Tā kā tas sākas ar kaut ko zemāku par Dievu, tas vienmēr noved pie zemāka skatījuma uz cilvēci.

To sauc par redukcionismu, kas nozīmē, ka tas reducē cilvēku līdz kaut kam mazākam par viņa pilnīgo cilvēcību. Materiālisms neiztur pirmo testu, jo tas neatbilst cilvēka dabai tā, kā mēs to piedzīvojam.

Loģikas tests

Varam arī būt pārliecināti, ka ikkatrs nebibliskais pasaules uzskats neizturēs arī otro testu. Kāpēc? Jo redukcionisma skatījumam uz cilvēci ir jāietver prāts vai izziņas spējas. Tas saprātu reducē uz kaut ko mazāku par saprātu. Bet kā tas atbalsta savu lietu [uzskatu sistēmu]? Tam ir jāizmanto saprāts – loģiski argumenti. Tātad, diskreditējot saprātu, tas mazina pats savu lietu [grauj pats savu uzskatu sistēmu]. Tas atspēko pats sevi.

Materiālisms reducē domāšanu līdz neironu aktivitātei smadzenēs. Materiālista skatījumā cilvēki kaut kam tic nevis tāpēc, ka esam racionāli pārliecināti par tā patiesumu, bet gan neironu likumsakarību dēļ mūsu pelēkajā smadzeņu vielā.

Bet ko tas nozīmē pašu materiālistu uzskatiem? Lai viņi būtu konsekventi, viņiem jāpiemēro tāda pati argumentācija sev pašiem: viņu pašu materiālisms nav racionālas domāšanas, bet gan viņu smadzeņu neironu aktivitātes produkts. Tādā gadījumā, kāpēc mums pārējiem būtu jādod tam kaut mazākā ticamība? Kā teicis apoloģēts Gregs Koukls (Greg Koukl), šādā veidā pasaules uzskats “izdara pašnāvību”. Piemērojot sev savu patiesības definīciju, tas diskreditē pats sevi.

To sauc par uz sevi norādošu absurdu, un romiešiem 1 pieeja atklāj, kāpēc tas darbojas un kā to attiecināt uz jebkuru pasaules uzskatu. Atrodiet redukcionismu: lūk, punkts, kur tas izdarīs pašnāvību.

Romiešiem 1 vēstījums sniedz teoloģisko pamatojumu visiem apoloģētikas argumentiem. Labā ziņa tādiem jauniešiem kā Dilans ir tā, ka biblisko stratēģiju var piemērot universāli. Vairs nav jāiegaumē dažādus argumentus katrai teorijai. Varam būt pārliecināti, ka romiešiem 1 attiecas uz tām visām.

Nensija R. Pīrsija, grāmatas "Mīli savu ķermeni" autore (desiringGod.org)

Kristieša ceļvedis zoodārzā

Ziemeļu puslodē vasara rit pilnā sparā, un, ja vēl neesi ar ģimeni devies uz zoodārzu, iespējams, šis piedzīvojums ir tepat aiz stūra.

Zooloģiskais dārzs kristietim ir brīnišķīga iespēja – gan personiskai pielūgsmei, gan pasaules uzskatu veidošanai. Šeit apkopoti centieni palīdzēt kristiešiem, kuriem vajadzētu būt labākajiem no visiem zoodārza apmeklētājiem, vasarā maksimāli izmantot savu pieredzi.

1) Sagatavojies laicīgi

Iepriekšējā dienā vai rītā, iespējams, tu vēlēsies pārlasīt 1.Mozus grāmatas 1. un 2.nodaļu, 8.Psalmu vai citus Bībeles tekstus, kas piemin dzīvniekus (piemēram, Jesajas 11:6-9, Jēkaba 3:7 vai Ījaba 38-41). Lūdz Dievu, lai Dievs padarītu zoodārza apmeklējumu par bagātu, garīgu pieredzi, jo tev ir iespēja novērot tuvplānā Dieva radības, kuras parasti nesanāk redzēt.

Vecāki pirms došanās ceļā var apsvērt ideju sapulcināt savu saimi uz īsu Bībeles lasījumu, komentāriem par to un lūgšanu laiku. Jau sākotnēji radi nostāju, ka zoodārza apmeklējums var būt īpaša garīga pieredze bērniem, mācoties un pielūdzot Debesu Tēvu, kas radījis dzīvniekus.

Zoodārza apmeklējums var būt īpaša garīga pieredze bērniem, mācoties un pielūdzot Debesu Tēvu, kas radījis dzīvniekus.

Ja iespējams pārbaudi zooloģiskā dārza mājaslapu jau nedēļu pirms. Lielākajai daļai zoodārzu būs kaut kas (piemēram, dzīvnieku barošana), kas palīdzēs izplānot dienu, un karte, kas dos ieskatu zoodārza plānojumā.

2) Esi pārsteigts par dzīvniekiem

Lūk, kur mēs vienkārši metamies iekšā un izbaudām labāko no tā, ko zooloģiskais dārzs piedāvā! Pakavējies un izlasi aprakstus. Ieturi pauzi. Vēro. Priecājieties par sīkumiem un apspriediet, kā Dievs ir aprīkojis dažādas sugas to dažādajiem apstākļiem un videi. Centies pamanīt katra dzīvnieka īpatnības un apdomā, ko šis konkrētais radījums saka par Dievu. Debesis pasludina Dieva slavu (Psalms 19:1) — un tāpat dara viņa zvēri, ja vien mums ir acis, ar ko redzēt.

Salīdzini savu necilo izmēru ar ziloni vai nīlzirgu, vai stalto žirafi. Apskati lāča vai gorillas atklāto spēku un veiklību. Iedomājies, kā savvaļā būtu sastapt lauvu, “varenāko starp zvēriem” (Sakāmvārdi 30:30), un pasakies Dievam par labām sētām! Pasmaidi par strausa dīvainumu un pingvīna rotaļīgumu. Uzlūko degunradzi. Ļauj haizivij, aligatoram un krokodilam atmodināt tevi. Pasmejies ar hiēnu un muļķīgo pērtiķi. Centies noķert tīģera acu skatienu.

3) Esi pazemīgs par to, ka esi cilvēks

Lai cik apbrīnojami būtu dzīvnieki, neļauj šai svarīgajai zoodārza mācībai likt tev un tavējiem palikt nepamanītiem: cilvēki ir patiešām iespaidīgas būtnes. Svini to kopā ar 8.Psalmu:

“Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā.” (Psalmi 8:4-9)

Zoodārzs ir dzīva Jēkaba vēstules 3:7 liecība: “Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba.” Tā ir zoodārza mācība, kuras mums pārāk bieži pietrūkst. Vēl iespaidīgāk par vaļiem, kas savā starpā sazinās, ir tas, ka kāds zoodārza uzraugs mums to nupat paziņoja ar lielāku lakoniskumu un skaidrību, nekā jebkurš dzīvnieks jebkad spētu.

Veins Grudems vērš uzmanību uz šo salīdzinošo brīnumu Sistemātiskās teoloģijas nodaļā “Cilvēka radīšana”. Jā, dzīvnieki ir “labi” (1.Mozus 1:21, 25), bet tikai līdz ar cilvēku radīšanu Dievs saka: “Ļoti labi” (1.Mozus 1:31).

“No visām Dieva radītajām būtnēm tikai viena būtne, cilvēks, ir radīta “pēc Dieva līdzības”. Neviens dzīvnieks nekad neiestāsies stundu ilgās aizlūgšanās par radinieka vai drauga glābšanu. Pat attīstot fiziskās un tehniskās prasmes, mēs daudz atšķiramies no dzīvniekiem: bebri joprojām būvē tāda paša veida dambjus, kādus viņi ir cēluši tūkstoš paaudžu garumā, putni joprojām būvē tāda paša veida ligzdas, bet bites joprojām būvē tāda paša veida stropus. Taču mēs turpinām attīstīt lielākas prasmes un sarežģītību tehnoloģijās, lauksaimniecībā, zinātnē un gandrīz visās darbības jomās. Mūsu līdzība Dievam ir vērojama arī cilvēku daiļradē – tādās jomās kā māksla, mūzika un literatūra, kā arī zinātniskajos un tehnoloģiskajos izgudrojumos. Emociju jomā mūsu līdzība Dievam tiek saskatīta lielā atšķirību pakāpē un emociju sarežģītībā. Protams, dzīvnieki arī izrāda kādas emocijas. Taču emociju sarežģītībā, ko piedzīvojam, mēs esam daudz citādāki nekā pārējā radība.”

Kristietim zoodārza apmeklējums nav tikai iespēja uzzināt kaut ko par dzīvniekiem, bet iegūt perspektīvu arī par cilvēka iespaidīgumu.

Kristietim zoodārza apmeklējums nav tikai iespēja uzzināt kaut ko par dzīvniekiem, bet iegūt perspektīvu arī par cilvēka iespaidīgumu. Un visvairāk tā ir iespēja uzzināt par pašu Radītāju.

4) Apbrīno Radītāju

Vēl iespaidīgāka par zvēriem ir cilvēce – un vēl iespaidīgāks par cilvēci ir Dievs. Kristieša apbrīna pēc labi pavadītas dienas zoodārzā iet pa šo taciņu: no dzīvniekiem, pie cilvēka, pie paša Radītāja.

Viņš savilka svītras tīģerim un plankumus leopardam. Viņš ir nesalīdzināmi “lielāks” par ziloni, “mazāks” par vismazāko būtni un apbrīnojami niknāks par izcilāko lauvu. Krauklim, kalnu kazai, meža ēzelim, meža vērsim, strausam, zirgam, vanagam, ērglim, nīlzirgam un leviatānam – visiem ir ko teikt par sava radītāja nesalīdzināmo varenību Ījaba grāmatas 38. – 41.nodaļā. Un viņš ne tikai ir to visu Radītājs, bet arī savā Dēlā ir pazemojies, lai savu dievišķību papildinātu ar cilvēcību un kļūtu par mūsu Izpircēju.

Kad kristieši apbrīno Radītāju, mēs domājam ne tikai Dievu, kas visu radīja, bet arī Dievu-cilvēku, kas radīšanā bija viņa priecīgais līdzdalībnieks (Jāņa 1:3; Ebrejiem 1:2), kas tagad uztur Visumu (Kolosiešiem 3:17; Ebrejiem 1:3), kas ir paveicis izpirkšanas izšķirošo darbu (Kolosiešiem 2:13-15; Ebrejiem 1:3; Jāņa 19:30) un kas rada jaunu, prātam neaptveramāku pasauli.

Ja pat eņģeļi “kāro ieskatīties” šādā pestīšanā (1. Pētera 1:12), tad cik daudz vairāk to vēlētos dzīvnieki?

5) Apsver gaidāmo jauno radību

Lai cik iespaidīga būtu Dieva pirmā radība, tas viss, ko mūsu Izpircējs radīs laiku beigās, būs vēl labāks. Pagaidām radītā pasaule un tās radījumi, lai arī cik iespaidīgi tie nebūtu, paliek zem lāsta mūsu sacelšanās pret Dievu dēļ (1. Mozus 3:14-19). Ja mēs tagad brīnāmies par Dieva radīto pasauli, cik daudz vairāk mēs stāvēsim bijībā gaidāmajā jaunajā zemē.

Lai cik iespaidīga būtu Dieva pirmā radība, tas viss, ko mūsu Izpircējs radīs laiku beigās, būs vēl labāks.

Dzīvnieki tur, šķiet, būs, un viss būs vēl krāšņāks par nesaudzīgo un skarbo dabu šeit uz zemes.

“Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm.” (Jesajas 11:6-8)

Dievs dzīvniekus neradīja tikai tāpēc, lai tos vienkārši noslaucītu no zemes virsmas, bet izrotātu savu mūžīgo slavu un kalpotu cilvēces mūžīgajam priekam. Lai arī Bībele nesola, ka visi suņi dosies debesīs vai ka tur būs tavs mīļākais mājdzīvnieks, mēs varam rēķināties ar to, ka dzīve debesīs būs izcili labāka pat par vislabāko dienu zoodārzā.

Deivids Matiss (desiringGod.org)

Kā rūpēties par savu mācītāju?

Kā odze no krūmiem Amaleks uzbruka Izraēlai. Krasti vēl nebija izskaloti tīri no faraona armijas, un arī tauta nebija sasniegusi Sinaju, kad jau parādījās jauni ienaidnieki: “Un Amaleks nāca un karoja ar Israēlu pie Refidimas.” (2. Mozus 17:2).

Izmisuma apstākļi vergus padarīja par karavīriem. Mozus, viņu komandieris un priekšnieks, lika Jozua sapulcināt vīrus un doties kaujā. Mozus ietu citu ceļu, cīnītos citā frontē: “Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā.” (2. Mozus 17:9).

Tā nu tas notika. “Un notika, kamēr Mozus savu roku turēja paceltu, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks.” (2. Mozus 17:11). Dīvains veids, kā uzvarēt vai zaudēt cīņā. Vīru dzīvības karājās gaisā līdz ar Mozus zizli. Kad tas tika turēts augstu, Israēls agresīvi uzbruka. Kad rokas noslīga, Amaleks radīja postu. Pravietis uzzināja, ka gravitācija ir neatlaidīgs ienaidnieks: “Kad Mozum rokas kļuva smagas [..]” (2. Mozus 17:12).

Arī mācītāji pazīst tādu nogurumu — šo dedzinošo sajūtu, kas rodas, paceltām rokām esot par starpnieku Dieva tautai. Gandrīz nenogurdināmi, viņi ir redzami kalnā, dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no gada. Gadalaiki mainās, bet viņi joprojām ir virsotnē. Reizēm tas viss šķiet nelietderīgi. Reizēm tas viss tiek veikts bez pateicības. Cilvēku sūdzību stari teju sit pa pieri; ļaužu bēdas nodeldē garu. Izrādās, gravitācija arī kalpošanā ir nelokāms ienaidnieks.

Paiet gadi. Rokas noslīgst. Vien dažus gadus vēlāk ir mācītāji, kas jau pavisam ir nolaiduši rokas. Taču svētīts ir mācītājs, kuram līdzi ir Ārons un Hūrs:

“Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem viņa, un viņš uz tā sēdēja, bet Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni.” (2. Mozus 17:12-13)

Šeit ir ietverts sakāmvārds: “Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans mācītājs 4:12). Svētīts ir cilvēks, kurš stāv kopā ar vēl citiem vecajiem sev pie sāniem, bet bagātīgi svētīts ir tas, kuram rokas palīdz turēt vesela draudze.

Kā mīlēt savu mācītāju

Pirms pats kļuvu par mācītāju, es reti uzdevu jautājumu – kā vislabāk parūpēties par savu mācītāju? Kā es varu būt viņam par svētību, kā varu viņu atspirdzināt, kā varu būt par balstu viņa rokām? Šķita, ka manam mācītājam viss vienmēr ir kārtībā. Šķita, ka tikai man, gluži kā vienvirziena ielā, ir vajadzīga viņa palīdzība. Bet Svētie raksti to tā neparāda. Džons Ovens savā īsajā, bet izcilajā grāmatā “Kristiešu sadraudzības pienākumi” ir apkopojis dažus veidus, kā ganāmpulks var labi parūpēties par savu ganu.

1. Novērtē savu mācītāju

Dažām ģimenēm ir viegli pavadīt braucienu mājup no baznīcas kritizējot mācītāju un viņa sludināto. Mani uzrunā Čārlza Spērdžena teiktais:

“Šīs pasaules vīri, piepildījušies ar to pašu viltības garu, joprojām novērtē par zemu kalpotājus, kurus Dievs viņiem sūta, un atklāti atzīst, ka viņi labprāt klausītos, ja vien tiktu atrasti citi sludinātāji. Neviens viņus neapmierina, viņu strīdi tiek risināti ar nevērīgu universālismu. Kēfa ir par tiešu, Apols runā caur puķēm, Pāvils ir par strīdīgu, Timotejs par jaunu, Jēkabs par bargu, bet Jānis par maigu.” Cik gan svarīgi ir tas, ka, aprakstot ganāmpulka attiecības ar savu ganu, primārais ir novērtējums.

Ieklausies, kā apustulis priecājas par to, par ko daudzi pazemīgi mācītāji varētu nosarkt: “Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ!” (1. Tesaloniķiešiem 5:12-13) Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ. Vai tas tevi raksturo? Vai arī, lai tas notiktu, mācītājam ir jābūt dažādām paaudžu dāvanām un jāatbilst tavām vēlmēm?

2. Atdarini savu mācītāju

Aplūko vienu veidu, kā vēstules ebrejiem autors mūs aicina mācītājus novērtēt: “Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” (Ebrejiem 13:7). Atdarināšana ir visdziļākā cieņas un novērtēšanas forma. Vai jūsu mācītāji ir īpaši pazemīgi, uzmanīgi ar saviem vārdiem, bezbailīgi likstās, iejūtīgi pret tiem, kas maldās, dziļi pazīst Svētos rakstus, ir laimīgi Kristū, nemitīgi lūgšanā, dievbijīgi tēvi, vīri, līderi, evaņģēlisti? Ko no viņu ticības dzīvēm tu atdarini savējā? Apsver sava mācītāja dzīves iznākumu un atdarini to. Un pastāsti viņam, ka to dari!

Džons Ovens aicina kristiešus piesegt mācītāja vājās vietas mīlestībā, atzīstot, ka viņu skolotāju dzīve ir “Dieva dots žēlastības līdzeklis, kas viņiem nodrošināts kā atvieglojums, atrodoties kārdinājumā, un kā pamudinājums uz svētumu, centību, lēnprātību un pašaizliedzību”. Vai tu atstāj novārtā sava mācītāja dzīvi kā piemēru savai ticībai? Viņi, kuru kājas, kaut arī izgatavotas no māla, cenšas dzīvot savā ziņā nevainojamu dzīvi. Vai pasaulē, kurā nav īstu varoņu, tavs mācītājs ir paraugs, uz kuru tu regulāri vērs savu skatu?

3. Lūdz par savu mācītāju

Cik daudz tu lūdz par savu mācītāju?

Ja daži cilvēki pavadītu tik daudz laika, lai lūgtu par saviem mācītājiem, cik daudz laika pavada, iezīmējot viņu trūkumus, viņiem šo trūkumu vairs nebūtu. Tad jautājums ir: “Vai ir iespējams, ka jebkurš manīts vājums mācītāja kalpošanā var būt tāpēc, ka draudzē trūkst lūgšanu?”

Debesis atklās, cik daudz mācītājs tika uzturēts ar viņa cilvēku lūgšanām (vai arī pretēji – netika). Tu, iespējams, esi vienā kaujas laukā ar Jozua, bet, ja tev patiešām gribas pacelt viņa rokas pret kalnu, lūdz par viņu. Lai tavas lūgšanas ir akmeņi, uz kuriem viņam apsēsties!

Par Spērdženu ir teikts, ka, vaicāts par viņa lielajiem panākumiem kalpošanā, viņš vienkārši atbildējis: “Mana tauta par mani lūdz Dievu.” Citā reizē viņš bija atvedis ciemiņus uz baznīcas “katlumāju”, vietu, kas tai deva spēku un siltumu. Viņš atvēra durvis, un viesi redzēja simtiem cilvēku, kas pirms dievkalpojuma sākuma lūdza Dievu. 

Vai tu lūdz par to, lai Jēzus uztur Tavu mācītāju, lai Viņš viņu aizstāv un apmierina?

Vai tu lūdz par to, lai Jēzus uztur Tavu mācītāju, lai Viņš viņu aizstāv un apmierina? Un vai tu lūdz kopā ar savu mācītāju, lai dvēseles tiktu glābtas un baznīca būtu nobriedusi un gatava Jēzum?

4. Pastāvi par savu mācītāju

Ir vērts parūpēties par to, lai mācītāja prātu nekad nenomāktu šī trauksmainā doma: “Kur viņi ir?” Pāvilam nācās uzdot šo jautājumu, nosūtot Timotejam skumju ziņojumu: “Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina.” (2 Timotejam 4:16).

Vai tu atstāj savu mācītāju “uzlādēties” vienatnē? Džons Ovens piebilst: “Kad kapteinis, tuvojoties briesmām, atskatās, gaidīdams, ka kopā ar viņu ieraudzīs savus karavīrus, bet konstatē, ka viņi ir aizbēguši, tad viņš ir pamatīgi nodots un ienaidnieku spiests nonākt neiespējamā stāvoklī”.

Bet cik savādāk ir būt vai piederēt Onēsiforu pilnai baznīcai? Pāvils ziņo: “Lai Tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi meklēja mani un atrada. Lai Tas Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie Tā Kunga viņā dienā. Un, cik daudz viņš Efezā kalpojis, to tu pats zini labāk.” (2. Timotejam 1:16-18)

Var dzirdēt, ka no Pāvila rakstāmspalvas nāk pateicība pēc pateicības. Mācītāji ir cilvēki, kuri nogurst tāpat kā mēs pārējie – pat jaunie mācītāji skrien un nogurst. Viņi saņem vairāk pretestības, kritikas un apmelošanas nekā parastais baznīcēns. Bez visa tā, mūsu ganiem nākas ieņemt kādu lomu visās draudzes rūgtajās lietās – laulības pārkāpšanās, nodevībās, šķelšanās un nāvē. Būt par mācītāju ir labs un smags darbs. Viņi savu aitu dēļ stāv un sacenšas ar dēmoniskajiem lāčiem un lauvām – vai draudze par viņiem nepastāvēs?

Kā tu varētu pastāvēt par savu mācītāju, palīdzēt viņam, iedrošināt viņu, aizstāvēt? Pretojies pasaules patērētāju domāšanai un uzņemieties atbildību, lai palīdzētu kopt ganāmpulku — mācekļo, kalpo, kļūsti par brīvprātīgo. Atceries, ka mācītājs tevi aprīko kalpošanas darbam un tiks iedrošināts, redzot tevi to darām (Efeziešiem 4:13).

5. Palīdzi mācītājam tevi mīlēt

Pēdējais veids, kā rūpēties par savu mācītāju, ir palīdzēt viņam rūpēties par tavu dvēseli. “Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebreji 13:17)

Laimīgi mācītāji māca labāk.

Gudrs ganāmpulks grib, lai tā gani vada tos ar prieku. Kad viņi cenšas tevi ganīt, seko viņu piemēram ceļā pie Jēzus; esi gatavs, lai viņu mācība tevi pārliecinātu, pakļaujies viņu norādījumiem tik tālu, cik to atļauj Svētie raksti. Dari to viegli, dedzīgi un ar pateicību, lai mācītājs ar prieku varētu pildīt savu pienākumu rūpēties par tavu nemirstīgo dvēseli (par to viņš kādu dienu sniegs atskaiti).

Sekošana sava gana vadībai ir tava priekšrocība. Laimīgi mācītāji māca labāk. Ja mācītāji lielākoties sastopas ar naidu, vienaldzību vai neuzticību, tad ganāmpulks nepalīdz viņiem ganīt tā, kā Dievs to no viņiem prasa– “ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib” (1. Pētera 5:2-3).

Tāpēc augsti godā savu mācītāju Tā Kunga priekšā, atdarini viņu, lūdz par viņu, pastāvi par viņu pārbaudījumos, pievienojies viņam kalpošanas darbā un dedzīgi ļaujies viņa norādījumiem. To darot, tu viņu nosēdināsi uz Klints, turēsi viņa rokas un palīdzēsi viņam kalpot tavai dvēselei, lai tu varētu vairāk kalpot Jēzum. Un pēc Dieva žēlastības tu sakausi visus pasaules Amalekus, miesu un velnu. Pastāvi šajās lietās, lai dienā, kad stāvēsim Tā Kunga priekšā, mums būtu iespēja dot labu atskaiti savam Kungam - mācītājiem par to, kā viņi ganījuši, un ganāmpulkam par to, kā tas ir sekojis.

Gregs Morze (desiringGod.org)

Kā drosmīgi uztvert ziņas?

Lasot ziņu virsrakstus caur Psalmiem

Pirms divām tūkstošgadēm Pāvils apmeklēja Atēnas un atklāja, ka tās iedzīvotājiem un viesiem “nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt ” (Apustuļu darbi 17:21). Pāvilam šī bija iespēja dalīties ar savām patiesi labajām ziņām. Bet, ko lai mēs darām ar šodienas nemitīgo informācijas plūsmu, ar daudz vairāk ziņām, kas nāk no daudz vairāk vietām nekā iepriekšējās paaudzēs?

Dievs tur gaisā bezgalīgi daudz bumbiņu, bet lielākā daļa no mums spēj tikt galā tikai ar vienu vai divām.

1985. gadā, kad Nīls Postmans (Neil Postman) uzrakstīja grāmatu "Uzjautrinot sevi līdz nāvei" – draudi bija tādi, ka mēs dzīvosim vieglprātīgas dzīves un mirsim smiedamies . Postmans nomira 2003. gadā, kad 24/7 kabeļtelevīzijas ziņu kanāli pārņēma iepriekšējo spēļu šovu un situāciju komēdiju laikmetu. Kopš tā laika ziņu plūsma – papildināta ar “Twitter”, “Instagram”, “TikTok” un “Facebook” – kļuvusi par plūdiem. Postmana bažas par bēgšanu no realitātes joprojām ir nozīmīgas, bet te ir jautājums tagadnei: vai mirsim raudādami, vai arī trauksmes pārņemti?

Ziņas caur Psalmiem

Viens no piedāvātajiem risinājumiem ir nepievērst uzmanību ziņām. Varbūt tā mēs varam izvairīties no pasaules noguruma, kas redzams šajā vietnes “Ozy News” aprīļa ziņojumā: “Vēl viena diena, vēl vienas šausmas. Kāds šāvējs ceturtdienas vēlā vakarā nošāvis astoņus cilvēkus kādā “FedEx” objektā Indianapolisā, pēc tam nogalinot pats sevi; šī ir jaunākā masu apšaude, kas satriekusi Ameriku.”

Tikai “Vēl viena diena, vēl vienas šausmas”? Par laimi, Bībele piedāvā labāku pieeju nemitīgajai slikto ziņu plūsmai, kas šodien nāk mums virsū. Konkrēti šie četri psalmi man palīdzējuši iebrist ziņu salauztībā, pašam nenoslīkstot.

1. Nenodarbini sevi ar ziņām

"Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām. Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu". (Psalmi 131: 1-2)

“Lielās un augstās” lietas noteikti ietver teoloģiskās realitātes, bet šos izteicienus mēs varam attiecināt arī uz ziņām. Bībele mums neliek izvairīties no nozīmīgām ziņām, kas nāk no kādas citas valsts vai pasaules daļas. Tā mums saka – neesiet ar tām nodarbināti.

Virsrakstus varam lasīt, netērējot laiku, lai pārdomātu to notikumu detaļas, pār kuriem mums nav nekādas kontroles. Dievs tur gaisā bezgalīgi daudz bumbiņu, bet lielākā daļa no mums spēj tikt galā tikai ar vienu vai divām. Mums jākoncentrējas uz to, kas mums jāžonglē, nevis uz to, kas liks mums pamest mūsu konkrētos pienākumus.

2. Apzinies, kur atrodama tava vienīgā cerība

"Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!" (Psalmi 73:24-25)

Vadība šajā dzīvē, mūžīgās dzīves cerība un gaidīšana, un secinājums: vai mums ir vēl kāda cita izvēle (kāds cits bez Tevis)? Kad sensacionālas ziņas apgrūtina mieru un klusumu, ir pienācis laiks lasīt Bībeli un gūt mierinājumu Dieva vadībā, Dieva apsolījumā, Dieva unikalitātē.

3. Seko Dieva ziņām vairāk nekā cilvēku ziņām

"Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas! Tik nejēga to nesaprot, un nelga to neņem vērā! Ja bezdievji zaļo kā zāle un visi ļaundari zied, tad tomēr viņi tiks izdeldēti uz mūžu mūžiem." (Psalmi 92:6-8)

Šī mācība ir pretrunā ar mūsdienu gudrību. Psihologs Lorenss Kolbergs (Lawrence Kohlberg) kļuva ievērojams ar apgalvojumu, ka “autonomā domāšana” ir cilvēka intelektuālās attīstības septītais un augstākais posms. Tas padara mūs par Dievu.

Augstākā pakāpe patiesībā ir atkarīga domāšana, kas atzīst mūsu paļaušanos uz Dievu. Sen atpakaļ Augustīns teica: “Ja tu tici tam, kas tev patīk evaņģēlijā, un noraidi to, kas tev nepatīk, tad tas nav evaņģēlijs, kam tu tici, bet gan tu pats.” Šodien mēs varētu teikt tā: ja mēs izmisīgāk sekojam līdzi ziņām nekā Bībelei, tad ne jau evaņģēlijam mēs uzticamies, bet mūsu "Facebook" ziņu plūsmai.

4. Vēro samaitātības liecību

"Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. (Psalmi 19:2-3)

Šogad mūsu 24/7 ziņu dienesti runā, bet nepagodina Dievu; un tomēr mēs arī uzzinām kaut ko no ziņām, kas liecina par cilvēka grēcīgumu. Bībele māca, ka tad, kad cilvēks novēršas no Dieva, viņš rīkojas kā zvērs un ka zvērīgums reizēm sevi parādīs drausmīgos noziegumos. Mēs negribam kavēties pie tiem, bet, ja mēs tos ignorējam, mēs ignorējam pierādījumus cilvēka grēcīguma izpratnei, kas ir būtiska kristietībai – jo, ja cilvēks bez Dieva nav zvērīgs, tad Kristus upuris par mums bija lieks.

Gūsti mierinājumu Dieva vadībā, Dieva solījumā, Dieva unikalitātē.

Šo pantu paturēšana prātā var palīdzēt mums apzināti attiekties pret ziņām, bet netikt apgrūtinātiem ar amorālu žurnālistiku, kas uzsver visu troksni un niknumu pasaulē un pasniedz cilvēku dzīvi kā idiotu stāstītus stāstus, kas neko nenozīmē. Bībele bieži vien ir sensacionāla, jo modina no miega guļošos un atgādina par Dieva un cilvēka dabu. Bet amorālā žurnālistika ir sensacionālisms, kas  nenorāda mums uz Dievu.

Mierinājums dzīvē un nāvē

Mēs esam mazi hobiti šajā lielajā pasaulē, bet mums ir lieliska iespēja  pagodināt Dievu un baudīt Viņu jau tagad. Kā atzīmē Džons Paipers (John Piper): “Katrs prieks, kam Dievs nav kā centrālais prieks, ir caurs prieks, un beigās tas plīsīs kā burbulis.” Kristū mums var būt liels prieks, atklājot vairāk Viņu visās lietās, lai cik tumšas tās arī būtu, un godinot viņu pāri visām lietām, lai cik diženas tās arī būtu.

Lielāko daļu nakšu pirms gulētiešanas mēs ar sievu izrunājam viens ar otru pirmo Heidelbergas katehisma jautājumu un atbildi. Tas ir veids, kā iezemēt mūs realitātēs, kas sniedzas tālu virs ikdienas ziņu cikla un pat tālu virs bēdām, kas reizēm piemeklē mūsu pašu dzīvi. Jautājums ir par to, kas ir mūsu vienīgais mierinājums dzīvē un nāvē. Lūk, atbilde:

“Es nepiederu sev, bet piederu savam uzticamajam Pestītājam Jēzum Kristum, kurš ar Savām dārgajām asinīm ir pilnībā samaksājis par visiem maniem grēkiem. Viņš mani izglāba no visas sātana varas un mani pasargā tā, ka bez mana Debesu Tēva gribas no manas galvas nevar nokrist ne mats, jā, tā, ka visām lietām jādarbojas manas pestīšanas labā, un tāpēc ar savu Svēto Garu viņš mani pārliecina par mūžīgo dzīvību un liek man no sirds vēlēties un turpmāk būt gatavam dzīvot Viņam.”

Šajā sensacionālajā solījumā krāšņi apkopots Bībelē mācītais. Mums jābūt mazāk neatkarīgiem, bet vairāk atkarīgiem no Dieva, kas mūs ir izglābis. “Piederēt” nozīmē piederēt, “pilnībā samaksāts” nozīmē pilnībā, “visa velna vara” nozīmē visu varu, “visas lietas”, kas darbojas mūsu glābšanas labā, nozīmē visas.

Ja mēs ticam šiem solījumiem un nemitīgi atgādinām sev par tiem, mēs varam klausīties ziņas, nenodarbinot sevi ar tām. Mēs varam atcerēties, kur atrodas mūsu vienīgā cerība. Mums var vairāk rūpēt Dieva nevis cilvēku ziņas. Un mēs varam skatīties uz samaitātību un netapt tās aprīti. Citiem vārdiem sakot, arī informācijas laikmetā mēs varam stāvēt stabili.

Mervins Olaskijs (desiringGod.org)

Kas ir evaņģēlijs?

Vārds evaņģēlijs burtiski nozīmē “labās ziņas” un Bībelē (Jaunajā Derībā) parādās 93 reizes. Grieķu valodā tas ir vārds euagelion, no kura mēs iegūstam latviešu valodas vārdus evanģēlists, evaņģēlijs un evaņģēlisks. Evaņģēlijs plašākā nozīmē ir visi Svētie raksti; šaurākā nozīmē evaņģēlijs ir labās ziņas attiecībā uz Kristu un pestīšanas ceļu.

Evaņģēlija izpratnes atslēga ir zināt, kāpēc tās ir labās ziņas. Lai to izdarītu, mums jāsāk ar sliktajām ziņām. Vecās derības likums Izraēlai tika dots Mozus laikā (5.Mozus 5:1). Likumu var uzskatīt par mērauklu, un grēks ir jebkas, kas neatbilst “perfektajam” pēc šī standarta. Likuma taisnīgā prasība ir tik stingra, ka neviens cilvēks nevarētu tam perfekti sekot ne burtā, ne garā. Neskatoties uz mūsu “labumu” vai “sliktumu” salīdzinājumā ar citiem, mēs visi esam vienā garīgajā laivā – mēs esam grēkojuši, un sods par grēku ir nāve, t.i., atšķirtība no Dieva, dzīvības avota (Rom. 3:23). Lai mēs nonāktu debesīs, Dieva mājvietā un dzīvības un gaismas valstībā, ir jātiek vaļā no grēka vai par to jāsamaksā. Likums noteica, ka attīrīšanās no grēka var notikt tikai ar asiņainu nevainīgas dzīvības upuri (Ebr. 9:22).

Evaņģēlijs ietver Jēzus nāvi pie krusta kā grēku upuri, lai piepildītu likuma taisnīgo prasību (Rom. 8:3-4; Ebr. 10:5-10). Saskaņā ar likumu, dzīvnieku upuri tika pienesti gadu no gada kā atgādinājums par grēku un kā simbols gaidāmajam Kristus upurim (Ebr. 10:3-4). Kad Kristus atdeva Sevi Golgātā, šis simbols kļuva par realitāti visiem, kas Viņam ticēs (Ebr. 10:11-18). Izpirkšanas darbs tagad ir pabeigts, un tās ir labās ziņas.

Evaņģēlijs saistās arī ar Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā. “Viņš tika nogādāts nāvē par mūsu grēkiem un tika pacelts dzīvē mūsu attaisnojuma dēļ” (Rom.4:25). Tas, ka Jēzus iekaroja grēku un nāvi (grēku sodu), tiešām ir laba ziņa. Tas, ka Viņš piedāvā padalīties ar mums tajā uzvarā, ir visu lielākā ziņa (Jāņa 14:19).

Evaņģēlijs ir labās ziņas, jo mūsu glābšana, mūžīgā dzīve un mājas debesīs garantētas caur Kristu.

Evaņģēlija elementi skaidri norādīti 1.Kor. 15:3-6, kas ir galvenā Rakstu vieta par Dieva labajām ziņām: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši.” Ievērojiet, pirmkārt, ka Pāvils evaņģēliju “saņēma” un pēc tam “mācīja tālāk”; šis ir dievišķs vēstījums, nevis cilvēka radīts izgudrojums. Otrkārt, evaņģēlijs ir “vispirms” – tas ir svarīgākais. Visur, kur gāja apustuļi, viņi sludināja Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos. Treškārt, evaņģēlija vēstījumu pavada pierādījumi: Kristus mira par mūsu grēkiem (to pierādīja viņa apbedīšana), un Viņš augšāmcēlās trešajā dienā (to pierādīja aculiecinieki). Ceturtkārt, tas viss tika darīts “saskaņā ar Svētajiem rakstiem”; visas Bībeles tēma ir cilvēces glābšana caur Kristu. Bībele ir evaņģēlijs.

“Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.” (Rom. 1:16). Evaņģēlijs ir drosmīgs vēstījums, un mēs nekaunāmies to pasludināt. Tās ir spēcīgas ziņas, jo tās ir Dieva labās ziņas. Tās ir glābjošas ziņas – vienīgais, kas spēj patiesi pārmainīt cilvēka sirdi. Tās ir universālas ziņas – gan ebrejiem, gan pagāniem. Un evaņģēliju saņem ticībā; pestīšana ir Dieva dāvana (Efez. 2:8-9).

Evaņģēlijs ir labās ziņas, ka Dievs pasauli tik ļoti mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš mirtu mūsu grēku dēļ (Jāņa 3:16). Evaņģēlijs ir labās ziņas, jo mūsu glābšana, mūžīgā dzīve un mājas debesīs garantētas caur Kristu (Jāņa 14:1-4). “Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums.” (1.Pēt. 1:3-4).

Evaņģēlijs ir labās ziņas, kad saprotam, ka mēs nevaram nopelnīt savu glābšanu; izpirkšanas un attaisnošanas darbs ir pabeigts pie krusta (Jāņa 19:30). Jēzus ir mūsu grēku izpircējs (1.Jāņa 2:2). Evaņģēlijs ir labās ziņas, ka mūs, kas savulaik bijām Dieva ienaidnieki, Kristus asinis ir samierinājušas un pieņēmušas Dieva ģimenē (Rom. 5:10; Jāņa 1:12). “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam.” (1.Jāņa 3:1). Evaņģēlijs ir labās ziņas, ka “tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom. 8:1).

Noraidīt evaņģēliju nozīmē pieņemt sliktās ziņas. Nosodījums Dieva priekšā ir  rezultāts tam, ka trūkst ticība Dieva Dēlam, kurš ir vienīgais, caur kuru Dievs piedāvā glābšanu. “jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” (Jāņa 3:17-18). Dievs ir devis nolemtai pasaulei labās ziņas: Jēzus Kristus evaņģēliju!

www.gotquestions.org

Virzi savu sirdi

“Seko savai sirdij” ir pazīstama frāze – būtībā popkultūras kredo –, kas attēlo pārliecību, ka mūsu sirds ir sava veida kompass, kas mūs aizvedīs pie patiesas laimes, ja mums tikai pietiks drosmes tajā ieklausīties. Kā jau iepriekš paskaidroju, manuprāt, šī pārliecība ir gan maldinoša, gan bīstama.

Tā ir maldinoša, jo “seko savai sirdij” var izklausīties pēc svētas misijas – tā it kā nesekojot savai sirdij, tiktu pārkāpta tava patiesā būtība –,  bet tā patiesībā nozīmē tikai "seko tam, ko tu vēlies". Un šādā veidā to izsakot, mēs visi varam skaidrāk redzēt, kas šo frāzi padara bīstamu, jo vēlmes, kas rodas no mūsu kritušās dabas atlikušajām izpausmēm, ir “ļaunprātīgi lokana(s) pret visu, tā(s) ir viltīga(s)” (Jeremija 17:9) un var mūs ievest dziļās problēmās.

Uzskatu, ka daudz noderīgāka frāze kristiešiem ir “virzi savu sirdi”, kas mums tiek dota Salamana pamācībās 23:19

"Uzklausi, mans dēls, esi prātīgs un ievirzi savu sirdi pareizā ceļā!"

Virzi savu sirdi. Tas precīzāk atspoguļo veidu, kā Svētie raksti kopumā norāda mums kā attiekties pret savām sirdīm - to mūsu iekšējās būtības daļu, kas mīl vai ienīst, kas lolo cilvēkus vai lietas, vai nicina tās. Saskaņā ar Bībeli, mūsu sirdis, kad tās tiek atstātas bez uzraudzības, seko šai mīlestībai vai naidam visdažādākajos virzienos. (Mat. 6:21, 24). Tāpēc mūsu sirdis ir jāvirza prom no sekošanas viltus dārgumiem un vērtībām uz to, kas ir patiesi labs un vērtīgs.

Mums jāvirza sirds uz gudrību pazemīgi saņemt Dieva un citu norādījumus.

Jauna sirds ar vecām problēmām

Tas, kas var padarīt mūsus sirds virzīšanu mulsinošu, ir tas, ka tagadējā laikmetā kristiešiem ir tas, ko Bībele dēvē par diviem “es”. Mums ir mūsu atjaunotais “jaunais es, kas radīts pēc Dieva līdzības patiesā taisnībā un svētumā”, un mums ir mūsu “vecais es”, kas pieder [mūsu] agrākajam dzīves veidam un kas savu kārību pievilts iet bojā” (Efez. 4:22-24).

Mēs visi no pieredzes zinām, ka mūsu jūtas “karo [mūsos]” (Jēkaba 4:1). Jaunais es “ar prieku piekrīt Dieva bauslībai", kamēr vecais es “karo ar [Dieva] bauslību” (Rom. 7:22-23). Tāpēc, tā kā abus šos "es" tagad piedzīvojam sevī, Bībele kopumā iedrošina mūs virzīt savu sirdi, nevis sekot sirdij. Mēs novirzām savas sirdis no samaitātajām, destruktīvajām lietām, kas priecē mūsu veco būtību, uz tīrām, dziļi brīnišķīgām realitātēm, kuras Dievs ir radījis, lai iepriecinātu mūsu jauno būtību.

Tātad, ja Dievs vēlas, lai mēs virzītu savu sirdi, kā lai mēs to darām? Un kurp mums to virzīt?

Sirds vadīšanas padoms

Salamana pamācību 23.nodaļa, kas mums ierāda frāzi “virzīt savu sirdi” (Sal. pam. 23:19), patiesībā sniedz labus (un praktiskus) piemērus. Nodaļa ir pilna ar tēva gudrajiem, sirdi virzošajiem padomiem dēlam. Ļaujiet man jūsu uzmanību vērst uz dažiem viņa rosinātās gudrības apkopojumiem.

1. Virziet savu sirdi, lai iegūtu Dieva gudrību

Autors zina teikt, ka "neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu" (Sal.pam. 12:15). Un Dievs mums nodrošina būtiskas attiecības, caur kurām mēs saņemam šādu pamācību. Tāpēc Viņš mūs, savus lasītājus, mudina rūpīgi uzklausīt mūsu vecākus (vai vecāku pārstāvjus, Sal.pam. 23:22-25), cītīgi meklēt zinošu cilvēku norādījumus (Sal.pam. 23:12) un mīloši nodot zināšanas mūsu bērniem (nepieciešamības gadījumā caur vajadzīgo disciplīnu, Sal.pam. 23:13-14). Mums jāvirza sirds uz gudrību pazemīgi saņemt Dieva un citu norādījumus (Sal.pam. 1:7).

2. Virziet savu sirdi, lai pamanītu bīstamus cilvēkus

Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuru sirdis vēlas lietas, kas mums kaitēs, ja nebūsim uzmanīgi. Ietekmīgi cilvēki var izmantot savu statusu, ietekmi un bagātību, lai mūs kompromitētu, ja neturam skaidru prātu un nelietojam paškontroli (Sal.pam. 23:1-3). Aprēķinātāji var mūs apmānīt, sākotnēji izliekoties laipni, un mēs tikai vēl pamanām viņu aprēķinu. (Sal.pam. 23:6-8). Un cilvēki, kas atklāti grēko, šķiet tik veiksmīgi, ka mums ir kārdinājums viņus apskaust (Sal.pam. 23:17-18), tomēr viņu gals ir iznīcība (skat. 73. Psalmu). Mums jāvirza savas sirdis (bieži vien caur labu padomu meklēšanu), lai saprastu, kā vara, manipulācija un grēka vilinošā puse var mūs ievest briesmās.

3. Virziet sirdi, lai izvairītos un izbēgtu no grēcīgām lamatām

Sargieties no mīlestības uz naudu. Nekalpojiet tai (Lūkas 16:13), jo tā ir neapmierinoša un īslaicīga bagātība, un tā jūs piekrāps (Sal.pam. 23:4-5). Sargieties no savas varas izmantošanas, lai gūtu priekšrocības pār neaizsargātiem cilvēkiem, jo Dievs jūs sauks pie atbildības, ja to darīsiet (Sal.pam. 23:10-11). Sargieties no seksuāla kārdinājuma un nenovērtējiet par zemu tā spēku vilināt jūs dzīties pēc tā, kas graus jūsu un apkārtējo dzīvi (Sal.pam. 23:26-28). Un sargieties no sevis nodošanas  dzīvi kontrolējošai pašizdabāšanai (Sal.pam. 23: 19-21) un atkarībām no ķīmiskāmvielām (Sal.pam. 23:29-35). Mums jāvirza savas sirdis, lai apzinātos spēcīgo, pavedinošo spēku, kas piemīt šīm lamatām, un jādara viss, kas nepieciešams, lai no tām izbēgtu.

Lai gan šo padomu gudrība, visticamāk, lielākajai daļai no mums ir acīmredzama (bieži vien caur sāpīgu pieredzi), Dievs mums dod vēl labāku padomu - padomu, kas precizē šī tēva padomu dēlam, un patiesībā padara to iespējamu.

Sekojiet labajiem dārgumiem

Labākais padoms ir ietverts 37.psalma 4.pantā

"Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!"

Tas ir gan solījums, gan jaunā “es”, atdzimušā  kristieša pieaugošā pieredze. Jo vairāk mēs priecāsimies Kungā kā savā lielajā Dārgumā – jo vairāk mēs redzēsim un izbaudīsim visu to, kas  Dievs ir un kas apsola būt mums Jēzū, – jo vairāk mēs pieaugsim, lai mīlētu to, “kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava” un kas izcils un cildināms (Filip 4:8). Mīlestība uz Viņu virza un attīra visas mūsu pārējās vēlmes un tieksmes.

Mūsu sirdis ir jāvirza prom no sekošanas viltus dārgumiem uz to, kas ir patiesi jauks un vērtīgs.

Jēzus sniedz mums šīs transformācijas attēlojumu Mateja 13:44

"Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu."

Kad piedzimstam no jauna, ieraugām un vēlamies Dārgumu: pašu Dievu. Un, jo vairāk mēs Viņu redzam, jo vairāk mēs vēlamies Viņu un visu to, ko Viņš vēlas priekš mums. Un arvien vairāk mēs kļūstam naidīgi pret visu, kas varētu laupīt mums šo Dārgumu.

Tādēļ virzi savu sirdi. Pats galvenais – virzi savu sirdi priecāties Kungā! Jo, ja tu to darīsi, pats Dievs tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas.

Džons Blūms (desiringGod.org)