Kāpēc Dievs Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā ir tik atšķirīgs?
Powered by RedCircle
![054_raksts.jpg](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/054_raksts.jpg)
Šī jautājuma pamatā ir fundamentāla neizpratne par to, ko gan Vecā, gan Jaunā Derība atklāj par Dieva būtību. Mēdz domāt šādi: “Vecās Derības Dievs ir dusmīgs Dievs, bet Jaunās Derības Dievs ir mīlestības Dievs.” Rodas pretruna, jo vai tad dusmīgs Dievs var būt mīlošs? Bībele ir Dieva pakāpeniska Sevis atklāšana mums caur vēsturiskiem notikumiem un Viņa attiecībām ar cilvēkiem, taču šī fakta apzināšanās var veidot nepareizu priekšstatu par to, kāds Dievs ir abās Derībās. Tomēr, lasot gan Veco, gan Jauno Derību, kļūst skaidrs, ka Dievs nav atšķirīgs no vienas Derības līdz otrai un ka abās atklājas gan Dieva dusmas, gan Viņa mīlestība.
Piemēram, visā Vecajā Derībā Dievs ir pasludināts par “apžēlošanās un žēlastības Dievu”, kas “pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā” (2. Mozus 34:6; 4. Mozus 14:18; 5. Mozus 4:31; Nehemijas 9:17; Psalmi 86:5, 15; 108:4; 145:8; Joēla 2:13). Taču Jaunajā Derībā Dieva apžēlošanās un žēlsirdība izpaužas vēl pilnīgāk, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16). Visā Vecajā Derībā mēs redzam, ka Dievs izturas pret Israēlu tāpat kā mīlošs tēvs pret bērnu. Kad tauta apzināti grēkoja pret Viņu un sāka pielūgt elkus, Dievs tos sodīja. Tomēr katru reizi Viņš viņus atbrīvoja, tiklīdz viņi nožēloja savu elkdievību. Līdzīgi Dievs rīkojas ar kristiešiem Jaunajā Derībā. Piemēram, Vēstulē ebrejiem 12:6 ir teikts, ka “ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šauš [soda] katru bērnu, ko Viņš pieņem”.
Visā Vecajā Derībā mēs līdzīgā veidā redzam, ka Dieva sods un dusmas tiek izlietas pār grēku. Tāpat arī Jaunajā Derībā redzams, ka Dieva dusmas joprojām “no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Romiešiem 1:18). Tātad ir skaidrs, ka Dievs Vecajā Derībā nav citāds kā Jaunajā. Dievs pēc savas būtības ir nemainīgs. Lai gan atsevišķos Rakstu fragmentos mēs varam redzēt, ka kāds Viņa dabas aspekts atklājas vairāk nekā citi, tomēr pats Dievs nemainās.
Lasot un studējot Bībeli, kļūst skaidrs, ka Dievs ir vienāds gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Lai gan Bībele ir 66 atsevišķas grāmatas, kas sarakstītas divos (vai, iespējams, trīs) kontinentos, trīs dažādās valodās, aptuveni 1500 gadu laikā un to sarakstījuši vairāk nekā 40 autori, tā no sākuma līdz beigām ir viena vienota grāmata bez pretrunām. Tajā mēs redzam, kā mīlošs, žēlsirdīgs un taisnīgs Dievs izturas pret grēcīgiem cilvēkiem visdažādākajās situācijās. Patiesi, Bībele ir Dieva mīlestības vēstule cilvēcei. Dieva mīlestība pret Savu radību, īpaši pret cilvēci, ir redzama visā Bībelē. Tur mēs redzam, kā Dievs ar mīlestību un žēlsirdību aicina cilvēkus uz īpašām attiecībām ar Sevi nevis tāpēc, ka viņi to ir pelnījuši, bet tāpēc, ka Viņš ir žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs, lēns dusmās un pārpilns mīlestības un patiesības. Tomēr mēs redzam arī svētu un taisnīgu Dievu, kurš ir Tiesnesis visiem, kas nepaklausa Viņa Vārdam un atsakās Viņu pielūgt, tā vietā pievēršoties savu radīto dievu pielūgšanai (Romiešiem 1. nodaļa).
Dieva taisnīgā un svētā rakstura dēļ visi grēki – pagātnes, tagadnes un nākotnes – ir jātiesā. Tomēr Dievs Savā bezgalīgajā mīlestībā ir nodrošinājis samaksu par grēku un izlīgšanas veidu, lai grēcīgais cilvēks varētu izvairīties no Viņa dusmām. Šo brīnišķīgo patiesību mēs redzam tādos pantos kā 1. Jāņa 4:10: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Vecajā Derībā Dievs nodrošināja upurēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību varēja izpirkt grēkus. Tomēr šī upurēšanas sistēma bija tikai īslaicīga un norādīja uz Jēzus Kristus nākšanu. Viņš mira pie krusta, lai pilnībā aizstātu grēku izpirkšanu. Dieva mīlestības augstākā izpausme, Viņa Dēla Jēzus Kristus sūtīšana, kas bija iecerēta jau Vecajā Derībā, visā savā godībā ir atklāta Jaunajā Derībā. Gan Vecā, gan Jaunā Derība ir dota, lai “padarītu gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” (2. Timotejam 3:15). Rūpīgi pētot abas Derības, kļūst skaidrs, ka pie Dieva “nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17).
gotquestions.orgIepazīsimies ar liberālo “kristīgo” teoloģiju
Powered by RedCircle
![053_raksts.jpg](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/053_raksts.jpg)
Liberālajā kristīgajā mācībā, kas nemaz NAV kristīga, tiek uzsvērts cilvēka saprāts, un tas tiek uzskatīts par galveno autoritāti. Liberālie teologi cenšas saskaņot kristietību ar zinātni un moderno domāšanu. To darot, viņi uzskata zinātni par viszinošu, bet Bībeli – par prozu, kas nebalstās reālos notikumos. 1. Mozus grāmatas pirmās nodaļas tiek reducētas līdz dzejai vai fantāzijai, kuru vēstījumu neiesaka uztvert burtiski (neskatoties uz to, ka Jēzus par šīm pirmajām nodaļām runāja burtiski).
Cilvēce netiek uzskatīta par samaitātu, un tādēļ liberālajiem teologiem ir optimistisks skatījums uz civilizācijas nākotni. Tiek uzsvērts arī sociālais evaņģēlijs, vienlaikus noliedzot kritušā cilvēka nespēju to piepildīt. Tas, vai cilvēks ir glābts no grēka un tā soda ellē, vairs nav būtisks jautājums; galvenais ir tas, kā cilvēks izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Par noteicošo kļūst “mīlestība” pret līdzcilvēkiem. Šīs liberālo teologu “argumentācijas” rezultātā liberālie, šķietami kristīgie, teologi māca šādas doktrīnas:
1. Bībele nav Dieva iedvesta, un tajā ir kļūdas. Šīs pārliecības dēļ cilvēkiem (konkrētāk, liberālajiem teologiem) ir jānosaka, kuras mācības ir pareizas un kuras nē. Ticība, ka Bībele ir Dieva iedvesmota, ir tikai vienkāršiem cilvēkiem.
Bībeles skaidrojums: Tas ir tiešā
pretrunā ar 2. Timotejam 3:16-17: “Ikkatrs Dieva iedvesmots
raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai
taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.”
2. Kristus piedzimšana jaunavai ir mitoloģiska mācība.
Bībeles skaidrojums: Šāda
mācība ir tiešā pretrunā ar Jesajas 7:14 un Lūkas evanģēlija 2. nodaļu.
3. Jēzus augšāmcelšanās no kapa nenotika miesīgā veidā.
Bībeles skaidrojums: Tas
ir pretrunā ar augšāmcelšanās aprakstiem visos četros evaņģēlijos un visā
Jaunajā Derībā.
4. Jēzus bija labs morāles skolotājs, taču Viņa sekotāji un viņu sekotāji ir pieļāvuši patvaļības attiecībā uz Viņa dzīves vēsturi (nav bijuši nekādi “pārdabiski” brīnumi) dēļ tā, ka evaņģēliji ir sarakstīti daudzus gadus vēlāk un tika piedēvēti pirmajiem mācekļiem, lai piešķirtu lielāku nozīmi viņu mācībām.
Bībeles skaidrojums: Tas
ir pretrunā ar Pāvila 2. vēstuli Timotejam un mācību par to, ka Dievs ir
saglabājis Svētos Rakstus pārdabiskā veidā.
5. Elle nav īsta. Cilvēks nav pazudis grēkā un bez attiecībām ar Kristu caur ticību nav nolemts kādam nākotnes spriedumam. Cilvēks var palīdzēt pats sev; Kristus upurējošā nāve nav nepieciešama, jo mīlošs Dievs jau nesūtītu cilvēkus uz tādu vietu kā elle un cilvēks nav piedzimis grēkā.
Bībeles skaidrojums: Tas
ir pretrunā ar pašu Jēzu, kurš pasludināja sevi par ceļu pie Dieva caur Savu
izpirkuma nāvi (Jāņa ev.14:6).
6. Lielākā daļa no Bībeles cilvēku autoriem nav tie, par kuriem tos tradicionāli uzskata. Piemēram, liberālie teologi uzskata, ka Mozus nav sarakstījis pirmās piecas Bībeles grāmatas. Daniēla grāmatai jābūt diviem autoriem, jo nav iespējams, ka vēlāko nodaļu detalizētie “pravietojumi” būtu bijuši zināmi iepriekš; tiem bija jābūt uzrakstītiem pēc notikušā. Tādu pašu pieeju viņi pārnes uz Jaunās Derības grāmatām.
Bībeles skaidrojums: Šīs
idejas ir pretrunā ne tikai Svētajiem Rakstiem, bet arī vēsturiskiem
dokumentiem, kas apliecina visu to cilvēku eksistenci, kurus liberāļi noliedz.
7. Vissvarīgākais, kas cilvēkam jādara, ir “mīlēt” savu tuvāko. Šajā pieejā “mīlošs” nav tas pats, ko Bībele uzskata par labu, bet gan tas, ko liberālie teologi atzīst par labu.
Bībeles skaidrojums: Šāds uzskats noliedz doktrīnu par cilvēka izvirtīgo dabu, ka cilvēks no savas gribas nav spējīgs darīt neko labu un mīlošu (Jeremijas 17:9), kamēr viņš nav Kristus izpirkts un saņēmis jaunu dabu (2. Korintiešiem 5:17).
Svētajos Rakstos ir daudz izteikumu pret tiem, kas noliedz Kristus dievišķību (2. Pētera vēstule 2:1) – bet tieši to dara liberālā kristietība. Raksti arī nosoda tos, kas grib sludināt citu evaņģēliju, nevis to, ko sludināja apustuļi (Galatiešiem 1:8) – bet tieši to dara liberālie teologi, noliedzot Kristus izpirkuma nāves nepieciešamību un tās vietā sludinot sociālo evaņģēliju. Bībele nosoda tos, kuri labo sauc par ļaunu un ļauno par labu (Jesajas 5:20) – bet tieši to dara dažas liberālās baznīcas, pieņemot homoseksualitāti kā alternatīvu dzīvesveidu, lai gan Bībele vairākkārt nosoda tās praktizēšanu.
Svētie Raksti runā pret tiem, kas grib kliegt
"miers, miers", kad šeit miera nav (Jeremijas 6:14) – bet tieši to
dara liberālie teologi, apgalvojot, ka cilvēks var sasniegt mieru ar Dievu
neatkarīgi no Kristus upura pie krusta un ka cilvēkam nav jāuztraucas par
nākotnes tiesu Dieva priekšā. Dieva Vārds runā par laiku, kad cilvēki piekops
dievbijības formu, bet noliegs tās spēku – “ārēji liekuļodami dievbijību, bet
tās spēku noliegdami. Arī no tādiem izvairies!” (2. Timotejam 3:5) Bet tieši to
dara liberālā teoloģija, sakot, ka cilvēkā ir kāda iekšēja labestība, kurai nav
nepieciešama atdzimšana Svētajā Garā caur ticību Kristum. Un Raksti runā pret
tiem, kas kalpo elkiem, nevis vienīgajam patiesajam Dievam (1. Ķēniņiem 16:26) –
bet tieši to dara liberālā kristietība, jo tā rada viltus dievu pēc savas
patikas, nevis pielūdz Dievu tādu, kāds Viņš ir aprakstīts visā Bībelē.
Kā mēs mācām saviem bērniem par Trīsvienību?
Powered by RedCircle
![052_raksts.jpg](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/052_raksts.jpg)
Protams, mums, pieaugušajiem, Trīsvienība ir noslēpumaina. Dievs ir bezgalīgs. Mēs nekad nespēsim Viņu pilnībā saprast vai izzināt Viņa noslēpumus. Turklāt Dievs ir unikāls. Viņš vienīgais ir Radītājs. Viņš vienīgais nav atkarīgs no pasaules. Nekas radītajā pasaulē nekalpo kā pilnīgs modelis vai analogs Viņam.
Tieši Dieva unikalitāte ir svarīga mācība, ko nodot bērniem. Nav neviena līdzīga Dievam. Nekas no radītā mums nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, kas ir Dievs. Jēzus ir pilnīgs Dieva tēls (Jāņa evaņģēlijs 14:9; Kolosiešiem 2:9). Taču, lai gan Dievs Sevi ir mums atklājis, mēs nevaram Viņu pazīt pilnībā. Viņš ir Dievs, un Viņš ir neizsmeļams.
Vai mums vajadzētu izmantot analoģijas?
Tā kā nekas pasaulē nav pilnīgs Trīsvienības modelis, mums jābūt piesardzīgiem, lietojot analoģijas, jo tās nevar būt pilnīgi Trīsvienības modeļi. Daži cilvēki ir izmantojuši trijstūri, lai attēlotu Trīsvienību. Trijstūrim ir trīs malas, kas katra veido daļu no kopuma, taču tā nav adekvāta analoģija, jo Dievam nav daļu.
Tēvs nav Dieva daļa, bet gan pats Dievs. Tāpat arī Dēls nav Dieva daļa, bet gan Dievs (Jāņa evaņģēlijs 1:1). Šī neatbilstība uzsver to, ka, lai mācītu savus bērnus par Trīsvienību, vispirms mums pašiem tā ir jāpēta, lai spētu skaidrot to patiesi, nevis kļūdaini. Tas nenozīmē, ka nevaram izmantot trīsstūri kā piemēru, bet tad arī jāskaidro, ka neviena analoģija nevar precīzi atspoguļot Dievu.
Trīsvienība vienmēr būs noslēpumaina. Bet mēs varam to mācīt saviem bērniem, jo Dievs to māca Bībelē.
Tāpat daži cilvēki ir izmantojuši piemēru ar ūdeni. Ūdenim ir trīs stāvokļi: ciets (ledus), šķidrs un gāzveida (ūdens tvaiki). Taču arī šī analoģija nav adekvāta. Nav tā, ka Dievs parādās trijās formās, viena pēc otras. Drīzāk Dievs vienmēr ir Tēvs, Dēls un Gars, pat pirms Viņš parādās mums.
Kā jau iepriekš minējām, Dieva Trīsvienība ir neizprotama. Nav iespējams atšķetināt šo noslēpumu un skaidri saredzēt visu patiesību par Dievu.
Paļaujieties uz dievišķo pamācību
Tātad, ko darīt? Mēs varam izmantot to, ko mums sniedz pati Bībele. Daži vecāki vajadzību izdomāt radošus veidus, kā saviem bērniem pastāstīt par Dievu, uztver kā apgrūtinājumu. Bet, paldies Dievam, mums ir Bībele. Dievs ir uzrunājis mūs. Viņš mums ir pastāstījis par sevi. Viņš mums ir teicis, ka ir viens Dievs un trīs personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Bībele mums sniedz skaidru un patiesu informāciju par Dievu.
Svētajos Rakstos ir vairākas vietas, kas mums tieši atklāj visas trīs Trīsvienības personas. Piemēram, kristībās – gan Kristus, gan mūsu. Mateja evaņģēlijā par Jēzus kristībām rakstīts:
“Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mateja evaņģēlijs 3:16-17).
Balss no debesīm ir Tēva balss. Dēls tiek kristīts. Svētais Gars “nolaižas kā balodis”. Tas, ka Dievs ir viens, nav uzreiz redzams, taču te ir aprakstīts viens posms virknē darbību, ar kurām Dievs – vienīgais Dievs – glāba savu tautu.
Trīsvienība izpaužas arī vienā Vārdā, kurā mēs esam kristīti: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,” (Mateja evaņģēlijs 28:19). Ir viens Vārds, kas uzsver Dieva vienotību. Vārds ir saistīts ar katru no trim personām.
Citas izpausmes
Trīsvienība mums skaidri izpaužas arī ārpus kristībām. Piemēram, Dieva pestīšanas darbs, kad tas attiecas uz individuālu ticīgo, ietver visas trīs personas vienotā darbā.
“Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es [Jēzus] jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 15:26)
Gara dāvāšana draudzei ietver visas trīs personas.
“Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat.” (Apustuļu darbi 2:33)
Jēzus augšāmcelšanās ir saistīta ar visām trim Trīsvienības personām.
“Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)
Atverot Bībeli kopā ar saviem bērniem, mums nevajadzētu aizmirst par viņiem lūgt, lai Dievs caur Savu Vārdu un Svēto Garu mācītu viņiem par sevi. Nevienam cilvēkam nav iespējams patiesi saprast garīgās lietas bez Svētā Gara (1. Korintiešiem 2:14-16).
Iegremdēti Trīsvienībā
Ārpus skaidri formulētiem tekstiem mēs Bībelē redzam arī plašākus modeļus. Galvenokārt Tēvs ir tas, kas runā. Bet Tēvs runā Vārdu, kā teikts Jāņa evaņģēlijā 1:1. Šis modelis ir fons un konteksts, kurā Dievs runā uz mums Bībelē. Svētais Gars ir kā Dieva elpa (Ecēhiēla 37:10-14). Svētais Gars arī mājo mūsos un dod mums saprašanu (1. Korintiešiem 2:14-16). Mēs varam pastāstīt saviem bērniem, ka šis process notiek, kad viņi lasa Bībeli vai klausās, kā to lasa citi.
Arī lūgšanā ir iesaistītas visas trīs Trīsvienības personas. Mēs galvenokārt lūdzam Dievu Tēvu (Mateja evaņģēlijs 6:9). Jēzus aizlūdz par mums, padarot mūsu lūgšanas Dievam patīkamas (Ebrejiem 7:25). Svētais Gars mājo mūsos un dod spēku mūsu lūgšanām (Romiešiem 8:26). Šo visu mēs varam stāstīt saviem bērniem, skaidrojot Trīsvienības saistību ar lūgšanu.
Arī mūsu kļūšanā par Dieva bērniem ir iesaistītas visas trīs Trīsvienības personas. Dievs ir mūsu Tēvs, ar kuru mēs esam saistīti kā dēli. Jēzus ir mūsu vecākais brālis (Romiešiem 8:29). Viņš ir mūžīgais Dēls, un mums ir privilēģija būt par dēliem tikai tāpēc, ka Viņš pirmais ir Dēls (Galatiešiem 4:4-5). Svētais Gars mājo mūsos un māca mūs saukt: “Abba! Tēvs!” (Romiešiem 8:15; Galatiešiem 4:6).
Verns Poitress (desiringGod.org)
Kas ir Trīsvienības doktrīna?
Powered by RedCircle
Trīsvienības doktrīna ir kristīgās ticības pamats. Tā ir izšķiroša, lai pareizi saprastu, kāds ir Dievs, kā Viņš ir saistīts ar mums un kā mums vajadzētu būt saistītiem ar Viņu. Taču tā rada arī daudz sarežģītu jautājumu. Kā Dievs var būt vienlaikus viens un trīs? Vai Trīsvienība ir pretrunā? Ja Jēzus ir Dievs, kāpēc evaņģēlijos ir aprakstīti gadījumi, kad Viņš lūdz Dievu?
Lai gan mēs nevaram pilnībā saprast visu par Trīsvienību, uz šiem jautājumiemir iespējams atbildēt, nonākot pie pamatīgas izpratnes par to, ko nozīmē, ka Dievs ir trīs vienā.
Viens Dievs - trīs personas
Trīsvienības doktrīna nozīmē, ka ir viens Dievs, kas mūžīgi eksistē kā trīs atšķirīgas Personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Citiem vārdiem, Dievs ir viens saskaņā ar Savu būtību un trīs saskaņā ar Savu personu. Šīs definīcijas pauž trīs būtiskas patiesības: 1) Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, 2) katra Persona ir pilnīgs Dievs, 3) ir tikai viens Dievs.
Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas. Bībele runā par Tēvu kā par Dievu (Filipiešiem 1:2), par Jēzu kā par Dievu (Titam 2:13) un par Svēto Garu kā par Dievu (Apustuļu darbi 5:3-4). Vai šie ir tikai trīs dažādi veidi, kā skatīties uz Dievu, vai arī vienkārši veidi, kā apzīmēt trīs dažādas lomas, ko Dievs spēlē? Atbildei jābūt noliedzošai, jo Bībele arī norāda, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas.
Piemēram, tā kā Tēvs ir sūtījis Dēlu pasaulē (Jāņa 3:16), tad Viņš nevar būt viena un tā pati persona, kas Dēls. Tāpat pēc tam, kad Dēls atgriezās pie Tēva (Jāņa 16:10), Tēvs un Dēls sūtīja pasaulē Svēto Garu (Jāņa 14:26; Ap.d.2:33). Tādēļ Svētajam Garam ir jābūt atšķirīgam no Tēva un Dēla.
Jēzus kristībās mēs redzam Tēvu, kurš runā no debesīm, un Garu, kurš nolaižas no debesīm kā balodis, kad Jēzus iziet no ūdens (Marka 1:10-11). Jāņa evanģelijā 1:1 ir apstiprināts, ka Jēzus ir Dievs, un tajā pašā laikā, ka Viņš bija “pie Dieva”, tādējādi norādot, ka Jēzus ir no Dieva Tēva atšķirīga Persona (skatīt arī Jāņa ev. 1:18). Un Jāņa evanģelijā 16:13-15 mēs redzam, ka, lai gan starp šīm trim personām pastāv cieša vienotība, arī Svētais Gars ir atšķirīgs no Tēva un Dēla.
Tas, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, citiem vārdiem sakot, nozīmē, ka Tēvs nav Dēls, Dēls nav Svētais Gars un Svētais Gars nav Tēvs. Jēzus ir Dievs, bet Viņš nav Tēvs vai Svētais Gars. Svētais Gars ir Dievs, bet Viņš nav ne Dēls, ne Tēvs. Tās ir dažādas Personas, nevis trīs dažādi skatījumi uz Dievu.
Katra Trīsvienības locekļa personība nozīmē, ka katrai Personai ir atšķirīgs apziņas centrs. Tādējādi tās ir personiski saistītas viena ar otru – Tēvs sevi uzskata par “Es”, bet Dēlu un Svēto Garu – par “Tu”. Tāpat arī Dēls sevi uzskata par “Es”, bet Tēvu un Svēto Garu – par “jūs”.
Dažreiz tiek iebilsts: “Ja Jēzus ir Dievs, tad, esot uz zemes, Viņš ir pielūdzis pats sevi.” Bet atbilde uz šo iebildumu ir šim apgalvojumam vienkārši piemērojot to, ko mēs jau apskatījām. Lai gan Jēzus un Tēvs abi ir Dievs, viņi ir dažādas Personas. Tādējādi Jēzus pielūdza Dievu Tēvu, bet nepiealūdza sevi. Patiesībā tieši nepārtrauktais dialogs starp Tēvu un Dēlu (Mateja 3:17; 17:5; Jāņa ev. 5:19; 11:41-42; 17:1 un turpmāk) ir labākais pierādījums tam, ka Tēvs un Dēls ir atšķirīgas Personas ar atšķirīgiem apziņas centriem.
Dažkārt tiek novērtēta Tēva un Dēla personība, bet Svētā Gara personība tiek atstāta novārtā. Dažkārt Gars tiek traktēts vairāk kā “spēks”, nevis Persona. Taču Svētais Gars nav “tas”, bet gan “Viņš” (skaties Jāņa 14:26; 16:7-15; Apustuļu darbos 8:16). To, ka Svētais Gars ir Persona, nevis bezpersonisks spēks (kā gravitācija), pierāda arī tas, ka Viņš runā (Ebrejiem 3:7), spriež (Apustuļu darbi 15:28), domā un saprot (1.Korintiešiem 2:10-11), grib (1.Korintiešiem 12:11), jūt (Efeziešiem 4:30) un sniedz personisku sadraudzību (2.Korintiešiem 13:14). Tās visas ir personības īpašības.
Papildus šiem tekstiem arī pārējie, kurus minējām iepriekš, skaidri norāda, ka Svētā Gara personība ir atšķirīga no Dēla un Tēva personības. Tās ir trīs reālas personas, nevis trīs lomas, ko Dievs spēlē.
Vēl viena nopietna kļūda, ko cilvēki ir pieļāvuši, ir doma, ka Tēvs ir kļuvis par Dēlu, kurš pēc tam ir kļuvis par Svēto Garu. Pretēji tam, Dievs vienmēr ir bijis un vienmēr būs trīs Personas. Nekad nav bijis tāda laika, kad kāda no Dievišķajām Personām nepastāvētu. Tās visas ir mūžīgas.
Lai gan trīs Trīsvienības locekļi ir atšķirīgi, tas nenozīmē, ka kāds no tiem ir zemāks par otru. Gluži otrādi, tie visi ir identiski pēc savām īpašībām. Viņi ir vienlīdzīgi spēkā, mīlestībā, žēlastībā, taisnīgumā, svētumā, zināšanās un visās citās īpašībās.
Katra Persona ir pilnīgs Dievs. Ja Dievs ir trīs Personas, vai tas nozīmē, ka katra Persona ir “viena trešdaļa” Dieva? Vai Trīsvienība nozīmē, ka Dievs ir sadalīts trīs daļās?
Trīsvienības doktrīna nedala Dievu trīs daļās. Bībele skaidri saka, ka visas trīs Personas ir simtprocentīgs Dievs. Tēvs, Dēls un Svētais Gars katrs ir pilnīgs Dievs. Piemēram, vēstulē Kolosiešiem 2:9 par Kristu ir teikts: “Jo Viņā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība.” Mums nevajadzētu domāt par Dievu kā par “pīrāgu”, kas sadalīts trīs gabaliņos, no kuriem katrs gabaliņš pārstāv vienu personu. Tas padarītu katru personu par mazāk nekā pilnīgu Dievu un līdz ar to ne par Dievu vispār. Drīzāk “katras Personas būtība ir vienāda ar visu Dieva būtību” (Grudems, Sistemātiskā teoloģija, 1994, 255. lpp.). Dievišķā būtība nav kaut kas tāds, kas ir sadalīts starp trim Personām, bet ir pilnībā visās trijās Personās, nesadalot to “daļās”.
Tādējādi Dēls nav viena trešdaļa Dieva būtības, bet gan visa Dieva būtība. Tēvs nav viena trešdaļa Dieva būtības, bet gan visa Dieva būtība. Tāpat ir arī ar Svēto Garu. Tādējādi, kā raksta Veins Grudems: “Kad mēs runājam par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu kopā, mēs nerunājam par lielāku būtību nekā tad, kad runājam tikai par Tēvu, tikai par Dēlu vai tikai par Svēto Garu”.
Dievs ir tikai viens. Ja katra Trīsvienības Persona ir atšķirīga un tomēr pilnībā Dievs, vai mums būtu jāsecina, ka ir vairāk nekā viens Dievs? Acīmredzot nevaram, jo Svētie Raksti skaidri norāda, ka ir tikai viens Dievs: “Vai ne Es, tas Kungs, kas vienīgi ir Dievs? Bez Manis nav cita patiesa Dieva un glābēja! Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!” (Jesajas 45:21-22; skat. arī Jesajas 44:6-8; 2. Mozus 15:11; 5. Mozus 4:35; 6:4-5; 32:39; 1. Samuēla 2:2; 1. Ķēniņu 8:60).
Redzot, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgas Personas, ka katra no tām ir pilnīgs Dievs un ka tomēr ir tikai viens Dievs, mums jāsecina, ka visas trīs Personas ir viens un tas pats Dievs. Citiem vārdiem sakot, ir viens Dievs, kas eksistē kā trīs atšķirīgas Personas.
Ja ir kāds fragments, kas visskaidrāk apvieno visus šos vārdus, tad tas ir Mateja evanģēlijs 28:19: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Tēvs, Dēls un Svētais Gars šeit ir izdalīti kā atšķirīgas Personas. Mēs kristām Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Otrkārt, pamani, ka katrai Personai ir jābūt dievišķai, jo tās visas ir nostādītas vienā līmenī. Patiesībā, vai Jēzus gribētu, lai mēs kristāmies vienkāršas radības vārdā? Protams, ka nē. Tādēļ katrai no Personām, kuru vārdā mums ir jākristās, ir jābūt dievībai. Treškārt, ievēro, ka, lai gan trīs dievišķās Personas ir atšķirīgas, mēs tiekam kristīti to vārdā (vienskaitlī), nevis vārdos (daudzskaitlī). Trīs Personas ir atšķirīgas, tomēr tās veido tikai vienu vārdu. Tas ir iespējams tikai tad, ja tām ir viena būtība.
Vai Trīsvienība ir pretrunīga?
Tas liek mums rūpīgāk izpētīt ļoti noderīgu Trīsvienības definīciju, ko jau minēju iepriekš: Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas. Šis formulējums mums var parādīt, kāpēc nav trīs Dievu un kāpēc Trīsvienība nav pretrunā.
Lai kaut kas būtu pretrunīgs, tam ir jāpārkāpj likums par pretrunu neesamību. Šis likums nosaka, ka vienā un tajā pašā sakarībā nevar apgalvot, ka A ir A un ka A nav A. Citiem vārdiem sakot, tu nonāc pretrunā, ja apstiprini un noliedz vienu un to pašu apgalvojumu. Piemēram, ja es saku, ka Mēness ir pilnībā veidots no siera, bet pēc tam saku, ka Mēness nav pilnībā veidots no siera, es esmu pretrunā ar sevi.
Citi apgalvojumi sākumā var šķist pretrunīgi, bet patiesībā tā nav. Teologs R. Č. Sprouls (R. C. Sproul) kā piemēru min Dikensa slaveno rindkopu: “Tie bija labākie laiki, tie bija vissliktākie laiki.” Acīmredzot tā ir pretruna, ja Dikenss vēlas teikt, ka tie bija labākie laiki tādā pašā veidā, kā tie bija sliktākie laiki. Taču ar šo apgalvojumu viņš izvairās no pretrunām, jo ar šo apgalvojumu viņš grib teikt, ka vienā ziņā tie bija labākie laiki, bet citā ziņā – sliktākie laiki.
Pārnesot šo jēdzienu uz Trīsvienību, nav pretrunu, ja Dievs ir gan trīs, gan viens, jo Viņš nav trīs un viens vienādā veidā. Viņš ir trīs citā veidā nekā viens. Tādējādi mēs nerunājam maldus – mēs nesakām, ka Dievs ir viens, un pēc tam nenoliedzam, ka Viņš ir viens, sakot, ka Viņš ir trīs. Tas ir ļoti svarīgi: Dievs ir viens un trīs vienlaikus, taču ne vienā un tajā pašā veidā.
Kādā veidā Dievs ir viens? Viņš ir viens pēc būtības. Kā Dievs ir trīs? Viņš ir trīs Personā. Būtība un persona nav viens un tas pats. Dievs ir viens noteiktā veidā (būtība) un trīs citā veidā (persona). Tā kā Dievs ir viens citā veidā nekā trīs, tad Trīsvienība nav pretrunā. Pretrunība būtu tikai tad, ja mēs teiktu, ka Dievs ir trīs tādā pašā veidā, kādā Viņš ir viens.
Tātad rūpīgāks skatījums uz faktu, ka Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas, ir palīdzējis parādīt, kāpēc Trīsvienība nav pretrunā. Bet kā tas mums parāda, kāpēc ir tikai viens Dievs, nevis trīs? Tas ir ļoti vienkārši: Visas trīs Personas ir viens Dievs, jo, kā mēs redzējām iepriekš, tās visas ir viena būtība. “Būtība” nozīmē to pašu, ko “esamība”, “būtne”. Tādējādi, tā kā Dievs ir tikai viena būtība, Viņš ir tikai viena būtne, nevis trīs. Tam vajadzētu paskaidrot, kādēļ ir tik svarīgi saprast, ka visas trīs Personas ir viena un tā pati būtība. Jo, ja mēs to noliedzam, mēs esam nolieguši Dieva vienotību un apstiprinājuši, ka ir vairāk nekā viena Dieva būtība (t.i., ka ir vairāk nekā viens Dievs).
Tas, ko mēs līdz šim esam redzējuši, sniedz labu pamatizpratni par Trīsvienību. Taču ir iespējams iet dziļāk. Ja mēs spēsim precīzāk saprast, ko nozīmē būtība un persona, kā šie divi termini atšķiras un kā tie ir saistīti, tad mums būs pilnīgāka izpratne par Trīsvienību.
Būtība un persona
Būtība. Ko nozīmē būtība? Kā jau minēju iepriekš, tā nozīmē to pašu, ko būtne. Dieva būtība ir viņa būtne. Vēl precīzāk sakot, būtība ir tas, kas tu esi. Riskējot dot pārāk fizisku piemēru, būtību var saprast kā “materiālu”, no kura tu “sastāvi”. Protams, mēs šeit runājam analoģiski, jo par Dievu mēs nevaram saprast fiziskā veidā. “Dievs ir gars” (Jāņa ev. 4:24). Turklāt ir skaidrs, ka mums nevajadzētu domāt par Dievu kā par tādu, kas “sastāv no” kaut kā cita, izņemot dievišķību. Dieva “būtība” ir Dievs, nevis “sastāvdaļu” kopums, kas kopā veido dievišķību.
Persona. Attiecībā uz Trīsvienību mēs terminu “Persona” lietojam citādi, nekā mēs to parasti lietojam ikdienā. Tāpēc bieži vien ir grūti konkrēti definēt Personu, kā mēs to lietojam attiecībā uz Trīsvienību. Ar Personu mēs nedomājam “neatkarīgu indivīdu” tādā nozīmē, ka gan es, gan cits cilvēks esam atsevišķi, neatkarīgi indivīdi, kas var pastāvēt neatkarīgi viens no otra.
Ar personu mēs saprotam to, kas sevi uzskata par “Es”, bet citus par “tevi”. Tā, piemēram, Tēvs ir cita Persona nekā Dēls, jo Viņš uzskata Dēlu par “Tu”, lai gan pats sevi uzskata par “Es”. Tādējādi attiecībā uz Trīsvienību mēs varam teikt, ka “Persona” nozīmē atšķirīgu subjektu, kas sevi uzskata par “Es”, bet pārējos divus par “Tu”. Šie atšķirīgie subjekti nav dalījums Dieva būtībā, bet gan “personiskās esamības forma, kas nerada atšķirības būtībā”.
Attiecības starp būtību un Personu ir šādas. Dieva vienotajā, nedalāmajā būtībā
notiek “izvēršanās” trīs personiskās atšķirībās. Šīs personiskās atšķirības ir
dievišķās būtības iekšienē esošie eksistences veidi, taču tās nav dievišķās
būtības dalījumi. Tās ir personiskas eksistences formas, kūrām nav atšķirības
būtībā. Teologs Hermans Bavinks (Herman
Bavinck, The Doctrine of God,
303.lpp.) šajā jautājumā ir izteicis vērtīgu domu: “Personas ir
esības veidi būtnē; attiecīgi Personas savā starpā atšķiras tā, kā viens esības
veids atšķiras no otra, un – izmantojot parastu ilustrāciju – kā atvērta
plauksta atšķiras no aizvērtas dūres”.
Tā kā katra no šīm “esamības formām” ir mijiedarbīga (tāpat arī Personas), katra no tām ir atšķirīgs apziņas centrs, un katrs apziņas centrs sevi uzskata par “es”, bet citus par “tu”. Tomēr visas šīs trīs Personas “sastāv” no viena un tās paša “pildījuma” (tas ir, no viena un tā paša “kas” jeb būtības).
Tādējādi dievišķā būtība nav kaut kas tāds, kas pastāv “virs” vai “atsevišķi no” trim Personām, bet dievišķā būtība ir trīs Personu būtība. Tāpat mums nevajadzētu domāt par Personām kā par tādām, ko nosaka atribūti, kas pievienoti Dieva būtībai.
Veins Grudems skaidro: “Bet, ja katra Persona ir pilnībā Dievs un tai piemīt visa Dieva būtība, tad mums arī nevajadzētu domāt, ka Personu atšķirības ir kādi papildu atribūti, kas pievienoti Dieva būtībai. Drīzāk katrai Trīsvienības Personai ir visas Dieva īpašības, un nevienai Personai nav īpašību, kas nepiemīt pārējām Personām. No otras puses, mums ir jāsaka, ka Personas ir reālas, ka tās nav tikai dažādi veidi, kā skatīties uz vienu Dieva būtību. Vienīgais veids, kā to iespējams izdarīt, šķiet, ir teikt, ka atšķirība starp Personām nav “būtības”, bet gan “attiecību” atšķirība. Tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs no mūsu cilvēciskās pieredzes, kur katra atšķirīga cilvēka “persona” ir arī atšķirīga būtne. Kaut kādā veidā Dieva būtība ir tik daudz lielāka nekā mūsu būtība, ka Viņa vienotajā nedalāmajā būtībā var notikt izvēršanās starppersonu attiecībās, lai varētu būt trīs atšķirīgas personas.”
Trīsvienības ilustrācijas?
Ir daudz ilustrāciju, kas tiek piedāvātas, lai palīdzētu mums saprast Trīsvienību. Lai gan dažas ilustrācijas ir noderīgas, mums jāatzīst, ka neviena ilustrācija nav perfekta. Turklāt ir daudzas ilustrācijas, kas ir ne tikai nepilnīgas, bet arī kļūdainas.
Viena no ilustrācijām, no kuras jāuzmanās, ir tā, kas saka: “Es esmu viena persona, bet Es esmu students, dēls un brālis. Tas izskaidro, kā Dievs var būt gan viens, gan trīs.” Problēma ir tā, ka šī ilustrācija atspoguļo ķecerību, ko sauc par modālismu. Dievs nav viena persona, kas pilda trīs dažādas lomas, kā tas izriet no šīs ilustrācijas. Viņš ir viena Būtība trīs Personās (apziņas centros), nevis tikai trīs lomas. Šī analoģija ignorē personiskās atšķirības Dieva iekšienē un samazina tās līdz vienkāršām lomām.
Kopsavilkums un pielietojums
- Trīsvienība nav ticība trim dieviem. Dievs ir tikai viens, un mēs nekad nedrīkstam no tā novirzīties.
- Šis viens Dievs pastāv kā trīs Personas.
- Katra no šīm trim Personām nav Dieva daļa, bet katra no tām ir pilnīgs Dievs un vienlīdzīgs Dievs. Dieva vienotajā nedalāmajā būtībā notiek “izvēršanās” trijās savstarpējās attiecībās tā, ka pastāv trīs Personas. Atšķirības Dieva būtībā nav Viņa būtības atšķirības, un tās nav arī kaut kas pievienots Viņa būtībai, bet tās ir Dieva vienas, nedalītas būtības izvēršanās trijās starppersonu attiecībās tā, ka pastāv trīs reālas Personas.
- Dievs nav viena persona, kas uzņēmusies trīs secīgas lomas. Tā ir modālisma ķecerība. Tēvs nav kļuvis par Dēlu un pēc tam par Svēto Garu. Tā vietā Dievā vienmēr ir bijušas un vienmēr būs trīs atšķirīgas personas.
- Trīsvienība nav pretruna, jo Dievs nav trīs tādā pašā veidā, kā Viņš ir viens. Dievs ir viens pēc būtības, bet trīs pēc personas.
Trīsvienība vispirms ir svarīga tāpēc, ka Dievs ir svarīgs. Pilnīgāka izpratne par to, kāds ir Dievs, ir veids, kā godināt Dievu. Turklāt mums vajadzētu ļaut, lai tas, ka Dievs ir trīsvienīgs, padziļina mūsu pielūgsmi. Mēs eksistējam, lai pielūgtu Dievu. Un Dievs vēlas, lai cilvēki Viņu pielūdz “garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:24). Tādēļ mums vienmēr jācenšas padziļināt savu Dieva pielūgsmi – gan patiesībā, gan sirdī.
Trīsvienībai ir ļoti nozīmīgs pielietojums attiecībā uz lūgšanu. Vispārējais lūgšanas modelis Bībelē ir lūgt Tēvu caur Dēlu un Svētajā Garā (Efeziešiem 2:18). Mūsu sadraudzību ar Dievu vajadzētu stiprināt, apzinoties, ka mēs esam saistīti ar trīspersonisku Dievu!
Apziņa par atšķirīgo lomu, kāda katrai Trīsvienības Personai ir mūsu pestīšanā, var īpaši kalpot tam, lai mūsu lūgšanas sniegtu mums lielāku mierinājumu un pateicību Dievam, kā arī palīdzētu mums būt konkrētākiem savās lūgšanās. Tomēr, apzinoties katras Personas atšķirīgās lomas, mums nekad nevajadzētu domāt, ka tās ir tik atsevišķas un ka pārējās Personas nav iesaistītas. Gluži otrādi – visa, kurā ir iesaistīta viena Persona, tādā vai citādā veidā ir iesaistītas arī pārējās divas.
Mets Permans (desiringGod.org)LGBT pamati
Powered by RedCircle
Nesen atgriezos no lielas kristiešu konferences, kurā piedalījās vairāk nekā tūkstotis dalībnieku un kura notika prestižā viesnīcā. Virs mums visiem, augstu iekarināts plīvoja liels varavīksnes karogs, tālu un nesasniedzams, it kā sakot, ka mēs šeit neko nevaram padarīt. Tas bija LGBT praida mēnesis, un nešķita, ka arī attiecībā uz to kaut ko vispār spējam darīt.
Daudzi kristieši zina, ka kaut kas nav kārtībā ar homoseksuālismu, bet, tā kā mācība par šo tēmu baznīcā ir trūcīga un tā kā pasaules mācību par šo tēmu varētu raksturot kā kaut ko pretēju trūcīgumam, mēs varam zināt, ko mēs domājam, nezinot, kāpēc.
Tāpēc uzskatiet šo rakstu par ļoti īsu ievadrakstu.
Radīts pēc Dieva tēla
“Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:26-27)
Kad Ādamam un Ievai tika dots uzdevums valdīt pār pasauli, pasaule jau bija “piepildīta”. Zeme bija pārpilna dzīvības (1. Mozus 1:21). Nebija tā, ka mums bija divas Ādama un Ievas zivis, divi Ādama un Ievas putni, divi Ādama un Ievas ziemeļbrieži utt. Nē, pasaule bija pilna dzīvības, un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Savas līdzības, lai viņš “valdītu” pār to visu. Skaidrs, ka Ādamam un Ievai vajadzēja papildspēkus, un Dievs viņus radīja ar spēju tos iegūt.
26. pantā ir netieši norādīts, ka Dieva tēls rezultējās tajā, ka cilvēce tika radīta kā vīrietis un sieviete. Savukārt 27. pantā tas ir skaidri pateikts. Fakts, ka mēs nesam Dieva tēlu, šajos divos pantos ir minēts trīs reizes, līdz tas aizved uz kulmināciju, kā tas izpaužas faktā, ka mēs esam radīti kā vīrietis un sieviete. Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Viendzimuma pāri to noliedz.
Mums ir skaļi un drosmīgi jāpasludina kristīgā laulība, un veids, kā mēs to darām, ir, sludinot evaņģēliju.
Sagrautais tēls
Pēc 1. un 2. nodaļas godības nāk 3. nodaļas traģēdija. Vīrietis un sieviete jau bija Dieva tēlā, tādējādi viņiem bija dots liels gods, bet viņi tika kārdināti kļūt “kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Mozus 3:5). Dievs deva viņiem Dieva līdzību; čūska, neskatoties uz to, apsolīja viņiem Dieva līdzību, un sava grēka dēļ viņi Dieva līdzību stipri sabojāja. Viņi padarīja līdzību, kas viņiem jau bija, “mazāk līdzīgu”. Tā joprojām bija, bet tā bija stipri sabojāta.
Tādējādi Dieva tēls cilvēkā tagad ir kā sagrauta katedrāle, kas atsegta debesīm. Tu joprojām vari saskatīt baznīcas aprises, un tu zini, kur tu šajā baznīcā atrodies, taču tā vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk.
Mēs zinām, ka cilvēks pēc grēkā krišanas saglabāja Dieva tēlu, jo Dievs to norāda kā iemeslu, kāpēc Viņš pieprasa nāvessodu par slepkavību (1. Mozus 9:6). Un mēs zinām, ka cilvēkā ir jāatjauno Dieva tēls, jo tieši to Jēzus nāca darīt (Efeziešiem 4:24).
Attēla dzēšana?
Tātad neatdzimušais cilvēks ir nonācis lielās grūtībās. Viņš tiecās pēc vēl lielākas “Dieva līdzības”, bet pēc saviem noteikumiem, un tādējādi viņš atkrita. Dievs savā žēlastībā ir devis Pestītāju un ceļu, kā atjaunot šo tēlu, taču šis ceļš ir slēgts visam, kas nav grēku nožēla un ticība. Tas atstāj neatgrieztam cilvēkam, tik ilgi, kamēr viņš uzstājīgi nenožēlo grēkus, tikai divas iespējamās lietas, ko viņš var mēģināt darīt pats. Viņš var turpināt tiekties pēc autonomas dievišķības vai arī viņš var mēģināt pilnībā izdzēst Dieva tēla jēdzienu. Mēs dzīvojam laikā, kad tiek mēģināts piepildīt otro no šīm stratēģijām.
- Ateisms: Nav Dieva, kam varētu būtu tēla.
- Evolūcija: Visums ir viss, kas jebkad ir bijis un kas jebkad būs.
- Sekulārisms: Apgaismības ceļš ir pilnīga institucionāla bezdievība.
- LGBT: Visi iepriekšējā ķēniņa attēli ir jānoplēš.
Viens no dabiskākajiem dumpinieku paņēmieniem, kad viņi nevar tikt pie imperatora, ir sadedzināt šī nīstamā imperatora attēlus. Un tieši ar to mēs šeit saskaramies.
Ko mēs varam darīt
Sākumā es teicu, ka, šķiet, mēs neko daudz nevaram darīt, taču patiesībā tā nemaz nav taisnība. Mēs neko nevaram izdarīt, pieņemot tiesību aktus vai parakstot petīcijas - tā ir taisnība -, taču kaut ko mēs varam darīt. Kur būtu jābūt sadursmes punktam?
Mūsu kultūra karo pret kristīgo laulību, jo caur to mēs pasludinām Dieva tēlu maigi, bet viņiem tomēr pārāk skaļi. Tāpēc mums tas ir jāpasludina pēc iespējas skaļāk un drosmīgāk, un instruments, kas mums ir dots, lai to darītu, ir evaņģēlija sludināšana.
Tēvs ir sūtījis pasaulē Līgavaini, lai izpirktu un iegūtu līgavu, un to Viņš ir izdarījis, mirstot pie krusta, tiekot guldīts kapā, augšāmceļoties no mirušajiem, uzkāpjot pie Tēva labās rokas un sūtot pasaulē savu Garu, lai sagatavotu līgavu.
LGBT aizstāvji karo pret laulību, jo tā pasludina Dieva tēlu maigi, bet viņiem tomēr pārāk skaļi.
Kad mēs to drosmīgi sludināsim, kā mums tas ir jādara (Ef.6:19-20), ar to pietiks, lai visas viņu ieceres pilnībā izjuktu.
Duglass Vilsons (desiringGod.org)
10 būtiski arheoloģiskie atklājumi saistībā ar Bībeli
Powered by RedCircle
![049_raksts.jpg](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/049_raksts.jpg)
1. Rozetas akmens
1798. gadā Napoleons iebruka Ēģiptē. Viņš atveda līdzi zinātnieku un rasētāju zinātnisko komandu, lai izpētītu šīs zemes pieminekļus. Nozīmīgākais ekspedīcijas atradums bija Rozetas akmens. Tas izrādījās kā vērtīga atslēga seno ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanai.
Akmens datēts ar Ptolemaja V laiku (204.-180.g. pirms Kristus), un uz tā bija gravējumi trīs rakstos: demotiskajā, grieķu un hieroglifos. Grieķu valoda, kas tā laika zinātniekiem bija labi zināma, uz šī akmens, izrādījās, bija seno ēģiptiešu valodas tulkojums. Hieroglifu tulkošana iezīmēja seno ēģiptiešu tekstu un gramatikas izpētes sākumu un kļuva par pamatu mūsdienu eģiptoloģijas pētījumiem.
2. Nāves jūras tīstokļi
1947. gadā gani uzgāja alu nelīdzenā, sausā apvidū Nāves jūras rietumu pusē. To, ko viņi atklāja, drīz vien pasludināja par 20. gadsimta lielāko arheoloģisko atradumu. Dažu turpmāko gadu laikā šajā apgabalā tika atrastas citas līdzīgas nomaļas alas. Kas bija šajās alās? Vairāk nekā 800 fragmentāru dokumentu, galvenokārt ebreju raksti uz ādas (daži no tiem uz pergamenta), tostarp 190 Bībeles tīstokļu fragmentu. Lielākā daļa no tiem ir nelieli, tajos ir ne vairāk kā viena desmitā daļa no grāmatas; tomēr ir atrasts arī pilns Jesajas grāmatas tīstoklis. Tur ir gandrīz visas Vecās Derības grāmatas, un ir arī citi raksti, kuri bija nozīmīgi kopienai, kas dzīvoja šajās alās. Šķiet, ka agrīnākie tīstokļi ir datēti ar trešā gadsimta vidu pirms Kristus, bet lielākā daļa - ar pirmo vai otro gadsimtu pirms Kristus.
Iespējams, šī atraduma lielākais ieguldījums ir mūsu izpratnē par Bībeles teksta pārnesi. Ir iedrošinoši atzīmēt, ka atšķirības starp Nāves jūras tīstokļu Vecās Derības tekstiem un dažādiem ebreju tekstu izdevumiem, kas tapuši tūkstoš gadus vēlāk un tiek izmantoti mūsdienās, ir minimālas, ietverot vissīkākās teksta detaļas. Pašu teksta nozīmi šīs atšķirības neietekmē.
3. Tel Dan uzraksts*
1993. gadā izrakumu veicēji pie Tel Dan atklāja uzrakstu ar vārdu BYTDWD. Viņi pārliecinoši apgalvoja, ka šis vārds nozīmē “Dāvida nams” un datējams ar devīto gadsimtu pirms Kristus. Uzrakstu bija aizzīmogojis vēlāks asīriešu destrukcijas slānis, kas stingri datēts ar 733./722. gadu pirms Kristus. Pelnu slānis ir arheologa sapnis. Viss, kas zem tā ir aizzīmogots, datējams agrāk, jo nav iespējama vēlāku artefaktu iejaukšanās. Keramika, kas atrodas tieši zem destrukcijas slāņa, datējama ar devīto un astoto gadsimtu pirms Kristus, un no šī perioda ir nācis tā dēvētais Dāvida nama uzraksts.
Lai gan daži pētnieki ir mēģinājuši izskaidrot uzrakstu, apgalvojot, ka BYTDWD ir vai nu vietvārds, vai arī kādas dievības tempļa apzīmējums, tas, iespējams, attiecas uz Dāvida dzimtas namu, kas bija otrais apvienotās monarhijas ķēniņš un, iespējams, nozīmīgākais valdnieks Izraēlas vēsturē. Papildu pierādījums ir iespējamā BYTDWD termina parādīšanās uz Mešas stēlas/Moābiešu akmens, kas arī tiek datēts ar 9. gs. pirms Kristus.
*Ar jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu ir atrisināts līdz šim strīdīgais jautājums par uzraksta BYTDWD nozīmi – tas tulkojams “Dāvida nams”. https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/vai-zini/vai-zini-kads-atklajums-apstiprina-bibeles-varona-davida-vesturi.a174257/
(Red.piez.)
4. Ketef Hinnomas tīstokļi
1979. gadā izraēliešu arheologs Gabriels Barkajs veica izrakumus apbedījumu alā Ketef Hinnomā, uz dienvidrietumiem no Jeruzālemes. Tā bija tipiska vēlā dzelzs laikmeta (ap 7. gs. pirms Kristus) apbedījuma struktūra. Tipisks šī laika jūdu apbedījums tika veikts akmenī izcirstā alā. Kad cilvēks nomira, viņu novietoja kapā uz apbedījuma sola kopā ar personīgajiem priekšmetiem, piemēram, vāzēm, rotaslietām vai greznumlietām. Kad ķermenis saira, cilvēka kaulus ievietoja kastē zem apbedījuma sola. Kad komanda sāka veikt izrakumus šajā kastē, viņi atklāja divus mazus sudraba tīstoklīšus. Tā kā ruļļi bija metāla, arheologiem bija grūti tos atritināt un atšifrēt to tekstu. Viņi sāka ar lielāko no abiem tīstokļiem, kura atritināšana prasīja trīs gadus. Kad tas bija atritināts, tā garums bija tikai 7,6 cm. Kad viņi pabeidza, viņi pamanīja, ka uz tīstokļa ir ļoti smalki iegravēti burti. Pirmais vārds, ko viņiem izdevās atšifrēt, bija vārds “Jahve”. Pēc ilgāka darba viņi spēja izlasīt visu tīstokli. Tajā bija priesteru svētības teksts no 4. Mozus grāmatas 6. nodaļas. Arī mazajā tīstoklī bija ietverts svētības teksts no 4. Mozus 6. nodaļas. Tīstokļu atritināšana un atšifrēšana aizņēma tik ilgu laiku, ka materiāls tika publicēts tikai 1989. gadā.
Šie divi tīstokļi ir salīdzinoši nezināmi, taču šodien tos var apskatīt Izraēlas muzejā Jeruzālemē. Tie ir agrīnākie zināmie Bībeles tekstu citāti ivritā. Tie vairāk nekā par četrsimt gadiem apsteidz pirmos Nāves jūras tīstokļus, un tādējādi ir noderīgi tekstu kritikas jautājumos. Daudzi autori ir apgalvojuši, ka priesteru svētības teksts tika uzrakstīts pēc trimdas, un tā agrākais datējums ir 4. gadsimts pirms Kristus. Tagad mums ir pieejami fiziski svētības piemēri no septītā gadsimta beigām pirms Kristus. Turklāt divu plāksnīšu ar vienu un to pašu svētību atklāšana kādā apbedījuma vietā uzsver priesteru svētības centrālo nozīmi izraēliešu ticībā.
5. Moābiešu akmens
1868. gadā kāds misionārs Jeruzālemē atrada pārdošanā esošu akmens plāksni, kas, šķiet, bija no seniem laikiem. Pārdevēji salauza plāksni vairākos gabalos, lai tos pārdotu pa vienam, tādējādi gūstot lielāku peļņu. Par laimi, pirms salaušanas tika izgatavota plāksnes kopija (šodien šī kopija atrodas Luvrā). Uz plāksnītes ir teksts, kas uzrakstīts moābiešu valodā un datēts ar 9. gadsimtu pirms Kristus. Iespējams, ka tas bija uzvaras akmens, ko uzcēlis ķēniņš Meša, lai pieminētu savus militāros sasniegumus. Teksts sākas šādi: “Es esmu Meša, Himoša dēls, Moābas ķēniņš.”
Tekstā svarīga ir ķēniņa versija par karu ar Izraēlu 850. gadā pirms Kristus, kurā Moāba sacēlās pret Izraēlas ziemeļu karalistes ķēniņu Jehorāmu drīz pēc Ahaba nāves. Īpaši interesanti ir tas, ka Bībelē tas pats notikums ir aprakstīts 2. Ķēniņu 3. nodaļā. Abi apraksti atšķiras perspektīvā. Meša uzsver savas uzvaras pār Izraēlu, ieņemot izraēliešu kontrolē esošās pilsētas. Bībeles autors, gluži pretēji, uzsver Izraēla veiksmīgos pretuzbrukumus pret moābiešiem.
6. Lahišas vēstules
20. gadsimta 30. gados Dž. L. Starkijs (J.L. Starkey) veica izrakumus Lahišas vietā. Viņš atklāja gruvešu slāni, kas 589./588. gadā pirms Kristus ar babiloniešu rokām Nebukadnecara valdības laikā tika stipri izpostīts un nodedzināts ar uguni. Sadegušajās drupās, kas atradās sardzes telpā starp pilsētas iekšējiem un ārējiem vārtiem, Starkijs atrada astoņpadsmit ostraku. Ostraka ir uzraksts, kas uz keramikas trauka rakstīts ar tinti. Lielākā daļa ostraku bija sarakste, taču dažas bija vārdu saraksti. Ostraku saturs bija fragmentārs, un tikai trešdaļa no tām ir saglabājusies pietiekami labi, lai tās būtu saprotamas. Ostraku datējums kopumā ir tieši pirms babiloniešu veiktās Lahišas iznīcināšanas.
Vairākas no vēstulēm ir rakstījis kāds vīrs vārdā Hošajs militārajam komandierim vārdā Jaošs. Vispārpieņemtais skaidrojums ir tāds, ka Hošajs bija cietokšņa komandieris ārpus Lahišas, kurš rakstīja Lahišas komandierim Jaošam. Citi komentētāji uzskata, ka Hošajs bija Lahišas militārais priekšnieks, bet Jaošs - augsta amatpersona Jeruzālemē. Viena no vēstulēm noslēdzas ar šādu paziņojumu: “Lai [mans kungs] zina, ka mēs vērojam Lahišas signālus saskaņā ar visām norādēm, ko mans kungs ir devis, jo mēs nevaram redzēt Azeku.” Hošajs runāja par signālugunīm no vienas jūdu pilsētas uz otru, un konteksts, šķiet, ir drīz gaidāmais babiloniešu uzbrukums.
7. Gilgameša eposs
1872. gadā Džordžs Smits (George Smith) paziņoja, ka ir atklājis asīriešu aprakstu par plūdiem starp Britu muzejā glabātajām plāksnēm no septītā gadsimta vidus pirms Kristus Ninives izrakumiem. Šis stāsts, ko sauca par “Gilgameša eposu”, sastāv no divpadsmit plāksnēm, no kurām vienā ir stāsts par lielajiem plūdiem. Plūdu varonis, cilvēks vārdā Utnapištims, stāsta par šo epizodi Gilgamešam. Viņš stāsta, kā dievs Ea viņu brīdinājis par tuvojošos tiesu un licis uzbūvēt laivu, lai glābtu savu dzīvību no ūdens uzplūdiem. Stāsta gaitā eposs dažos aspektos ir gandrīz identisks Bībeles stāstam par Noasu, kas aprakstīts 1. Mozus grāmatas 6.-9. nodaļā. Šis atklājums izraisīja lielu ažiotāžu deviņpadsmitā gadsimta Bībeles pētnieku vidū, un pat mūsdienās zinātnieki turpina brīnīties un diskutēt par acīmredzamajām paralēlēm starp abiem stāstiem.
8. Hiskijas tunelis
Visuzticamākais ūdens avots Jeruzālemes pilsētai izraēliešu apmetnes laikā bija Gihonas strauts. Tomēr tā atrašanās vieta ārpus pilsētas mūriem bija problemātiska. Uzbrukuma vai aplenkuma laikā iedzīvotāji tika atdalīti no svarīgā ūdens avota. Pētnieks Čārlzs Vorens 1867. gadā atklāja vertikālu šahtu, kas izcirsta pamatiezī un ļāva Jeruzālemes iedzīvotājiem piekļūt Gihonas strauta ūdeņiem no pilsētas mūru puses. Iespējams, ka šo šahtu sākotnēji bija uzbūvējuši jebusieši, un, varbūt, ka Dāvida karavīri caur to ieņēma viņu pilsētu (2. Samuēla 5:6-8). Jaunu ūdensapgādes sistēmu, kurā tika izmantota daļa no iepriekšējās sistēmas, Hiskija uzbūvēja 8. gadsimta beigās pirms Kristus asīriešu militāro draudu dēļ. Hiskijas izveidotais tunelis lēzenā veidā slējās no Gihonas strauta, lai ūdens no tā varētu tecēt uz Ziloas dīķi pilsētas mūru iekšpusē.
Hiskijas tuneli izcirta divas komandas, kas raka viena pretī otrai no pretējiem galiem. Tas nebija izcirsts taisnā līnijā, bet gan serpentīnā, jo bieži mainījās reljefs. Abas komandas veica pielāgojumus, kad tās tuvojās viena otrai un dzirdēja otras komandas cērtes. Divdesmit pēdu (sešu metru) attālumā no Ziloas dīķa ir atrasts uzraksts, kurā aprakstīta abu ciršanas komandu tikšanās.
9. Krustā sistais cilvēks pie Givat Hamivtāras
Mums ir labi zināmas romiešu krustā sišanas metodes mūsu ēras pirmajā gadsimtā - ne tikai no rakstītajiem avotiem, bet arī no krustā sistā cilvēka atliekām, kas atrastas Givat Hamivtārā, vietā netālu no Jeruzālemes. Krusts sastāvēja no divām daļām: vertikālā stieņa, ko sauc par stipes crucis, un horizontālā stieņa, ko sauc par patibulum. Krustā sistais cilvēks tika novietots ar muguru virs stipes crucis, un viņa rokas tika pienaglotas pie patibulum. Pēc arheologu domām, naglas bija jādzen caur plaukstas locītavu, jo plaukstas nevarēja noturēt cilvēka svaru.
Viņš bija piestiprināts pie krusta arī ar kājām, taču citādā veidā, nekā pieņemts uzskatīt. Romas nāvessoda izpildītājs izgatavoja rupju, taisnstūrveida koka karkasu, kurā iespieda upura papēžus. Tad dzelzs nagla tika izdzīta caur karkasa labo daļu, caur cilvēka papēža kauliem - lielākajiem pēdas tarsālajiem kauliem - un tad caur karkasa kreiso daļu. Pēc tam ar āmura sitieniem tika saliekts naglas brīvais gals. Šis atradums sniedz arheologiem papildu ieskatu romiešu krustā sišanas procesā.
10. Ugaritiešu teksti
Lielākā daļa kanaāniešu tekstu nāk no Ugaritas vietas (mūsdienu Ras Šamra), kas atrodas Sīrijas ziemeļu piekrastē gar Vidusjūru. Ugarita bija ievērojama kanaāniešu pilsētvalsts otrajā tūkstošgadē pirms Kristus. Kopš 1929. gada šajā vietā ir veikti vērienīgi izrakumi. Svarīgākais atradums Ugaritā ir simtiem tekstu, kas atrasti pils un tempļu teritorijās. Vairāk nekā 1500 no šīm plāksnēm ir publicētas. Ugarita savu uzplaukumu sasniedza piecpadsmitajā līdz trīspadsmitajā gadsimtā pirms Kristus, periodā, kad šajā vietā uzplauka rakstītā literatūra.
Pilsētas galīgais liktenis bija Vidusjūras reģiona ienaidnieku rokās, kas to iznīcināja ap 1200. gadu pirms Kristus. Ugaritiešu teksti ir nozīmīgi ar to, ka tajos ir materiāli par kanaāniešu reliģiju. To mītiskie teksti palīdz mums izprast Vecās Derības reliģisko kontekstu, tostarp daudzas paralēles starp kanaāniešu un izraēliešu reliģiskajām praksēm. Turklāt ugaritiešu un ebreju valodas ir diezgan līdzīgas, un tādējādi ugaritiešu valoda sniedz ieskatu ebreju valodas attīstībā un gramatikā.
Šis raksts ir adaptēts no ESV Archaeology Study Bible,
ko izdevuši Dr. Džons Kurrids un Dr. Deivids Čepmens.
Džons D. Kurrids (crossway.org)
Džons D. Kurrids (doktora grāds, Čikāgas Universitāte) ir Karla V. Makmērija Vecās Derības profesors Reformātu teoloģiskajā seminārā. Pašlaik viņš ir Jeruzālemes Bībeles studiju centra Jeruzalemē, Izraēlā, pasniedzējs un Betsaidas izrakumu projekta vadītājs (no 1995. gada līdz mūsdienām). Viņš lasa lekcijas un sludina visā pasaulē.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/10-crucial-archaeological-discoveries-related-to-the-bible/
Kas bija Džordžs Millers?
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/048_raksts.jpg)
Džordžs Millers bija slaida auguma, 1 m 80 cm garš. Kad viņš runāja, viņa tumši brūno acu skatiens izstaroja labvēlību. Viņš ģērbās viscaur melnā, ja neskaita baltu kaklasaiti, kuru priekšpusē rotāja vienkārša saspraude. Biezie, melnie mati bija rūpīgi sasukāti. Neatkarīgi no tā, vai viņš atradās kancelē vai uz ielas, viņa tēls bija nevainojamas kārtības un sakoptības paraugs.
Viņš pārvaldīja sešas valodas – latīņu, grieķu, ebreju, vācu, franču un angļu. Viņš lasīja un saprata holandiešu valodu un divas trīs austrumu valodas. Viņa bibliotēka sastāvēja no Bībeles ebreju valodā, trim Jaunajām Derībām grieķu valodā, grieķu konkordances un vārdnīcas, pusduča dažādu Bībeles tulkojumu un labāko tulkojumu kopijām vairākās valodās. Tā bija visa viņa bibliotēka!
Sprediķojot viņš izlasīja veselu nodaļu vai tās daļu un tad cēla priekšā tādas pērles, kuru dēļ bija vērts šķērsot okeānu, lai to dzirdētu. Šī sludināšanas metode ļāva viņa draudzes locekļiem kļūt par Svēto Rakstu ekspertiem. Viņi bija labāk sagatavoti, lai pievestu meklētājus Kristum, nekā daudzi jauni garīdznieki, kuri trīs gadus bija pavadījuši teoloģijas seminārā.
Vairums pieņemtu, ka tik plaša kalpošana kā Milleram ļauj saīsināt lūgšanām un Bībeles studijām atvēlamo laiku. Taču Millers tā nedomāja. Savā lūgšanu kambarī kopā ar Dievu un Bībeli viņš apjoza prāta gurnus un apbruņojās ikdienas cīņām. Absolūtā pārliecībā un bērnišķīgā vienkāršībā Viņš uzticējās katram vārdam, kas nāca no Dieva mutes. Vairākas reizes dienā viņš atkal un atkal atgriezās pie Dieva Vārda, it kā pastāvīgi sazinātos ar debesīm, tā saņemot jaunus norādījumus un īpašus apsolījumus no sava Debesu Tēva. ).
Millers nekad nestudēja Bībeli citu dēļ. Viņš to darīja tikai sevis dēļ, lai uzzinātu, ko Tēvs no viņa sagaida. Viņš bija tik ļoti piepildīts ar Dieva Vārda patiesību, ka viņa klausītājiem nāca prātā mūsu Pestītāja vārdi no Jāņa 7:38 (“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”).
Viņš lūdza vienkāršiem vārdiem, pazemīgi un dedzīgi. Zinot, ka viņa Tēvs ir bagāts, laipns un labprāt piedod, viņš varēja lūgt un iegūt lielas svētības. Taču vissvarīgākā viņa lūgšanas iezīme bija tā, ka viņš visu lūdza Kunga Jēzus Kristus vārdā. Kristus pagodināšana un Viņa vārda pacelšana pāri visiem vārdiem bija galvenais Millera sirds un dzīves vadmotīvs. Millera veikums ir pārsteidzošs.
Viņa darbošanās milzīgā daudzveidība vairumam cilvēku nebūtu pa spēkam. Taču Millers vienmēr bija rimts, miera pilns un atradās nemitīgā iekšējā lūgšanā, visas savas rūpes metot uz Kungu.
Džordža Millera lielākā cerība bija, ka liecības par Dieva uzticību mudinās ticīgos tiekties pēc tādas pašas ticības – ticības, bez kuras nav iespējams patikt Dievam; ticības, kas darbojas mīlestībā un šķīsta sirdi; ticības, kas pārceļ šķēršļu kalnus; ticības, kas satver Dieva spēku, ir cerēto lietu saturs un liecība par neredzamām lietām. Lai šāda ticība piepilda šīs grāmatas lasītāju sirdis un dzīvi!
Šis raksts ir adaptēts no grāmatas “Džordžs Millers. Autobiogrāfija”.
Vai homoseksualitāte ir iedzimta?
Powered by RedCircle
“Tāds es esmu.”
1993. gadā es pamatoju savu “iznākšanu no skapja” ar šo atklāto paziņojumu – un es to domāju nopietni. "Es neesmu izvēlējies būt homoseksuāls vīrietis," es argumentēju, bet ''es tāds esmu piedzimis."
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka mana seksualitāte ir manas būtības pamatā, nevis vienkārši tas, ko es vēlos vai daru. Man šķita, ka beidzot esmu atklājis savu patieso "es". Mana sirds un draugi to apstiprināja, tāpat arī apkārtējā pasaule. "Tā ir mana būtība. Es esmu gejs."
Seksuālā orientācija man šķita pašsaprotama. Bet kādu patiesību tā atklāja? Vai mums vienkārši jāpieņem seksuālā orientācija kā vienīgā terminoloģija, ar ko aprakstīt noturīgu un paša neizvēlētu viendzimuma pievilcību?
Vai arī mums vajadzētu atkāpties un kritiski izvērtēt šo ideju, ņemot vērā Dieva patiesību par to, kas mēs esam? Godīgi sakot, mēs nevaram sākt izprast cilvēka seksualitāti, kamēr vispirms nesākam ar teoloģisko antropoloģiju, kas nozīmē saprast to, ko Dievs domā un atklāj par to, kas mēs esam.
Pārorientēšanās
Mūsdienu seksuālās orientācijas jēdziens ir radies psiholoģijas disciplīnā, kas sakņojas sekulārā antropoloģijas izpratnē, kura noraida iedzimto grēku. Piemēram, ideja, ka viendzimuma seksuālā orientācija ir tikai nespējas forma (tas ir, dabīgas grēkā krišanas sekas kā, piemēram, kurlums), nevis grēkā krišanas morālās sekas, ir bīstami tuva senajai ķecerībai, ko sauca par pelagiānismu – iedzimtā grēka noliegšanu, ko baznīca nosodīja piektajā gadsimtā. Mūsdienu bezgalīgajā pelēko nokrāsu pasaulē pavirša neskaidrība attiecībā uz Bībelē pausto seksualitāti būtībā ir flirts ar ķecerību.
ASV Psiholoģijas asociācija sniedz šādu seksuālās orientācijas definīciju:
“Seksuālā orientācija attiecas uz noturīgu emocionālu, romantisku un/vai seksuālu pievilcību pret vīriešiem, sievietēm vai abiem dzimumiem. Seksuālā orientācija attiecas arī uz personas identitātes izjūtu, kas balstīta uz šo pievilcību, ar to saistīto uzvedību un piederību citu cilvēku kopienai, kuriem ir tāda pati pievilcība.”
Geju neirologs Saimons LeVejs skaidro, ka seksuālā orientācija ir "iezīme, kas nosaka mūsu noslieci izjust seksuālo pievilcību". Starptautiskajā cilvēktiesību dokumentā tā ir definēta kā "spēja izjust dziļu emocionālu un seksuālu pievilcību". Citviet ASV Psiholoģijas asociācija apraksta šo pievilcību kā tādu, ko parasti cilvēks pats nav izvēlējies. Tādējādi seksuālā orientācija nozīmē spēju izjust paša neizvēlētas, ilgstošas seksuālas un romantiskas vēlmes, un šai nosliecei ir atvēlēta jauna personības kategorija.
Diemžēl mēs esam ierāmējuši sevi šajā sekulārajā un humānistiskajā paradigmā, kas definē sevis esamību caur seksualitāti. Mēs domājam, ka citas iespējas nav. Tomēr, ja ir izvēle starp Bībeles un sekulāro sistēmu, vai kristiešiem nevajadzētu dot priekšroku Bībelei, nevis sekulārajai sistēmai? Un vai Dieva Vārds varētu mums sniegt labāku ietvaru izpratnei par spēju piedzīvot sevis neizvēlētas un noturīgas seksuālas un romantiskas vēlmes pret sava dzimuma pārstāvjiem?
Jā. Šo ietvaru jeb
sistēmu sauc par grēku.
Būt gejam?
Es nesaku to, ka spēja
izjust pievilcību pret savu dzimumu vai kārdinājumus ir tas, ko teologi dēvē
par "faktisko grēku" (grēcīgas domas, vēlmes, vārdi un darbi, ko
cilvēks izvēlas pēc savas gribas). Savukārt jēdzieni "iedzimtais grēks"
un "iekšā mītošais grēks" (indwelling
sin) atbilst visiem viendzimuma seksuālās orientācijas aprakstiem.
Iedzimtais grēks ir neizvēlēts stāvoklis, un iemājojošais grēks ir pastāvīgs
grēcīgu vēlmju vai uzvedības modelis.
Daži mūsdienās apgalvo, ka seksuālā un romantiskā iekāre pret sava dzimuma cilvēkiem sakņojas Dieva tēlā, nevis grēkā krišanā, un ka tādēļ tas ir labi vai pat svētīgi. Tas izriet no pārpratuma, ka "būt homoseksuālam" nozīmē arī novērtēt sava dzimuma skaistumu. Tomēr, ja mēs paplašinātu seksualitāti, iekļaujot tajā arī skaistuma novērtēšanu, kas nav seksuāla un romantiska, tad visi būtu geji. Tas ir tikpat bezjēdzīgi, cik nelietderīgi.
Tomēr, ja seksuālas un romantiskas tieksmes apmierināšana ir grēks, tad tajā nav nekā neitrāla vai svētīga. Šīs vēlmes izriet no grēkā krišanas, nevis no Dieva tēla. Seksuālais grēks vienmēr ietver morālo aspektu. Sava dzimuma pievilcība rod savu izcelsmi iedzimtā grēka dabā. Un runāsim skaidri un gaiši: sākotnējā grēkā nav nekā neitrāla vai nevainīga.
Savējā dzimuma pievilcības gadījumā problēma ir grēks. Taču kristiešus mūsu Dievs nav atstājis bez atbildes.
Neatkarīgi no tā, kāds esi piedzimis
Bet vai cilvēki piedzimst
homoseksuāli?
Klausoties medijos un popkultūrā, var šķist, ka zinātne to ir pierādījusi.
Tomēr no daudzajiem pētījumiem, kas veikti, lai izpētītu iespējamos bioloģiskos
un vides faktorus, kuri varētu ietekmēt viendzimuma pievilcības attīstību, nav gūti
pārliecinoši pierādījumi.
ASV Psihiatru asociācija 2015. gadā nāca klajā ar šādu paziņojumu: "Daži cilvēki uzskata, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga, tomēr seksuālā orientācija attīstās cilvēka dzīves laikā." Zinātnieki vēl ne tuvu nav atklājuši faktorus, kas veicina seksuālās pievilcības attīstību, tāpēc ir nepamatoti un bezatbildīgi apgalvot, ka seksuālās pievilcības iedzimtība ir pierādīta realitāte.
Neraugoties uz pierādījumu trūkumu, joprojām pastāv uzskats, ka cilvēki piedzimst homoseksuāli, un tas it kā padara šo realitāti par labu esam. Tomēr kristiešiem iedzimtība nenozīmē, ka kaut kas ir pieļaujams. Tas, ka cilvēks piedzimst ar grēcinieka dabu, nepadara grēku par pareizu. Mums ir jānorāda cilvēkiem uz daudz svarīgāku domu: Neatkarīgi no tā, kas bija vai nebija patiesība, kad jūs piedzimāt, Jēzus saka, ka jums ir jāpiedzimst no jauna.
Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā alkoholiķis – tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā melis – tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis kā porno atkarīgais, tev ir jāpiedzimst no jauna. Nav svarīgi, vai tu domā, ka esi piedzimis ar kādu citu seksuālā grēka cīņu; tev ir jāpiedzimst no jauna.
Kādas ir labās ziņas?
Kad mēs piedzimstam no jauna (caur Dieva Vārdu (1. Pētera 1:23) un caur Viņa Garu (Jāņa evaņģēlijs 3:5-8)), vecais ir pagājis un ir nācis jauns – mēs esam jauns radījums (2. korintiešiem 5:17). Mēs spējam ienīst savu grēku, neienīstot sevi. Mūsu seksualitāte vairs nav tas, KAS mēs esam, bet gan tas, KĀDI mēs esam. Mēs sūtām iznīcībā savu veco "es", lai Kristus varētu dzīvot mūsos (Romiešiem 8:13; Galatiešiem 2:20; Kolosiešiem 3:5). Grēka sekas ir tik visaptverošas, tik pilnīgas un radikālas, ka, lai ikviens varētu ieiet debesu valstībā, ir nepieciešama pilnīga atdzimšana (Jāņa evaņģēlijs 3:3).
Neatkarīgi no mūsu grēcīgā stāvokļa, kādā mēs ienācām šajā pasaulē, mums ir nepieciešama pilnīga pārvērtība – tāda, kādu tikai mūsu Dievs un Radītājs Savā žēlastībā ir brīnišķīgi padarījis iespējamu caur ticību Kristum (Efeziešiem 2:4-10). Šī nav vēsts tikai geju kopienai vai tikai tiem, kas piedzīvo simpātijas pret savu dzimumu. Tā ir vēsts ikvienam: tev ir jāpiedzimst no jauna. Un Viņš ir tas, kas, pateicoties savai lielajai žēlastībai, liek mums piedzimt no jauna (1. Pētera 1:3).
Un tā, dārgie draugi, ir ļoti laba vēsts.
Kristofers Juans (desiringGod.org)
Mītu grāvējs: krišana Garā
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/046_raksts.jpg)
Kopš dievkalpojuma sākuma bija pagājušas vairāk nekā trīs
stundas, un es patiešām sāku sajust Dieva klātbūtni šajā ēkā. Stāvēju blakus
savam draugam, un mūzika bija dziļa un intensīva. Apgaismojums visu padarīja
tik intīmu, un gaisā dejoja viegla migla. Vadošās dziedātājas balss bija tik
skaista - “Jesus Culture” mūzika ir tik svaidīta. Balsis visapkārt man dziedāja
vienbalsīgi, un es jutu, kā, šūpojoties dziesmas pavadībā, ieslīgstu dziļā,
ritmiskā transā. Mācītājs nepārtraukti mums bija sacījis, lai gaidām sastapšanos
ar Dievu un ka Dievs mums visiem kaut kādā īpašā veidā pieskarsies. Vai tas
varētu būt risinājums manām dzīves problēmām? Es biju piedzīvojusi tik daudz
sirds sāpju un nedrošības. Es biju nogurusi no tā, ka man sacīja, ka pietiek ar
Dieva Vārdu un lūgšanu. Varbūt tas bija kaut kas patiešām reāls - varbūt tā
bija sastapšanās, kas man bija vajadzīga. Tieši tad mācītājs pārtrauca
dziedāšanu un iesaucās: “Jēzus ir šeit! Svaidījums ir jūsu! Ja vēlaties jaunu
Dieva pieskārienu, iznāciet priekšā!” Es ātri paskatījos uz savu draugu un
teicu: “Tu nāksi?! Tas notiek!” Viņš nervozi paraustīja plecus un palika uz
vietas. Domāju, ka viņš bija skeptiski noskaņots pret šādām lietām – viņš ir
baptists. Ak, labi, nodomāju es – tikai viņš zaudēs. Ejas piepildījās, cilvēki
izmisīgi steidzās uz skatuvi. Tuvojoties skatuvei, sajutu, kā man vēnās ieplūst
adrenalīns, un drīz vien atradu vietu tikai dažu metru attālumā no mācītāja.
Skatoties uz viņu, man šķita, ka Dievs viņam saka, kam uzlikt rokas. Viņa acis
caurskatīja jauniešu jūru pie viņa skatuves. Tad pienāca mans mirklis. Viņš
teica vienam no saviem palīgiem: “Ņemiet šo meiteni tur! Dieva spēks ir pār
viņu!” Es jutos tik īpaša, ka viņš mani izvēlējās, ka sāku nekontrolējami
raudāt. Mani uzveda uz skatuves, un es jutos tā, it kā būtu nokļuvusi vissvētākajā
vietā. Man no nerviem trīcēja rokas, elpa bija sekla, bet smaga, un es jutu, ka
ķērāji stājas savās vietās. Tad viņš kliedza: “Uguns!!! uz tevi...”. Tā brīža
emocijas man bija par daudz, kad jutu, kā kaut kas pārņem manu ķermeni. Es
atmetu jebkādu loģisku izskaidrojumu un tiku ar spēku nogāzta zemē. Mans
ķermenis sāka nekontrolēti raustīties un locīties, man guļot uz skatuves; no
manas mutes nāca skaņas, ko es nekad agrāk nebiju izdvesusi. Es dzirdēju un
jutu, kā citi sāk krist ap mani un uz manis. Daži cilvēki histēriski smējās,
citi pieskārās man un dziļi nopūtās, bet daži kliedza, rāpojot uz visām četrām.
Esmu dzirdējusi, ka daži kristieši apgalvo, ka šāda veida pieredze esot
dēmoniska, bet citi saka, ka tā esot vienkārši hipnoze. Godīgi sakot, es to
neesmu redzējusi Bībelē un īsti nezinu, kas tas ir... bet man patiešām šķiet,
ka tas ir Svētais Gars...
Virtuālā tūre, kuru jūs tikko izlasījāt, notiek visā pasaulē katru nedēļu desmitos tūkstošu harizmātisko draudžu, dziedināšanas pasākumos, jauniešu grupās, bērnu nometnēs, Trešā viļņa atmodās un N.A.R. [jaunās apustuliskās reformācijas] konferencēs. Daudzi konservatīvi noskaņoti kristieši ir nāvīgi nobijušies no tā, ka viņu bērni kādreiz apmeklēs kādu no šiem dievkalpojumiem, bet, kad viņiem jautā, kur īsti ir problēma, vairums nespēj izskaidrot, kā vien teikt: “Tas ir nebibliski” vai “tas nav Dievs”.
Mums ir vajadzīga labāka atbilde.
Tātad, ko īsti kāds domā, kad saka: “Es kritu (tiku nogāzts) Garā!”? Šī frāze apraksta to, ko daudzi uzskata par Dieva pieskārienu, no kura viņi nokrīt zemē - burtiski. Tie, kas dedzīgi aizstāv šo praksi, apgalvo, ka tā ir Dieva acīmredzama klātbūtne dievkalpojumā, kas izraisa cilvēku nokrišanu. Pēc viņu domām, Dieva spēku cilvēkiem parasti “nodod” mācītājs, uzliekot viņiem rokas, pūšot elpu uz viņiem, mājot ar roku, vicinot žaketi vai izsaucot frāzi, piemēram, “Uguns!” vai “Pieskaries!”. Šie žesti liek cilvēkiem lidot uz visām pusēm. Dažreiz tas notiek pat tad, kad pielūgsmes grupa dzied kādu noteiktu dziesmu, vai arī tāpēc, ka cilvēkus pārņem emocijas kādas dievkalpojuma daļas laikā. Bieži vien Garā nokritušie cilvēki izpaužas uz zemes, izdodot dzīvnieciskas skaņas, rāpojot, slīdot, trīcot, raustoties, raudot, smejoties un izjūtot transam līdzīgu eiforiju. Daži stāsta, ka viņi jūt elektrību, kad mācītājs viņiem pieskaras, citi jūt siltumu, bet vēl citi pēc tam vairākas stundas nespēj nostāvēt paši saviem spēkiem. Tiek uzskatīts, ka tas viss ir Svētā Gara darbs, kad Viņš atspirdzina un atjauno garīgi iztukšotus un salauztus cilvēkus. Tā kā vairāk nekā 500 miljoni harizmātu un 1,5 miljardi hinduistu (Kundalini atmoda) praktizē cilvēku nokrišanu Garā, nav pārspīlēti apgalvot, ka vismaz 2/7 visas pasaules ir ticība, kas saistīta ar krišanu vai drebēšanu kāda gara varā. Tā nav margināla uzvedība. Tagad tas ir vispārpieņemts spirituālisms un tiek uzskatīts par ļoti normatīvu – tas ir visur.
Bet vai Bībelē ir kādi pierādījumi, kas apliecinātu normatīvu Svētā Gara darbību, kas liek cilvēkiem baznīcā kratīties, slīdēt, smieties, riet, rāpot vai nekontrolēti raustīties? Vai tad, kad Dievs Bībelē darbojas cilvēkos, Viņš tos ar elektrisku triecienu noved šķietamā dzēruma stāvoklī, kad runa ir neskaidra un ķermenis nekontrolēts? Vai sludinātājs (kliedzot “Uguni!”) patiešām var izraisīt debesu iebrukumu tavā dzīvē uz zemes? Vai pastāv iespēja, ka tad, ja kādas no šīm harizmātiskajām pieredzēm ir identiskas hinduismā sastopamajām izpausmēm, tajās ir kāds dēmonisks aspekts?
Labākais veids, kā izprast harizmātisko praksi - krišanu Garā, ir izprast to cilvēku nostāju, kuri to atbalsta un praktizē.
Ko apgalvo “krišanas Garā” entuziasti?
Pirmkārt, ir vairāki atšķirīgi apgalvojumi atkarībā no tā, kāda harizmātiskā grupa tos skaidro. Tas pats par sevi pierāda, cik daudz neskaidrību ir ap šo praksi.
Šeit ir minēti vairāki galvenie apgalvojumi:
- Garā krišanas pieredze ir Dieva Tēva klātbūtnes izpausmes rezultāts.
- Jēzus ir tas, kurš veic nogāšanu.
- Svētais Gars ir spēks, kuru nevar apturēt. Kad Viņš pieskaras cilvēkiem, viņi krīt.
- Cilvēkiem, kas ir “iztukšoti”, ir jākrīt Garā, lai piepildītos ar Garu.
- Kad Dievs pieskaras cilvēka miesai, kaut kas notiks.
- Kad debesis pieskaras zemei, viss satricinās.
- Dieva spēks ir milzīgs. Kad tas parādās, cilvēki krīt.
Lai pamatotu šos vispārīgos apgalvojumus un skaidrojumus, harizmātiskie entuziasti izmanto konkrētas Bībeles vietas kā pierādījumus krišanai Garā. Kristieši, kas nav Bībeles lietpratēji, parasti nepamanīs izmantoto interpretācijas akrobātiku, bet, kad mēs studējam to, kas Bībelē patiesībā ir teikts, mīti par krišanu Garā tiek bibliski sagrauti.
MĪTS NR. 1: TAS NOTIKA VECAJĀ DERĪBĀ
“Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu.”
- 1. Ķēniņu 8:10-11
Šī fragmenta konteksts ir Salamana tempļa celtniecības pabeigšana, kurā manifestējošā Dieva godība burtiski nolaidās lejā. Dieva klātbūtne mājoja templī, kā tas bija konsekventi visā Vecajā Derībā. Līdzīga pieredze notika 2. Mozus grāmatā 40:34-38 ar Mozu, kad viņš Tā Kunga godības dēļ nevarēja ieiet saiešanas teltī.
MĪTS SAGRAUTS: Dieva godība nolaidās virs tempļa, lai norādītu uz Viņa uzturēšanos templī. Priesteris nevarēja stāvēt, lai kalpotu (1. Ķēn. 8:10; 2. Laiku 5:13), un Mozus nevarēja ieiet saiešanas teltī, jo to piepildīja godības mākonis – nevis tāpēc, ka tie bija nokrituši uz grīdas. Nekas ne tuvu neatgādina šodienas krišanu Garā, kas sniegtu pierādījumus šai praksei. Dieva klātbūtne ne reizi nelika cilvēkiem krist Garā, Viņš neizraisīja cilvēkos histēriju, neizraisīja svētu smieklu lēkmi, nedz arī izpaudās ar dīvainiem trokšņiem. Nekam no tā, ko Vecā Derība saka par Dieva klātbūtni vai pieredzi templī, nav nekāda sakara ar Garā krišanas praksi mūsdienās.
Lai gan tā ir pilnīgi nepareiza interpretācija, tomēr, ja harizmātiskie entuziasti uzstāj uz šo tekstu izmantošanu kā pierādījumu savām izdarībām, tad viņiem ir jāpamato tas, kā Vecās Derības priesteri nevarēja stāvēt vai kalpot Tā Kunga klātbūtnē, kamēr mūsdienu sludinātāji, ķērāji, ērģelnieki, dziedātāji un pārējā auditorija var stāvēt, plaukšķināt, izmantot labierīcības un filmēt izdarības ar saviem mobilajiem telefoniem, bet tikai cilvēki, kas tiek “skarti”, nokrīt Garā?
Ja Dieva godība parādīsies burtiski, neviens nefilmēs priekš YouTube kanāla. Visi būs nokrituši ar sejām pie zemes.
Citi teksti, kas ir nemākulīgi sagrozīti līdzīgi iepriekš minētajam piemēram, ir šādi:
1. Mozus 15:12 - Ābrāms ieslīga dziļā miegā.
2. Mozus 19:18 - Sinaja kalns dreb no Tā Kunga klātbūtnes.
1. Samuēla 16:13 - Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu.
Soģu 6:34 - Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu.
Nav neviens teologs virs zemes, kas varētu likt kādam no šiem piemēriem patiešām nozīmēt to, ka krišana Garā ir bibliska. Vai Dievs darbojas varenos veidos visā Bībelē un vai Viņš to dara arī šodien? Pilnīgi noteikti. Vai Vecajā Derībā ir kaut viens gadījums, kad Viņš kādam liek “nokrist Garā” vai uzdod pravietim izveidot uguns tuneli un sagāzt cilvēkus kaudzē? Pilnīgi noteikti nē.
MĪTS NR.2: TAS NOTIKA JAUNAJĀ DERĪBĀ
“Tie atbildēja Viņam: "Jēzu Nacarieti." Viņš tiem saka: "Es tas esmu." Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, - tie atkāpās un nokrita pie zemes.”
- Jāņa 18:5-6
Jēzus, pats Dieva Dēls, stāvēja aci pret aci ar nodevēju, kareivju un augstāko priesteru pūli, un tad lika tiem krist taisnā ceļā pie zemes, paziņojot, kas Viņš ir. Tā bija augstākā Kristus varas un autoritātes zīme un skaidra Viņa dievišķās suverenitātes izpausme pār tiem, kuriem Viņš ļāva Sevi nogalināt. Nebija pat reize, kad Dieva Jērs nebūtu bijis pilnībā Dievs, un nebija pat reize, kad Viņš būtu bez kontroles.
MĪTS SAGRAUTS: Kad mēs vērojam, kā Jēzus šos vīrus sūtīja krist uz zemes, nevar nepamanīt vairākas lietas: 1) Viņi bija Viņa ienaidnieki. 2) Viņš tiem nedeva Savu svaidījumu. 3) Viņiem nenotika eiforiska sastapšanās ar Dievu. 4) Viņi neizpaudās ar riešanu, drebēšanu, raustīšanos vai raudāšanu. 5) Viņi nebija Gara piepildīti. 6) Viņi netika dziedināti, guļot uz zemes. 7) Viņi turpināja Viņu arestēt. Šajā tekstā aprakstītos notikumus nevar atdalīt no šī teksta pielietošanas. Tas, ko Jēzus darīja un kā pūlis reaģēja, nesniedz nekādu atbalstu mūsdienu praksēm.
Arī citi Jaunās Derības teksti ir nemākulīgi sagrozīti līdzīgi iepriekš minētajam piemēram:
Apustuļu darbi 8:17 - Pēteris un Jānis uzliek rokas cilvēkiem, kuri saņem Svēto Garu.
Apustuļu darbi 19:12 – Sviedrauti, kas pieskārās Pāvilam, tika izmantoti, lai dziedinātu un atbrīvotu cilvēkus.
Apustuļu darbi 26:13-14 - Pāvilu no zirga notrieca gaismas stars.
Atklāsmes grāmata 1:17 - Jānis no bailēm krīt Jēzus priekšā uz sava vaiga. Jēzus saka: “Nebīsties.”
Izmantot jebkuru no šiem Dieva varenības piemēriem Jaunajā Derībā kā pierādījumu, lai atbalstītu garā krišanas praksi mūsdienās, ir vairāk nekā izstiept tekstu – tā ir bīstama hermeneitika (mācība par Bībeles interpretāciju).
Ko Bībele saka par “krišanu Garā”?
Bībelē nav burtiski nekas, kas atbalstītu cilvēku Garā gāšanas praksi, krišanu Garā vai izmantotu šos terminus. Daži var iebilst, ka arī termins “Trīsvienība” nav atrodams Bībelē, tomēr mēs ticam Trīsvienībai. Tas nav labs arguments, jo Trīsvienības doktrīna ir skaidri pierādīta neskaitāmos tekstos, kuros aprakstīts Tēvs, Dēls un Svētais Gars, un mēs to pielietojam tieši tā, kā to māca Svētie Raksti. Terminoloģija nav problēma, nosakot Bībeles pierādījumus krišanai Garā, – problēma ir atrast jebkādus pierādījumus.
Pat visplašāk zināmajās nodaļās par garīgajām dāvanām (1. Korintiešiem 12-14) šī prakse nemaz netiek aplūkota un netiek mudināts kam tādam ticēt. Patiesībā Pāvils pūlas tieši, lai nomierinātu Korintas haosu, nevis lai veicinātu tālākas izdarības, kas radītu apjukumu draudzē.
Pierādīšanas nasta, lai leģitimizētu šo pilnīgi nebiblisko praksi, galu galā gulstas tikai uz tiem, kam simpatizē šī krišana Garā.
Kas notiek, kad cilvēki šodien tiek “nogāzti Garā”?
Tā kā mēs varam secināt, ka tas nav atrodams Bībelē, ir jābūt citiem faktoriem, kas darbojas. Pēc 26 gadu ilgas personīgas pieredzes jeb esot līdzdalīgs desmitiem tūkstošu “krišanām” es esmu nonācis pie pieciem secinājumiem, kas raksturo to, kas patiesībā notiek, kad cilvēki nokļūst šī šķietamā spēka varā.
I. Cilvēki domā, ka viņiem ir jākrīt - apkārtējo spiediens šāda veida dievkalpojumos ir spēcīgs. Neviens nevēlas izskatīties slikti vai likt sludinātājam izskatīties slikti. Ir plaši izplatīts uzskats, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, ja tu “nejūti” Dieva klātbūtni un tev nav kaut kāda veida izpausmes, tāpēc apkārtējo spiedienam ir milzīga loma cilvēku krišanā. Diemžēl šajā piespiedu uzvedībā vislielākie zaudētāji galu galā ir bērni, jo viņi cenšas izpatikt un drīz vien tiek ierauti sistēmā. Daudzos gadījumos cilvēki redz, ka citi krīt, un vienkārši seko viņu piemēram. Visbeidzot, bieži vien ticības ceļa meklētāji, kas atnāk uz šīm sapulcēm, domā, ka viņiem ir jākrīt, lai gūtu pieredzi, ko sludinātājs sola.
II. Cilvēkiem tiek stāstīts, ka viņi kritīs - Iedvesmas un hipnozes spēks ir reāls. Tādas dokumentālās filmas kā “Pārdod brīnumus” (Miracles for Sale) ir pierādījušas, ka suģestijas un hipnozes spēku var izmantot, lai piespiestu pilnīgi svešus cilvēkus darīt visu, ko hipnotizētājs pavēl. Tas nav nekāds jaunums tiem, kas orientējas psiholoģijā un sociālajās zinātnēs, taču daudzi kristieši joprojām nezina, ka daudzi harizmātiskie ekstrēmisti, kas nogāž cilvēkus Garā, ir hipnozes un manipulācijas eksperti. Trīs stundas jutekliskas un nomierinošas mūzikas, neskaitāmi izsaukumi, sakot: “Jēzus ir šeit! Viņš tev pieskarsies! Tu sajutīsi kaut ko tādu, ko nekad iepriekš neesi jutis! Vienkārši saņem to!", atbilstoši noskaņo cilvēkus. Tad viņi ir sagatavoti pieredzei. Ir arī pierādīts, ka hipnoze cilvēkus ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas šādos dievkalpojumos ir ierasta parādība.
III. Cilvēki vēlas krist - Trešā viļņa, N.A.R. [jaunās apustuliskās reformācijas] un harizmātisko ekstrēmistu aprindās liela nozīme ir godbijībai. Cilvēkiem tiek mācīts godināt līderus Dievam līdzīgā veidā, jo viņi burtiski ir Viņa līmenī. Daudzi šo kustību bijušie sekotāji ir atzinuši, ka viņi vēlējās dziļāku saikni ar Dievu un vēlējās saņemt svaidījumu, ko bija apsolījis līderis – tāpēc viņi izvēlējās krist, cerībā gūt garīgu pieredzi. Tas bieži noved pie raudāšanas, lūgšanās un emocionālām reakcijām, kas redzamas pēc tam, kad mācītājs uzliek viņiem rokas.
IV. Cilvēki izliekas - esmu personīgi runājis ar draugiem, ģimeni un sekotājiem, kuri ir izlikušies. Pateicoties Dieva žēlastībai, cilvēkiem, kas nav uzauguši harizmātiskajā haosā, nav ne jausmas, ka tas notiek, bet, ja tu uzaudz ar īpašu svaidīšanas dievkalpojumu katru nedēļu un katrs no tiem ilgst 4 stundas – tu sāc krist, lai tikai tas beigtos. Reiz es kādam man tuvam cilvēkam jautāju, kāpēc viņš metās atpakaļ un uz skatuves uzvedās tik traki, uz ko viņš atbildēja: “Beidz, vecīt, mums vajag, lai viņš [līderis] izskatās labi, un lai tas beigtos.” Nemaldieties, cilvēki izliekas.
V. Tas ir dēmoniski - daudzos gadījumos, kad ir iesaistīts maldu mācītājs, mūsdienu Garā krišanas ir līdzīgas Bībeles aprakstiem par kādu, kas piedzīvo dēmonu jeb ļauno garu apsēstību (Marka 9:17-18). Tikt sagūstītam, nomestam uz zemes un raustīties konvulsijās - tās visas ir lietas, ko Bībelē piedzīvoja dēmonu apsēsti cilvēki. Tas nav vispārējs apgalvojums, teikt, ka visas Garā krišanas prakses mūsdienās ir dēmoniskas, bet tas ir apgalvojums, ka tad, ja nav atbilstības pārējiem četriem punktiem, varat derēt, ka tā nav nevainīga harizmātiska uzvedība. Daži var brīnīties, kā kāds varētu uzdrīkstēties to piedēvēt dēmoniskai uzvedībai, bet padomājiet par to uz mirkli. Vai viltus skolotājs, kas māca viltus evaņģēliju un ir sātana izmantots (2.Kor.11:13-15) var uzlikt rokas uz viltus kristiešiem (vai uz jebkuru citu) un likt viņiem piedzīvot patieso Svēto Garu? Nē. Tas ir neīsts viltvārdis – dēmonisks gars.
Labākajā gadījumā labu griboši cilvēki meklē sastapšanos ar Dievu nepareizā veidā, izmantojot nepareizus līdzekļus, un beigās būs apmulsuši un vīlušies. Sliktākajā gadījumā izmisušus cilvēkus un atkritējus pārņem hipnoze, suģestijas spēks, dēmoniski spēki vai viltus gars, ko viņi uzskata par Svēto Garu.
Ja tas nesakrīt ar Bībeli, nav atrodams Bībelē vai to nevar patiesi pamatot ar pareizu Bībeles interpretāciju, tu neko nepalaidīsi garām. Svētais Gars ir pieejams šodien caur evaņģēlija spēku, un Viņš eksistē, lai pagodinātu Kungu Jēzu Kristu, nevis lai izrādītos (Jāņa.16:14-15). Ja cilvēki nododas Kristum, pieņem Gara patieso darbību savā dzīvē un pakļaujas Bībelei kā pietiekamai un galīgai atklāsmei, tad krist Garā kļūst lieki.
Neatkarīgi no tā, kāda ir cilvēka nostāja attiecībā uz garīgajām dāvanām šodien, visi spriestspējīgie kristieši var droši teikt: “Nē, paldies”, kad runa ir par krišanu Garā.
Kosti Hins (forthegospel.org)
Kosti Hins ir draudžu dibinātājs un mācītājs The Shepherd's House Bībeles draudzē Čandlerā, Arizonas štatā. Uzaudzis kā maldu mācītāja Benija Hina brāļa dēls, viņš tomēr pieaugušā vecumā ir iepazinis patieso evaņģēliju un atgriezies. Viņš ir mācītājs The Shepherd's House Bībeles draudzē Arizonā un organizācijas For the Gospel (www.forthegospel.org) prezidents un dibinātājs. Viņš ir vairāku grāmatu autors (tostarp “God, greed and the (prosperity) gospel”, “Defining deception”, “More than a Healer” un “Knowing the Spirit”). Kosti un viņa sieva Kristīne dzīvo Gilbertā, Arizonas štatā, kopā ar četriem bērniem.
43 jautājumi sludinātājiem
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/045_raksts.jpg)
Katehēzes vērtība
Katehismi ir gandrīz tikpat seni kā kristietība. Pirmajos kristiešu gadsimtos katehisms (no grieķu valodas vārda “mācība”) bija Bībeles patiesību apkopojums, ko mācīja bērniem un jaunatgrieztajiem ticīgajiem. Katehisma forma izveidojās par jautājumu un atbilžu virkni, kas bieži vien tika lasīti skaļi un iegaumēti. Reformācijas laikā tika izstrādāti daudzi katehismi, un daudzi no tiem joprojām tiek izmantoti visā pasaulē, jo tajos skaidrā un atmiņā paliekošā valodā ir izklāstīta būtiskā evaņģēlija mācība.
Katehisms ir izcils veids, kā palīdzēt cilvēkiem iepazīt un pārdomāt kristīgo patiesību. Kodolīgi formulēti jautājumi un atbildes nosēžas prātā un iespiežas sirdī. Tur tās var iesakņoties, un gadu gaitā ticīgais var dziļāk novērtēt to nozīmi. Interesanti, ka mūsu vārdu pārpildītajā pasaulē arvien vairāk draudžu meklē vēsturiskos katehismus vai raksta savus, lai varētu izbaudīt un nodot tālāk evaņģēlija vēsti.
43 jautājumi un atbildes sludinātājiem
1.
J. Kāds ir Dieva galvenais mērķis
sludināšanā?
A. Dieva galvenais mērķis sludināšanā ir pagodināt Viņa
vārdu.
2.
J. Kā mēs baudām Dievu?
A. Mēs baudām Dievu, kad pakļaujam savu sirdi visam, ko Viņš
mums saka.
3.
J. Kas ir Dievs?
A. Dievs ir tas, kurš perfekti dzīvo, valda, mīl un runā, un
tas viss ir Viņa godam.
4.
J. Ko galvenokārt māca Svētie
Raksti?
A. Visi Raksti māca par Jēzu, par Viņu, kas ir pasludināms,
kam ir jāuzticas un kas ir slavējams.
5.
J. Kas ir sludināšana?
A. Evaņģēlija sludināšana ir Dieva patiesības pasludināšana
Jēzū, lai slavētu Viņa vārdu.
6.
J. Kāds ir sludinātāja galvenais
mērķis?
A. Galvenais sludinātāja mērķis ir pagodināt Dievu un baudīt
Viņu mūžīgi.
7.
J. Kā mēs varam paļauties uz Dieva
spēku un mērķiem?
A. Mēs esam pārliecināti, ka Dievs vada un darbojas caur
sludināšanas priekiem un dažkārt arī neveiksmēm.
8.
J. Kāpēc mēs ticam, ka Dievs mūs
ir aicinājis sludināt?
A. Mēs zinām, ka Dievs rada un aicina sludinātājus. Tā mums
saka Viņa Vārds un mūsu pašu pieredze.
9.
J. Kāpēc Dievs mūs aicina
sludināt?
A. Dievs mūs aicina kalpot visiem mūsu klausītājiem ar Viņa
evaņģēliju.
10.
J. Ko vēl Dievs ir noteicis?
A. Dievs ir noteicis, ka visas lietas ir jāsludina kā
Kristus pārvaldībā esošas.
11.
J. Kā grēkoja pirmais sludinātājs?
A. Viņš ņēma sludināšanas augļus un ēda tos savam priekam.
12.
J. Kāda ir labā vēsts grūtībās
nonākušajiem sludinātājiem?
A. Evaņģēlijs ir patiess un vienmēr mums ir pieejams, īpaši
pirmdienās.
13.
J. Vai Jēzus mīl sludinātājus?
A. Jēzus mūs mīl, un mēs redzam šo mīlestību Viņa personā un
kalpošanās.
14.
J. Protams, mums, sludinātājiem,
nav jācieš, vai ne?
A. Mums nav citas izvēles, bet mums ir pieejama katra
palīdzība, sekojot Jēzum, kurš izvēlējās ciest.
15.
J. No kurienes nāk mūsu atlīdzība?
A. Mūsu atlīdzība nāk no paaugstinātā Kristus, un tā ir
Kristus.
16.
J. Bet vai mēs esam glābti?
A. Mēs nedrīkstam sevi maldināt par savu glābšanu, nedz arī ļauties
izmisumam.
17.
J. Kā mēs varam zināt, ka patiešām
esam glābti?
A. Mūsu patiesā identitāte ir atrodama nevis tajā, ka esam
aizņemti sludinātāji, bet gan tajā, ka esam aicināti būt Dieva dēli.
18.
J. Kā mēs, sludinātāji, pieaugsim?
A. Mums ir jādzīvo Dieva mierā un jātiecas pēc svētuma.
19.
J. Vai mēs kādreiz pārstāsim
sludināt?
A. Mūsu sludināšana nomirs, un mēs tāpat. Tā ir laba ziņa!
20.
J. Vai arī mums, sludinātājiem, ir
jāpakļaujas likumam?
A. Likums ir mūsu svētuma ceļvedis, un nesvēts sludinātājs
ir krāpnieks.
21.
J. Kādas desmit lietas jāzina un
jādara katram sludinātājam?
A. Mums ir jāzina Dieva baušļi un jāzina, kāpēc mēs tos gan
sludinām, gan cenšamies tos ievērot.
22.
J. Ko mums māca pirmais bauslis?
A. Tev būs sludināt kā mīlestības apliecinājumu Tam Kungam,
savam Dievam.
23.
J. Ko mums māca otrais bauslis?
A. Tev nebūs veidot sludināšanas elku no sava vai kāda cita
tēla.
24.
J. Ko mums māca trešais bauslis?
A. Tev būs godāt Dieva vārdu, kad tu sludini.
25.
J. Ko mums māca ceturtais bauslis?
A. Tev jāatpūšas no tā, ka tu meklē savu taisnošanu savā
sludināšanā, un jāatpūšas apmierinātam un drošam dzīvā Dieva Vārda, Jēzus
Kristus, pabeigtajā darbā.
26.
J. Ko mums māca piektais bauslis?
A. Tev būs godāt tos, kas tev sludinājuši Dieva Vārdu, un
paklausīt tam, ko viņi tev mācījuši.
27.
J. Ko mums māca sestais bauslis?
A. Tev nebūs izmantot savu kalpošanu, lai jebkādā veidā
kaitētu.
28.
J. Ko mums māca septītais bauslis?
A. Tev nebūs būt neuzticīgam savai kalpošanai, nemīlot tos,
kuriem tu sludini.
29.
J. Ko mums māca astotais bauslis?
A. Tev nebūs atturēt savu sirdi un dvēseli no grūtā
sludināšanas darba.
30.
J. Ko mums māca devītais bauslis?
A. Savā kalpošanā tev nebūs teikt neko nepatiesu.
31.
J. Ko mums māca desmitais bauslis?
A. Tev nebūs iekārot citu kalpošanu un dāvanas.
32.
J. Kāds ir desmit baušļu kopsavilkums
sludinātājiem?
A. Bauslības mērķis ir mīlēt Kungu, savu Dievu, un savu
tuvāko, nevis savu sludināšanu.
33.
J. Kāpēc mums vajadzētu ticēt
savai sludināšanai?
A. Jēzus evaņģēlijā piedāvā Sevi caur Savu Vārdu. Stāviet uz
šīs patiesības klints.
34.
J. Kas notiek, kad mēs,
sludinātāji, patiešām ticam Jēzum?
A. Ja sludinātājs dzīvo tuvu krustam un paļaujas uz
žēlastību, tas ir biedējošs ierocis Dieva rokās.
35.
J. Kā mēs varam novērtēt
sludināšanu pat tad, kad mums šķiet, ka neviens cits to nedara?
A. Gars var panākt visu, ko Viņš vēlas, caur sludināto Vārdu.
Tici tam.
36.
J. Vai mēs ļausim sakramentiem
sludināt?
A. Kristības un Kunga Vakarēdiens sludina tā, kā mēs
nevaram, un tas ir to mērķis.
37.
J. Kāpēc mēs svinam kristības?
A. Kad mēs godinām Dieva pavēli, mēs parādām Viņa žēlastību.
38.
J. Kāpēc mēs dalām kanceli ar Tā
Kunga Vakarēdienu?
A. Draudze izjūt žēlastību mūsu vārdos un pie Tā Kunga
galda.
39.
J. Kas ir lūgšana?
A. Lūgšana ir Dievam atvērta sirds.
40.
J. Vai mums jāgrib Dievu un Viņa
valstību vairāk par visu pārējo, kad nāk svētdiena?
A. Dieva gods un Viņa valstība ir mūsu lūgšanu un
sludināšanas uzmanības centrā.
41.
J. Vai svētdien mums jāiet mājās,
lūdzot, lai piepildās Dieva griba?
A. Mums ir jālūdz par sevi un saviem klausītājiem, lai viņi
būtu paļāvīgi un apmierināti.
42.
J. Kāds ir smagākais grēks, ko mēs
varam pieļaut sprediķī?
A. Mēs, sludinātāji, varam būt vislielākie grēcinieki,
nespējot pasludināt Dievu tādu, kāds Viņš ir. Tāpēc pastāviet lūgšanā.
43.
J. Vai mums jālūdz, lai mēs
priecīgi pakļautos Dievam?
A. Mūsu sludināšana mūs nekad
neapmierinās. Tā nav tam domāta. Nodosim savas sirdis Dievam.
Šis raksts ir adaptēts no Lūisa Alena (Lewis Allen) grāmatas
The Preacher's Catechism.
Lūiss Alens (crossway.org)
Lūiss Allens (Teoloģijas maģistrs, Vestminsteras Teoloģiskais seminārs) kalpo kā vecākais mācītājs Hope draudzē Hudzersfīldā, Rietumjorkšīrā, Anglijā, kuru viņš palīdzēja dibināt pēc divpadsmit gadu mācīšanas draudzē Rietumlondonā.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/43-questions-for-preachers/
Lieto ģimenes svētbrīžus, lai sagatavotos dievkalpojumam!
Powered by RedCircle
Pirmo reizi ar ģimenes svētbrīžiem mani
iepazīstināja Dons Vitnijs semināra nodarbības laikā 2015. gadā.
Viņš paskaidroja to nozīmi un izstāstīja, kā tie varētu izskatīties praksē. Dona Vitnija rokasgrāmatā ir trīs galvenās daļas: Svēto Rakstu lasīšana, lūgšana un dziesmas dziedāšana. Tas izklausās vienkārši - un tā arī ir -, bet tam ir ļoti liela ietekme. Kopš sākām šo praktizēt, esam kā ģimene guvuši daudzveidīgus garīgus ieguvumus. Mūsu domas ir biežāk vērsts uz augšu (Kolosiešiem 3:2), un mūsu bērni mācās Dieva Vārdu un to, kā lūgt Dievu un dziedāt Viņam.
Gadu gaitā mūsu ģimenes svētbrīži ir mainījušies. Nesen izmainījām fokusu, un tagad sanākam kopīgos svētbrīžos ar nolūku gatavoties draudzes sapulcei Tā Kunga dienā. Kā kristiešiem mums ir pavēlēts pulcēties ar Dieva ļaudīm (Ebrejiem 10:24-25). Mēs ģimenē vēlamies apzinātāk lūkoties uz priekšu, gaidot svētdienu, tāpēc, turpinot lasīt Svētos Rakstus, lūgt un dziedāt, mēs saskaņojam šos centienus ar mūsu draudzes plānu svētdienas rīta sapulcei. Paskaidrošu.
Lasiet!
Tagad mēs lasām daļu no Rakstu vietas, par kuru mūsu mācītājs plāno svētdienā sludināt. Tā kā mums ir mazi bērni, dažreiz mēs izlasām tikai vienu vai divus pantus. Tomēr šis laiks, ko pavadām kā ģimene, ne tikai mīkstina mūsu sirdis uzņemt šo Rakstu vietu, bet arī rada vēlēšanos dzirdēt svētrunu. Tas mums arī atgādina, ka ir jālūdz par mācītāja darbu, svētrunai gatavojoties.
Lūdziet!
Uz svētdienu vērsti ģimenes dievkalpojumi ietver dažāda veida lūgšanas visas nedēļas garumā. Kādu dienu mēs varam slavēt Dievu par Svētajos Rakstos izlasīto. Nākamajā dienā mēs varam kopīgi izsūdzēt savus grēkus. Katru dienu mēs Dievam pienesam savas raizes un vēlēšanās, un noslēgumā mēs lūdzam par draudzes locekļiem.
Mēs ar sievu palīdzam saviem bērniem lūgt īsas slavēšanas un grēku nožēlas lūgšanas. Viņi ir iemācījušies pateikties Dievam par to, kas Viņš ir, un atzīties Viņam, kad grēko. Turklāt viņi ir iemācījušies, ka viņi var lūgt Dievu par dažādām lietām un ka Viņš uzklausa. Mani bērni pat mācās lūgt par mūsu draudzes locekļiem un viņu bērniem.
Šādi svētbrīži sagatavo mūs svētdienas dievkalpojumiem. Tie mums arī atgādina, ka mums ir jāvēršas pie draudzes locekļiem, lai noskaidrotu, kā varam par viņiem lūgt, un paustu prieku ar viņiem tikties Tā Kunga dienā.
Dziediet!
Mums palīdz, ka mūsu draudze nodrošina iknedēļas dziesmu sarakstu, lai draudze zinātu, kādas dziesmas varam gaidīt svētdienā. Mums patīk dziedāt tieši šīs dziesmas ģimenes svētbrīžu laikā. To darot, iepazīstamies ar melodiju, pārdomājam dziesmu vārdus un gatavojamies kopā ar draudzi skaļi dziedāt Tā Kunga dienā.
Mana sieva ķeras pie klavierēm, un es sēžos uz kastes. Mūsu bērniem patīk ņemt rokās rotaļu instrumentus un spēlēt līdzi mūzikai. Tas ļauj bērniem iemācīties dziesmas, kuras dziedam draudzē. Lai Dievs dod, ka šo dziesmu nozīme no prāta nonāktu viņu sirdīs!
Noslēgumā
Mūsu ģimenē svētbrīži parasti notiek uzreiz pēc vakariņām. Šis grafiks ļauj mums iekļaut šajā aktivitātē arī ciemiņus. Mēs ceram, ka Tas Kungs to izmantos, lai evaņģelizētu pazudušos un iedrošinātu mūsu brāļus un māsas priecīgi gaidīt svētdienu kopā ar mums. Mēs arī vēlamies, lai šis ieradums palīdzētu bērniem pāriet no bērnu kalpošanas uz būšanu kopā ar draudzi dievkalpojumā.
Šis ieradums ir tik vienkāršs un nokopējams, ka to var veikt ikviens. Šis laiks var būt tik īss vai tik garš, cik ģimene vēlas un var tam veltīt. Svarīgākais ir pielūgt Dievu kā Kristū vienotai saimei un gatavoties pulcēties kopā ar Tā Kunga ļaudīm svētdienā.
Tāpat kā filmas treileris vairo ekspektācijas, es lūdzu, lai Tas Kungs izmantotu mūsu ģimenes svētbrīžus, lai vairotu ekspektācijas par pulcēšanos Tā Kunga dienā!
Džošua Čatmens (9Marks.org)
Izmanto līdzekļus, bet neuzticies tiem; paļaujies uz Dievu!
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/043_raksts.jpg)
Tas izklausās tik vienkārši, un principā tā arī ir. Bet praksē mēs, grēcinieki, tiecamies uzticēties līdzekļiem, nevis Dievam. Atkal un atkal es izdomāju kādus plānus, un tad redzu, ka mans sākotnējais entuziasms pieaug vai samazinās atkarībā no tā, vai plāns šķiet gudrs vai ne. Tā ir paļaušanās uz plāniem, nevis uz Dievu. Nav šaubu, ka Dievs vēlas, lai mēs izmantotu dažādas lietas Viņa darba veikšanai, bet tikpat skaidri Viņš vēlas, lai mēs nepaļautos uz šīm lietām. "Zirgs ir sagatavots kaujas dienai, bet uzvara pieder Tam Kungam" (Salamana pamācības 21:31). Tāpēc mūsu paļāvībai nevajadzētu būt uz zirgu, bet gan uz To Kungu. "Daži paļaujas uz ratiem, citi uz zirgiem, bet mēs paļaujamies uz Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu" (Psalmi 20:7).
Džordža Millera dzīve bija veltīta šīs patiesības apliecināšanai. Reiz viņš skaidroja, kā tas attiecas uz mūsu aicinājumu. Mums ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku un nodrošinātu savas vajadzības, bet mums nav jāpaļaujas uz savu darbu, bet gan uz Dievu. Pretējā gadījumā mēs vienmēr būsim noraizējušies, ka mūsu vajadzības netiks apmierinātas, ja būsim bez darba. Bet, ja mēs paļaujamies uz Dievu, nevis uz savu darbu, tad gadījumā, ja Dievs nolemj, ka darbs ir jāzaudē, mēs varam būt droši, ka Viņš tāpat apmierinās mūsu vajadzības, un tādēļ mums nav jāraizējas. Lūk, kā Džordžs Millers to formulē:
““Kāpēc es nodarbojos ar šo biznesu vai kāpēc es nodarbojos ar šo profesiju?” Lielākajā daļā gadījumu, cik liecina pieredze, ko esmu guvis, kalpojot starp svētajiem pēdējo piecdesmit vienu gadu, atbilde, manuprāt, būtu šāda: “Es nodarbojos ar savu zemes aicinājumu, lai nopelnītu līdzekļus sev un savai ģimenei nepieciešamajām dzīves vajadzībām.” Šeit ir galvenā kļūda, no kuras izriet gandrīz visas pārējās kļūdas, ko Dieva bērni piekopj attiecībā uz savu aicinājumu. Tas nav pareizs un Bībelē aprakstīts motīvs nodarboties ar kādu amatu, biznesu vai profesiju – tikai, lai nopelnītu līdzekļus sev un ģimenei nepieciešamajām dzīves lietām; bet mums ir jāstrādā, jo tāda ir Tā Kunga griba attiecībā uz mums. Tas skaidri izriet no šiem pantiem: 1. tesaloniķiešiem 4:11-12; 2. tesaloniķiešiem 3:10-12; efeziešiem 4:28.
Tā ir taisnība, ka Kungs nodrošina nepieciešamās dzīves vajadzības, izmantojot mūsu parasto aicinājumu. Bet fakts, ka tas nav patiesais iemesls, kādēļ mums būtu jāstrādā, ir gana skaidrs, ņemot vērā to, ka, ja dzīves vajadzību nodrošināšana būtu atkarīga no mūsu spējas strādāt, mēs nekad nevarētu būt brīvi no rūpēm un satraukuma, jo tad vienmēr būtu jāprāto: “Ko es darīšu, kad būšu pārāk vecs, lai strādātu? Vai kad slimības dēļ nevarēšu nopelnīt maizi?” No otras puses, ja mēs esam iesaistīti savā zemes aicinājumā, jo Tā Kunga griba attiecībā uz mums ir tāda, ka mums ir jāstrādā un ka strādājot mēs varam nodrošināt savu ģimeni, kā arī atbalstīt vājos, slimos, vecos un trūcīgos, tad mums ir labs un Bībelē aprakstīts iemesls teikt sev: ja Kungam patiks, ka es guļu slimības gultā vai ka slimības, vecuma vai darba trūkuma dēļ nevaru pelnīt maizi ar savu roku darbu, savu biznesu vai savu profesiju, Viņš tomēr mani nodrošinās.” (Stāstījums par dažām Tā Kunga darbībām ar Džordžu Milleru, Jehovah Magnified. George Muller Addresses by George Muller Complete and Unabridged, Vol. 1, [Muskegon, Mich.: Dust and Ashes Publications, 2003], p. 393).”
Šī patiesība attiecas ne tikai uz mūsu aicinājumu, bet uz visām dzīves jomām. Ik brīdi mēs izmantojam lietas un dažādus līdzekļus, lai uzturētu savas dzīves un īstenotu Dieva mērķus (pārtika, mājas, telefoni, automašīnas, zāles, ārsti, celtnieki, padomdevēji utt.). Mācība, kas mums ir jāapgūst, ir nevis paļauties uz šīm lietām, kad tās lietojam, bet pilnībā paļauties uz Dievu. Tas attiecas arī uz draudzes plānošanu – budžeta plānošanu, mācīšanu, sludināšanu un padomu došanu. Ir pastāvīgs kārdinājums paļauties uz šīm lietām, nevis uz Dievu, kas darbojas šajās lietās, caur tām un bez tām. Tāpēc, sapņojot par kalpošanu un misiju, izmantosim līdzekļus, bet paļausimies uz Dievu. Viņa apsolījumi ir vienīgā drošā lieta; visi mūsu līdzekļi ir kļūdaini.
Millers šo principu rezumē šādi: "Tas ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kas saistīts ar veiksmīgu kalpošanu Kungam: strādāt tā, it kā viss būtu atkarīgs no mūsu čakluma, un tomēr ne mazākajā mērā nepaļauties uz savām pūlēm, bet gan uz Kunga svētību." Vai arī, kā Bībele to pasaka precīzāk: "Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta." (Filipiešiem 2:12-13). Vēl precīzāk Pāvils saka: "Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani." (1. korintiešiem 15:10).
Lai Kungs mums dāvā brīvību no visām raizēm, jo mēs uzticamies Viņam, nevis līdzekļiem!
Džons
Paipers (desiringGod.org)
10 lietas, kas jāzina par laulību
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/042_raksts.jpg)
1. Laulība sakņojas pielūgsmē
Kad Bībele saka, ka mēs esam pielūdzēji, tas nozīmē, ka katrs cilvēks dzīvo kaut kam. Mēs visi meklējam dārgumus. Mēs visi tiecamies pēc kāda sapņa. Aiz visa, ko mēs darām, slēpjas kāda cerība. Ikviens no mums nepārtraukti tiecas pēc dzīves.
Būt pielūdzējam nozīmē, ka jūs ar kaut ko saistāt savu identitāti, savu jēgu un mērķi, un savu iekšējo labklājības sajūtu. Jūs vai nu iegūstat šīs lietas vertikāli (no Radītāja), vai arī meklējat, kā tās iegūt horizontāli (no radības). Šī atziņa ir saistīta ar to, kā laulība kļūst tāda, kāda tā ir. Neviena laulība nebūs neskarta, ja cilvēki laulībā meklēs no radības to, ko viņiem vienmēr bija paredzēts saņemt tikai no Radītāja.
Kad mēs svinam Radītāju, mēs skatāmies viens uz otru ar izbrīnu un prieku. Kad tu skaties uz savu laulāto draugu un redzi Radītāja godību, tad tu jūties svētīts tajā, ka viņš ir atšķirīgs no tevis. Tu esi pārsteigts un ar cieņu raugies uz pieredzi un perspektīvām, ko viņš ir ienesis tavā dzīvē un ko tu nekad nebūtu guvis bez viņa. Un tu meklē veidus, kā paust savu cieņu pret viņu un to, kādu viņu ir izveidojuši Radītāja pirksti.
2. Laulība vienmēr prasīs darbu
Pāriem ir, vērojot un lūdzot, jāstrādā, lai aizsargātu savas attiecības. Ir tikai dažas lietas, kas laulībai ir bīstamākas nekā apmierinātība ar esošo attiecību stāvokli. Kad pāris zaudē veselīgu vajadzības izjūtu, pieaug slinkums un neuzmanība. Pāris vairs nenes sevī sajūtu par to, cik milzīgs ir uzdevums, ko viņi ir uzņēmušies. Viņi vairs nedzīvo ar kopīgu vajadzības sajūtu pēc Dieva palīdzības un aizsardzības. Viņi vairs neskatās uz iespējamām grūtībām, kas varētu apdraudēt viņu savienību. Viņu laulību vairs neaizsargā pazemīga lūgšana.
Katrai laulībai ir nepieciešama dievišķa iejaukšanās. Katrai laulībai ir vajadzīga dievišķa gudrība. Katrs pāris tiks spiests pārkāpt sava rakstura robežas. Katram pārim būs vajadzīgs spēks, kas pārsniedz to, kas viņiem ir. Neviens vīrs un sieva nevar bez palīdzības paveikt to, kam viņi ir radīti laulībā. Viena no skaistākajām lietām, kam laulība ir paredzēta, ir dzīt mūs no pašpaļāvības paradumiem uz atkarību no Dieva.
3. Laulība prasa regulāru atzīšanos savos grēkos
Atzīšanās ir durvis uz izaugsmi un pārmaiņām jūsu attiecībās. Tā ir būtiska. Tā ir fundamentāla. Bez tās jūs nonākat ciklā, kurā atkārtojas un padziļinās pārpratumu, kļūdu un konfliktu modeļi. Ar to nākotne ir gaiša un cerīga, neatkarīgi no tā, cik lielas ir problēmas, ar kurām jūs pašlaik saskaraties.
4. Laulība nevar izdzīvot bez piedošanas
Tas ir vienīgais veids, kā dzīvot tuvās, ilgtermiņa attiecībās ar citu grēcinieku. Tas ir vienīgais veids, kā pārvarēt vājumu un neveiksmes, kas ik dienas iezīmēs jūsu laulību. Tas ir vienīgais veids, kā tikt galā ar ievainojumu un vilšanos. Tas ir vienīgais veids, kā atgūt cerību un uzticību. Tas ir vienīgais veids, kā aizsargāt savu mīlestību un stiprināt vienotību, ko esat izveidojuši. Tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no palikšanas pagātnes varā. Tas ir vienīgais veids, kā sniegt jūsu laulībai svētību svaigiem un jauniem iesākumiem. Piedošanas maksa ir liela, bet piedošanas raža ir skaista.
5. Savtīgums ir laulības lielākais ienaidnieks
Savtīgums. Viena lieta, kas slēpjas katrā sirdī, tā ir ienaidnieks vienotībai, mīlestībai un sapratnei, par ko mēs visi sakām, ka vēlamies savā laulībā. Protams, tu esi precējies ar ne tik perfektu cilvēku. Un, jā, tavu dzīvi sarežģīs viņa vai viņas vājības un neveiksmes. Tavam vīram vai sievai būs sliktas dienas. Viņš izdarīs nožēlojamas izvēles. Viņa ne vienmēr būs tik mīļa, kāda bija saderināšanās laikā. Tā ir taisnība – tu vienkārši nevari būt precējies ar pilnību. Taču, pat ja tas viss ir taisnība, tava lielākā problēma nav tava laulātā nepilnība. Nē, tā ir šī antisociālā lieta, kas slēpjas tavas sirds dziļumos. Tava lielākā cīņa ir ar savtīgumu, kas mūs visus kārdina un vilina. Mums visiem šī nezāle ir jāizravē atkal un atkal kopā ar visām destruktīvu vārdu un darbību nezālēm, kas tai pievienojas.
Katrai laulībai ir nepieciešama dievišķa iejaukšanās
6. Tavai laulībai ir nepieciešama draudze
Lai tava laulība būtu vesela, tai ir jābūt saistītai ar plašāku kopienu, kas jums dod resursus, kurus jūs viens otram nevarētu dot, ja būtu atstāti pašu ziņā. Palīdzības kopiena, ko Dievs tev ir radījis, ir draudze. Tepat blakus ir pāri, kuri ir piedzīvojuši to, ko jūs tagad pārdzīvojat. Sakramenti, kas tik spēcīgi atgādina jums, kas jūs esat kā Dieva bērni, un par apbrīnojamām dāvanām, kas jums pieder, pateicoties Kunga Jēzus Kristus salauztajai miesai un izlietajām asinīm.
7. Laulība ir starpposms
Viss, ko mēs sakām un darām, viss, ko mēs apņemamies, un katra situācija, vieta un attiecības, ko mēs piedzīvojam, tiek piedzīvotas starp “jau” un “vēl ne”. Jūs nekad nesapratīsiet lietas, ar kurām saskaraties katru dienu, kamēr nesapratīsiet, ka dzīvojat pa vidu. Visu jūsu dzīvē veido tas, kāds ir vidus.
Apziņa, ka tu dzīvo starp "jau" un "vēl ne", tev norāda, kur tu atrodies Dieva pestīšanas stāstā. Palieciet ar mani; tas ir ļoti praktiski. Dievs jau ir devis mums Savu vārdu kā mūsu ceļvedi. Viņš jau ir sūtījis savu Dēlu, lai Viņš dzīvotu, mirtu un augšāmceltos mūsu glābšanai. Viņš jau ir devis mums Savu Garu, lai tas dzīvotu mūsos. Bet pasaule vēl nav atjaunota. Grēks vēl nav pilnībā izskausts. Mēs vēl neesam izveidoti pilnīgā Jēzus līdzībā. Ciešanas, skumjas un nāve vēl nav beigušās. Ir grūti dzīvot pa vidu, bet tieši tur mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam pasaulē, kas joprojām ir skumja un briesmīgi salauzta.
Jūsu laulība neizbēgs no šīs salauztības. Mēs dzīvojam ar nepilnīgiem cilvēkiem. Jūsu laulība nebūs pasargāta no šīm nepilnībām. Kad jūs sākat izprast, kāda patiesībā ir dzīve starp “jau” un “vēl ne”, jūs iegūstat perspektīvu, kas ir ārkārtīgi noderīga, lai saprastu lietas, ar kurām jums ir jāsaskaras, ja vēlaties, lai jūsu laulība būtu pilnvērtīga un veselīga Dieva acīs.
8. Tava laulība pastāv kritušā pasaulē
Mūsu laulības dzīvo pasaules vidū, kas nedarbojas tā, kā Dievs to ir iecerējis. Katru dienu tavu laulību kaut kādā veidā skar mūsu pasaules salauztība. Varbūt tas vienkārši saistās ar nepieciešamību dzīvot ar maza mēroga apgrūtinājumiem salauztajā pasaulē, vai varbūt tu saskaries ar nopietnām problēmām, kas ir izmainījušas jūsu dzīves un laulības gaitu. Taču ir viena droša lieta: jūs neizbēgsiet no vides, kuru Dievs ir izvēlējies, lai jūs tajā dzīvotu. Tā nav nejaušība, ka jūsu laulība atrodas šajā salauztajā pasaulē. Tā nav nejaušība, ka jums ir jātiek galā ar problēmām. Tas nav liktenis, nejaušība vai veiksme. Tas viss ir daļa no Dieva izpirkšanas plāna.
9. Tu esi grēcinieks, kas precējies ar grēcinieku
Daudzi cilvēki apprecas ar nereālām ekspektācijām pret to cilvēku, ar ko viņi apprecas. Lūk, par ko ir runa: jūs abi savā laulībā ienesat kaut ko tādu, kas ir destruktīvs attiecībā pret to, kas laulībai ir nepieciešams un kas tai ir jāpaveic. Šo lietu sauc par grēku. Lielākā daļa nepatikšanu, ar kurām mēs saskaramies laulībā, nav apzinātas vai personiskas. Lielākajā daļā laulības situāciju tu nesaskaries ar grūtībām tāpēc, ka tavs laulātais apzināti darījis kaut ko, kas apgrūtina jūsu dzīvi. Jā, dusmu brīžos tas var notikt. Taču visbiežāk patiesībā notiek tā, ka tavu dzīvi ietekmē tā cilvēka grēks, vājums un neveiksme, ar kuru tu dzīvo. Tātad, ja tavai sievai ir slikta diena, šī sliktā diena kaut kādā veidā skars arī tevi. Ja tavs vīrs ir dusmīgs uz savu darbu, pastāv liela iespēja, ka viņš šīs dusmas atnesīs līdzi uz mājām.
Kādā brīdī jūs būsiet savtīgi. Kādā situācijā jūs runāsiet nelaipni. Būs greizsirdības, rūgtuma un konfliktu brīži. Jūs no tā neizvairīsieties, jo esat grēcinieks un esat precējies ar grēcinieki.
10. Dievs ir uzticīgs, spēcīgs un vēlas darboties caur tavu laulību
Tu neesi viens savās grūtībās. Bībele saka, ka Dievs ir tuvu, tik tuvu, ka grūtā brīdī jūs varat Viņu aizsniegt un pieskarties Viņam, jo Viņš nav tālu nevienam no mums (Apustuļu darbi 17:27). Jā, jūs dzīvojat sliktā vidē (kritušā pasaulē), un jūs abi neesat ideāli (grēks), bet visā tajā jūs neesat atstāti vieni tikai ar saviem resursiem. Dievs, kas ir noteicis jūsu adresi, dzīvo tur kopā ar jums un ir apņēmības pilns dot jums visu, kas jums nepieciešams.
Šis raksts ir adaptēts no grāmatas “Laulība: 6
evaņģēlijā balstītas apņemšanās katram pārim”, ko sarakstījis Pols Deivids
Trips.
Pols Deivids Trips (crossway.org)
Pols Deivids Trips (DMin, Vestminsteras Teoloģiskais seminārs) ir mācītājs, godalgots autors un starptautisku konferenču lektors. Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas, tostarp "Lead"(“Vadi”), "Reactivity"(“Reaktivitāte”) un bestselleru "New Morning Mercies" (“Jaunas rīta žēlastības”). Viņa bezpeļņas kalpošanas mērķis ir sasaistīt Jēzus Kristus pārveidojošo spēku ar ikdienas dzīvi. Trips dzīvo Filadelfijā kopā ar sievu Luellu, un viņiem ir četri pieauguši bērni.
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/10-things-you-should-know-about-marriage/
Padari savu sirdi laimīgu Dievā
Powered by RedCircle
Ja esi kristietis, tu esi aicināts kalpot. Nav tik būtiski, vai tu strādā pilna laika kalpošanā, pusslodzes kalpošanā vai esi brīvprātīgais. Kā teicis Mārtiņš Luters: "Mēs, kristieši, visi esam priesteri" (skat. 1. Pētera 2:9; Atklāsmes grāmata 5:10). Mēs visi esam aicināti kalpot citiem – norādīt viņiem uz Dievu un vest viņus pie Kristus.
Mūsu kristīgais aicinājums kalpot citiem, iespējams, kādam šķiet aizraujošs, bet daudziem – biedējošs. Taču saistībā ar visiem mūsu centieniem vest citus uz lielāku ticību un briedumu Kristū, mēs varam ņemt vērā vienkāršu un universālu pamatatziņu:
Tu nevari kādu pārliecinoši vest turp, kur pats neesi bijis vai pietuvojies.
Ja kristīgās kalpošanas mērķis ir palīdzēt citiem mīlēt Dievu ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku, tu to nevari izdarīt, ja pats neej tajā pašā ceļā kopā ar viņiem. Un diemžēl daudzi cilvēki mēģina darīt tieši to.
Nodrošini sevi ar skābekli!
Ikreiz, kad iekāp lidmašīnā, tu drošības instruktāžā dzirdi: "Vispirms nodrošinieties ar skābekļa masku, pirms palīdzat apkārtējiem." Iemesls ir tāds, ka, ja tu neiegūsi dzīvībai nepieciešamo gaisu, Tev nebūs resursu palīdzēt citiem, kam nepieciešama palīdzība.
Džordžs Millers (George Müller), kurš 19. gadsimtā Anglijā vadīja bāreņu namus, teica, ka viņa pirmais un vissvarīgākais pienākums bija parūpēties, lai viņa sirds būtu laimīga Dievā, lasot Bībeli un lūdzot – nevis lai panāktu, ka citu sirdis ir laimīgas, bet gan viņa paša sirds. Tas bija pirmais un vissvarīgākais. Līdzīgi arī Roberts Murejs MakČeins (Robert Murray McCheyne), iemīļotais 19. gadsimta mācītājs, reiz teica: "Manas tautas vislielākā vajadzība ir mans personīgais svētums".
Lietas būtība ir šāda: ja kristīgās kalpošanas lielais mērķis ir vadīt cilvēkus pieaugošās attiecībās ar Jēzu Kristu, tad mūsu pirmajam lielajam mērķim ir jāturpina augt arvien dziļākās, personīgākās attiecībās ar Kristu. Ir skumji, cik daudzi kristieši uzsāk pilna laika kalpošanu un pēc tam reti pavada laiku, uzņemot Dieva vārdu ārpus gatavošanās mācīt citus.
Vismaz praktiskā kalpošana viņiem ir kļuvusi svarīgāka nekā personīgā tuvība ar Kristu. Pievēršot uzmanību otrajam lielākajam bauslim mīlēt savu tuvāko, viņi ir aizmirsuši pirmo: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. (Mateja 22:37-39). Šāda dzīve nebūs laimīga ilgtermiņā.
Izlej to, ko uzņem!
Ja tu personīgi neesi piepildīts ar Dievu un Viņa Vārdu, ko tu spēsi izliet no sevis citiem un ko varēsi sludināt, un kā dot viņiem padomus? Kad tava personīgā staigāšana ar Dievu pārstāj būt tava personīgā prioritāte, tu neizbēgami arvien vairāk kalposi no saviem spēkiem un pūlēm, nevis no Kristus spēka tevī (Jāņa 15:5-8; kolosiešiem 1:28-29).
Kad Jēzus nāca apciemot Mariju un Martu, katra no māsām reaģēja atšķirīgi (Lūkas 10:38-42). Marta metās drudžainā darbā, lai sagatavotu mielastu Jēzum un tiem, kuri ceļoja kopā ar Viņu. Kāda produktīva kalpošana! Paskat, cik daudz cilvēkiem viņa palīdzēja – kāda mīlestība viņai bija! Taču Kristus to redzēja citādi. Viņš pārmeta viņai, ka viņas prioritātes nav pareizas.
Marija ir tā, kas tajā dienā saņēma uzslavu no Glābēja lūpām. Viņai "kalpošana", apkalpojot viesus, nebija tik svarīga kā sēdēšana pie Kristus kājām, lai pielūgtu, klausītos, uzsūktu Viņa perfekto Vārdu, baudītu Viņa klātbūtni. Tāpat kā Džordžam Milleram, arī Marijai pirmā un lielākā lieta bija gūt savai sirdij prieku Dievā. Un Jēzus viņu par to uzslavēja. Viņš teica, ka viņa bija izvēlējusies labo daļu. Viņa bija izvēlējusies labāko daļu. Viņa bija izvēlējusies to, kas dzīvē ir nepieciešams (Lūkas 10:42).
Kuru daļu izvēlies tu? Ja esi kristietis, tava draudzība ar Dievu ir tava galvenā ikdienas prioritāte. Uz spēles ir likta mūžīgā dzīvība. Jēzus teica: "Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg." (Jāņa 15:6). Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. (Jāņa 15:7). Kā tu vēlētos izmantot šo apsolījumu saviem kalpošanas centieniem?).”
Kā padarīt savu sirdi laimīgu Dievā?
Kā tad mums palikt Jēzū? Mums ir Viņa Vārds mūsos (Jāņa 15:7). Lasi Vārdu, atceries Vārdu, lūdz, ņemot vērā to, ko izlasīji Vārdā. Dieva Vārda uztveršana un lūgšana saskaņā ar Vārdu ir daži no galvenajiem veidiem, kā mēs ikdienā esam sadraudzībā ar Jēzu.
Tad, kad tu dodies kalpot citiem – vai nu lasot Bībeli saviem bērniem, vai pārmetot darbiniekam par sliktu attieksmi, vai dodot padomus draudzes loceklim, kurš cīnās ar grūtībām, – Dieva Vārds no tavām lūpām un no tavas dzīves skanēs dabiskāk. Tas ir tas, ko tu vēlies.
Ja tu katru dienu kopā ar Dievu ieturēsi mielastu no Viņa vārda, citi ēdīs pārpalikumus no tava galda, pat pirms tu būsi pielicis pūles, lai pagatavotu viņiem maltīti. Lielākā daļa mūsu paaudzes cilvēku ir garīgi izsalkuši, jo viņi pavada daudz laika pie televizora, videospēlēm un sociālajiem medijiem. Ja šis ir arī par tevi, tad tu, iespējams, piepildi sevi ar lietām, kas nekad patiesi nepiepildīs tavas dvēseles dziļākās ilgas.
Ja tu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku dzīsies pēc Kristus, citi sāks tev sekot. Kristīgā kalpošana ir piepildītības jautājums. Ikdienā mums vajadzētu atrast laiku vienatnē ar Kristu caur Viņa Vārdu un lūgšanu. Tad no Dievā iegūtā pāri plūstošā prieka mūsu sirdīs mēs varam izliet šo prieku saviem draugiem, ģimenei un draudzēm.
Olans Stabs (desiringGod.org)
Vai tu pietiekami sevi mīli?
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/040_raksts.jpg)
Aplausi pārpildīja
ar piecsimt pusaudžiem pilno zāli. Runātājs pasmaidīja, sakārtoja sprediķa
pierakstus, paņēma Bībeli un devās prom no skatuves, bet slavēšanas komanda
uzkāpa viņa vietā.
Būdams trīspadsmitgadnieks, sēdēju jauniešu nometnes auditorijā ar dalītām jūtām. Runātājs tikko bija teicis dedzīgu sprediķi no Mateja 22:39 par sevis mīlestības un pieņemšanas nepieciešamību garīgajā dzīvē. "Tu vari mīlēt Dievu un savu tuvāko tikai tik vien, cik tu pieņem un mīli pats sevi!" viņš teica.
Es zināju, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet netiku skaidrībā, kas. Kopš tā laika, studējot Bībeli, es esmu labāk sapratis savas šaubas. Uzskatu, ka populārā mācība par sevis mīlēšanu ir nepilnīga tās pamatos. Vienkāršojot, apsolījums ir šāds: jo vairāk iedziļināsies sevī un mīlēsi sevi, jo vairāk varēsi mīlēt citus un būt mierā ar sevi un dzīvi.
Kādā rakstā par sevis mīlēšanu ir teikts šādi: "Mēs pret citiem izturamies tāpat, kā izturamies pret sevi. Ja neesmu pārliecināts par savu vērtību, nespēšu novērtēt citus." Pašmīlestības trūkums tiek uzskatīts par visdažādāko problēmu cēloni, sākot no depresijas līdz mobingam un beidzot ar svara problēmām.
Taču, lai cik pievilcīga neizklausītos ideja par sevis mīlēšanu, uzskatu, ka tās pamatos šī mācība neatbilst Bībeles mācībai.
Kas ir "sevis mīlēšana"?
Sāksim ar definīcijām. Tas ir īpaši svarīgi, kad runa ir par tādiem ārkārtīgi neviennozīmīgiem jēdzieniem kā sevis mīlēšana, ko katrs mēdz definēt savādāk. "Sevis mīlestība", par kuru es rakstu, ir tā, ar ko visbiežāk esmu saskāries sabiedrībā, Holivudā, draugu kompānijā un pat baznīcā gan Rietumeiropā (kur šobrīd dzīvoju), gan ASV.
Pašmīlestība ir uz sevi vērsta sevis likšana pirmajā vietā ar mērķi sevi dziļāk iemīlēt un pieņemt. Tā ir meditatīva koncentrēšanās uz savām labajām īpašībām. Pašmīlestība tiecas atbrīvoties no negatīvām domām par sevi – vainas apziņas, nedrošības vai pat neveiklības. Tā tiek uzskatīta par atslēgu mīlestībai pret citiem un Dievu, jo, kamēr pastāv neapmierinātība ar sevi, mēs nespējot ziedoties citiem.
1. Mīlestība pret sevi neapmierina
Pirmā problēma, kas saistīta ar mīlestības meklēšanu sevī, ir tā, ka mēs esam grēcinieki. Kad kā nepilnīgi cilvēki ar skaidrām acīm raugāmies sevī, mums nepatīk tas, ko redzam, vai vismaz – mums nevajadzētu tam patikt. Ir iespējams saskatīt grēku visos dzīves aspektos. Mēs redzam, ka esam dziļi nepilnīgi. Sevis mīlestības filozofija sola, ka, ja ieskatīsimies sevī un spēsim atrast veidu, kā mīlēt to, ko redzam, mēs atradīsim mieru. Taču savu milzīgo trūkumu dēļ mēs nevaram rast apmierinājumu sevī.
Sevis mīlestības filozofijas pamatā ir ideja, ka cilvēks būtībā ir labs un mīlams. Kad sevis mīlēšana nedarbojas, un esam neapmierināti, to varētu skaidrot ar mūsu aklumu. "Mēs vienkārši neredzam, cik skaisti patiesībā esam!" Taču gan Svētie Raksti, gan personīgā pieredze rāda, ka cilvēkam, kas atsakās novērsties no sevis un lūkoties uz Kristu, ir ļoti maz ko mīlēt.
Aktīva tiekšanās pēc sava goda atstāj mūs neapmierinātus un parasti cieš neveiksmi. Personīgā pieredze liecina, ka pat pastāv sakarība starp depresiju un paļaušanos uz sevis mīlēšanu. Sevis cildināšana ir viena no visaugstākajām pašapmāna formām: aprijam biblisko patiesību par mūsu cilvēcisko vērtību – esam radīti pēc Dieva tēla (1. Mozus 1:26) –, bet atsakāmies sagremot līdzsvarojošo patiesību, ka mūsu pašu grēks ir atņēmis mums skaistumu. Sevis mīlestība ir fundamentāli neapmierinoša un nepietiekama, jo no mums tiek sagaidīts, ka kaut kā ignorēsim pusi no savas personības kā grēcīgi cilvēki.
2. Dievs nevēlas, lai pieņemam savus grēkus
Nebiblisks skatījums uz sevis mīlēšanu ne tikai rada neapmierinātību, bet var arī atturēt cilvēku no svēttapšanas. Ja noraidām sirdsapziņas pārmetumus, saucot tos par sevis nepieņemšanu, riskējam nosaukt Dieva žēlastības brīdinājumus par sātana uzbrukumiem. Šādi rīkojoties, mēs aizmirstam būtisko atšķirību starp Kristus aicinājumu nākt tādam, kāds esi, un nebiblisko aicinājumu palikt tādam, kāds esi.
Kad Kristus aicina, Viņš mūs patiesi mīl un pieņem, jo Pats ir izpildījis visus nosacījumus, lai mēs tiktu pilnībā pieņemti. Taču tajā pašā laikā Viņš mūs aicina ienīst savu veco dabu un nolikt to malā (Efeziešiem 4:22), atjaunoties (Romiešiem 12:2) un noliegt sevi (Mateja 16:24). Dievs nevēlas, lai mēs vienkārši sasniegtu īpašu sevis pieņemšanas pakāpi; Viņš vēlas mūsu svēttapšanu (1. Tes. 4:3).
Lai gan mēs to neapzināmies, aicinājums "mīlēt sevi vairāk", ja tas tiek piedāvāts kā atbildes reakcija vainas sajūtai, var apdraudēt šo galveno patiesību. Bībeles patiesības ignorēšana atstāj patiesi atjaunotu sirdi neapmierinātu un apjukušu.
3. Bībele pārveido mīlestību pret sevi
Bet ko saka Dieva Vārds? 2. Timotejam 3:1-5 lasām, ka pēdējās dienās cilvēki būs "patmīlīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”. Tātad ir veids, kā sevis mīlestība var aizņemt likumīgo Dieva vietu mūsu sirdīs.
Daudzi lasītāji tagad, iespējams, saraujas. Varbūt esi cīnījies ar nomācošu vainas apziņu, no kuras, šķiet, nespēj atbrīvoties. Aktīvi censties mīlēt un pieņemt sevi var šķist vienīgais iespējamais veids, kā atbrīvoties no vainas vai nepietiekamības sajūtas.
Tomēr īslaicīgais atvieglojums, ko varam sajust, pateicoties sevis mīlēšanai, nav salīdzināms ar satriecošo atvieglojumu, ko sniedz tas, ka Dievs mūs patiesi mīl un pieņem. Dieva bērnu "sevis pieņemšana" nav aktīva cenšanās sevi vairāk mīlēt. Drīzāk tajā arvien vairāk un vairāk ieraugām sevi tā, kā mūs redz Dievs: grēcīgi, vainīgi, trūkumiem pilni cilvēki, kuri ticībā uz Kristu ir nomazgāti un pasludināti par taisniem (Romiešiem 3:24).
Patiesa sevis mīlēšana ir pieņemt to, ka Dives mūs ir izpircis. Jā, mēs esam mīlēti un pieņemti, bet tas nav tāpēc, ka mēs paši būtu cienīgi, bet gan tādēļ, ka Kristus ir cienīgs. Tikai tad, kad mēs pieņemam izpirkšanas realitāti, varam rast brīvību raudzīties uz āru. Ja mūsu skatiens ir vērsts uz sevi, nespējam mīlēt Dievu un nevaram pat cerēt mīlēt citus.
Vai mīli sevi pietiekami?
Vai tu mīli sevi pietiekami, lai pārtrauktu noliegt, ka tavi grēki, trūkumi, nepilnības ir tikpat reāli kā tavi tikumi? Vai tu mīli sevi pietiekami, lai pārtrauktu krāt pašvērtību no savām salauztajām, grēcīgajām lauskām, un tā vietā pieņemtu bezmaksas dāvanu – Tēva mīlestību Kristus dēļ?
Ja pasaulei patiešām rūpētu palīdzēt mīlēt sevi, tā vienkārši sludinātu evaņģēliju. Tikai un vienīgi Kristus labā vēsts sniedz patiesu cerību. Evaņģēlijs ir vēsts par brīvību no centieniem mīlēt savu salauzto "es", sniedzot vērtību, kas nāk ārpus mūsu salauztības – vērtību, kas nāk no Kristus.
Vai tu mīli sevi pietiekami, lai to pieņemtu?
Džeimss Bīverss (desiringGod.org)
Masturbācija - vai saskaņā ar Bībeli tā ir grēks?
Powered by RedCircle
Bībelē nav pieminēta masturbācija, pašapmierināšanās vai "solo sekss", kā to dažkārt dēvē. Bībelē nav teikts, vai masturbācija ir vai nav grēks. Kādi cilvēki uzskata, ka masturbācija ir iekāres akts un vienmēr ir nepareiza; citi uzskata, ka tā ir normāla ķermeņa funkcija un tai nav nekāda sakara ar grēku.
Ar masturbāciju bieži tiek saistīts stāsts par Onanu 1. Mozus 38:9-10. Daži šo fragmentu interpretē tā, ka "sēklas izliešana" – spermas izšķērdēšana – ir grēks. Tomēr šis fragments par to nerunā. Dievs nosodīja Onanu nevis tāpēc, ka viņš "izlēja savu sēklu", bet gan tāpēc, ka Onans bija nepaklausīgs. Onans atteicās pildīt savu pienākumu nodrošināt mantinieku savam mirušajam brālim. Šajā fragmentā nav runa par masturbāciju, bet gan par ģimenes pienākuma izpildi.
Otrs fragments, ko dažkārt izmanto kā pierādījumu tam, ka masturbācija ir grēks, ir Mateja 5:27-30. Jēzus runā pret iekāres domām un pēc tam saka: "Ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom." Lai gan bieži pastāv saikne starp iekāres domām un masturbāciju, ir maz ticams, ka Jēzus šajā fragmentā ir norādījis uz konkrētu masturbācijas grēku.
Lai gan Bībele nekur nepārprotami nerunā par masturbāciju, tajā ir izklāstīts seksa mērķis. Saskaņā ar 1. vēstuli korintiešiem 7:2-5: "Lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs. Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai. Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ.” Šajā fragmentā ir ietvertas šādas patiesības:
- Dieva plānā attiecībā uz seksu ir nepieciešamas attiecības, proti, vīra un sievas attiecības (2. pants). // Bet masturbācija ir sekss, kas nav saistīts ar attiecībām.
- Dieva plāna pamats attiecībā uz seksu ir sava ķermeņa dāvāšana otram (4. pants). // Bet masturbācija ir sava ķermeņa paturēšana sev.
- Risinājums tuvības iztrūkuma laikam ir "turēties atkal kopā" (5. pants). // Bet masturbācija tiek veikta vienatnē, nevis kopā.
1. vēstulē korintiešiem 7:9 ir norādīts pareizais risinājums neprecētiem cilvēkiem, kuri cīnās ar seksuālo iekāri: "Ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” (1. Kor. 7:9). Pāvils norāda, ka vislabākais ceļš ir paškontrole. Neprecētiem vīriešiem, kuriem trūkst paškontroles, Pāvils nesaka: "Lai viņi masturbē"; viņš saka: "Lai viņi apprecas." Atkal jāatkārto, ka laulība ir Dieva dots seksuālo tieksmju risinājums.
Tie, kas uzskata, ka masturbācijai nav morālas vai ētiskas nozīmes, apgalvo, ka masturbācija ir "vajadzība", līdzīga vajadzībai ēst vai vajadzībai pakasīt niezošu vietu. Tomēr Bībelē seksuālā apmierināšana nekad nav aprakstīta kā vajadzība. Gluži otrādi, Pāvils saka neprecētajiem: "Ir labi, ja tie paliek tādi kā es [labāk palikt neprecētiem]" (1. Korintiešiem 7:8).
Dažas darbības, kas bieži vien ir saistītas ar masturbāciju, ir grēcīgas, un pret tām ir jāvēršas: piemēram, iekāres domas, neatbilstoša seksuāla stimulācija un pornogrāfijas lietošana. Ja šīs problēmas tiek risinātas, masturbācija kļūst mazāk kārdinoša. Daudzi cilvēki cīnās ar vainas apziņu saistībā ar masturbāciju, lai gan patiesībā viņiem būtu labāk nožēlot grēkus, kas viņus pamudina masturbēt.
Tātad, vai masturbācija ir grēks? Bībele tieši neatbild uz šo jautājumu, bet noteikti ir daži Bībeles principi, kas ir jāpiemēro:
(1) “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1. Korintiešiem 10:31). Ja mēs par kaut ko nevaram dot Dievam godu, mums nevajadzētu to darīt.
(2) “Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” (Romiešiem 14:23). Ja mēs neesam pilnībā pārliecināti, ka kāda darbība ir Dievam par godu, tā ir grēks.
(3) “Nekas nedrīkst mani kalpināt” (1.Korintiešiem 6:12). Kristiešiem ir pienākums izvairīties no visa, kas varētu viņus paverdzināt.
(4) “Bet es norūdu un kalpinu savu miesu” (1. Korintiešiem 9:27). Pašaizliedzība ir grūta, bet pašdisciplīna ir tās vērta.
(5) “Gara auglis ir ... atturība [paškontrole]” (Galatiešiem 5:22-23). Masturbācija gandrīz vienmēr liecina par paškontroles trūkumu.
(6) “Tad jūs miesas kārību savaldīsit. Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Galatiešiem 5:16-17). Mēs esam aicināti uz pašaizliedzību, nevis pašapmierinātību.
Šīm patiesībām vajadzētu ietekmēt to, ko mēs darām ar savu ķermeni. Ņemot vērā iepriekš minētos principus, ir apšaubāms, ka masturbācija var būt Dievu pagodinoša nodarbe. Ja masturbāciju varētu veikt
- bez iekāres sirdī,
- bez amorālām domām,
- bez pornogrāfijas.
- bez miesas pašapmierināšanas,
- ar pilnīgu pārliecību, ka tas ir labi un pareizi,
- pateicībā Dievam,
tad varbūt tas būtu pieļaujams. Taču šie ierobežojumi, šķiet, noliedz pašu masturbācijas jēgu un mērķi.
Vēsturiskie pierādījumi par augšāmcelšanos
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/038_raksts.jpg)
Vēsturiskie pierādījumi par Kristus augšāmcelšanos ir ļoti labi. Tādi zinātnieki kā Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig), Dž. P. Morlends (J. P. Moreland), Gerijs Habermāss (Gary Habermas) un citi ir paveikuši īpaši labu darbu, lai detalizēti aprakstītu šos pierādījumus. Šī raksta mērķis ir piedāvāt sava veida sintēzi par dažiem no viņu galvenajiem punktiem un parādīt Kristus augšāmcelšanās vēsturisko pierādījumu spēku.
Mūsdienās plaši izmantotā metode, lai noteiktu notikuma vēsturiskumu, ir "secinājums par labāko skaidrojumu". Viljams Leins Kreigs to apraksta kā pieeju, kurā mēs "sākam ar mums pieejamajiem pierādījumiem un tad secinām, kas, ja tā būtu patiesība, sniegtu vislabāko šo pierādījumu skaidrojumu". Citiem vārdiem sakot, mums būtu jāpieņem notikums kā vēsturisks, ja tas sniedz vislabāko izskaidrojumu ar to saistītajiem pierādījumiem.
Ja mēs aplūkojam pierādījumus, tad augšāmcelšanās patiesība ļoti skaidri atklājas kā labākais izskaidrojums. Nav nevienas citas teorijas, kas pat tuvu atbilstu pierādījumiem, tāpēc pastāv stabils vēsturisks pamatojums patiesībai, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Ir vērts uzsvērt, ka, nosakot augšāmcelšanās vēsturiskumu, mums nav jāpieņem, ka Jaunā Derība ir Dieva iedvesmota vai pat uzticama. Lai gan es ticu šīm lietām, mēs šeit pievērsīsimies trim patiesībām, kuras atzīst pat kritiski noskaņoti zinātnieki. Citiem vārdiem sakot, šīs trīs patiesības ir tik spēcīgas, ka tās atzīst nopietni visu pakāpju vēsturnieki. Jebkurai teorijai ir jāspēj adekvāti izskaidrot šos datus.
Trīs patiesības ir šādas:
- Kapu, kurā tika apglabāts Jēzus, sieviešu grupa svētdienā pēc Jēzus krustā sišanas atrada tukšu.
- Jēzus mācekļiem bija reāla pieredze ar kādu, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu.
- Šo mācekļu sludināšanas rezultātā, kuras centrā bija augšāmcelšanās, tika izveidota un pieauga kristīgā draudze.
Pētnieki, kas nodarbojas ar augšāmcelšanās skaidrošanu, neatkarīgi no saviem uzskatiem, parasti piekrīt šīm trim patiesībām. Mēs redzēsim, ka Kristus augšāmcelšanās ir labākais skaidrojums katrai no tām atsevišķi, bet pēc tam, kas ir vēl svarīgāk, ka, šos faktus aplūkojot kopā, mēs iegūstam vēl spēcīgāku augšāmcelšanās pierādījumu – jo skeptiķim nāksies izskaidrot ne tikai vienu vēsturisku faktu, bet trīs. Šīs trīs patiesības veido spēcīgi savītu trīs auklu virvi, kuru nevar pārraut.
Tukšais kaps
Kādi ir pierādījumi tam, ka kapu, kurā tika apglabāts Jēzus, sieviešu grupa svētdienā pēc krustā sišanas atrada tukšu?
Pirmkārt, augšāmcelšanās tika sludināta tajā pašā pilsētā, kur neilgi pirms tam tika apglabāts Jēzus. Jēzus mācekļi nedevās uz kādu nezināmu vietu, kur neviens nebija dzirdējis par Jēzu, lai sāktu sludināt par augšāmcelšanos, bet gan sāka sludināt Jeruzalemē, tajā pašā pilsētā, kur Jēzus bija miris un apglabāts. Viņi to nebūtu varējuši darīt, ja Jēzus joprojām būtu gulējis kapā - neviens viņiem neticētu. Neviens nebūtu tik muļķīgs, ka noticētu, ka cilvēks ir augšāmcēlies no mirušajiem, ja varētu aiziet apskatīt viņa ķermeni, kas guļ miris kapā. Kā raksta Pauls Althauss, augšāmcelšanās pasludinājums "nebūtu Jeruzālemē varējis turpināties ne dienu, ne stundu, ja tukšais kaps nebūtu bijis visiem zināms fakts".
Otrkārt, pirmie jūdu argumenti pret kristietību atzīst tukšo kapu. Mateja evaņģēlija 28:11-15 ir atsauce uz jūdu mēģinājumu atspēkot kristietību, sakot, ka mācekļi nozaguši ķermeni. Tas ir zīmīgi, jo parāda, ka jūdi nenoliedza tukšo kapu. Tā vietā viņu "nozagtā ķermeņa" teorija atzina nozīmīgo patiesību, ka kaps patiesībā bija tukšs. Toledoth Jesu, agrīno jūdu rakstu apkopojums, ir vēl viens avots, kurā tas ir atzīts. Tajā gan atzīts, ka kaps bija tukšs, gan mēģināts to izskaidrot. Turklāt mums ir saglabājies ieraksts par otrā gadsimta diskusiju starp kristieti un jūdu, kurā ir atsauce uz to, ka jūdi apgalvo, ka ķermenis tika nozagts. Tātad ir diezgan labi zināms, ka pirmie jūdi atzina tukšo kapu.
Kāpēc tas ir svarīgi? Atcerieties, ka jūdu vadītāji bija pret kristietību. Viņi bija naidīgi liecinieki. Atzīstot tukšo kapu, viņi atzina faktu, kas noteikti nebija viņiem labvēlīgs. Tad kāpēc gan viņi atzītu, ka kaps bija tukšs, ja vien pierādījumi nebūtu pārāk spēcīgi, lai tos noliegtu? Pauls Maiers to sauc par "pozitīviem pierādījumiem no naidīga avota; būtībā, ja avots atzīst faktu, kas noteikti nav tam labvēlīgs, tad šis fakts ir patiess".
Treškārt, Marka evaņģēlija stāsts par tukšo kapu ir balstīts uz avotu, kas radies septiņu gadu laikā pēc tajā aprakstītā notikuma. Tas liecina, ka liecība par tukšo kapu ir pārāk agra, lai tā būtu leģenda, un padara daudz ticamāku tās patiesumu. Kādi tam ir pierādījumi? Es minēšu divus. Vācu Marka evaņģēlija komentētājs Rūdolfs Pešs (Rudolf Pesch) norāda, ka šajā Marka evaņģēlija izmantotajā avotā augstais priesteris nekad netiek pieminēts vārdā. "Tas liek domāt, ka Kajafa, kurš, kā mēs zinām, tajā laikā bija augstais priesteris, vēl bija augstais priesteris, kad šis stāsts sāka nākt apritē." Jo, "ja tas būtu rakstīts pēc Kajafas amata pilnvaru termiņa beigām, tad būtu bijis jāizmanto viņa vārds, lai viņu atšķirtu no nākamā augstā priestera. Bet, tā kā Kajafa bija augstais priesteris no 18. līdz 37. gadam pēc Kristus dzimšanas, tad šis stāsts sāka izplatīties ne vēlāk kā 37. gadā pēc Kristus dzimšanas, pirmajos septiņos gados pēc notikumiem," kā to secina Maikls Hortons. Turklāt Pešs apgalvo, ka "tā kā Pāvila tradīcijas par Pēdējo vakarēdienu [rakstītas 56. gadā] (1. Korintiešiem 11) paredz Marka stāstījumu, tas nozīmē, ka Marka avots sniedzas līdz pat pirmajiem kristietības gadiem". Tātad Marka izmantotais agrīnais avots liecību par tukšo kapu izvirza pārāk agri, lai tā būtu leģendāra.
Ceturtkārt, tukšo kapu apstiprina apbedīšanas stāsta vēsturiskā ticamība. Jaunās Derības pētnieki ir vienisprātis, ka apbedīšanas stāsts ir viens no vislabāk zināmajiem faktiem par Jēzu. Viens no iemesliem tam ir tas, ka Jāzeps no Arimatijas ir minēts kā tas, kurš apglabāja Kristu. Jāzeps bija jūdu sanhedrina, sava veida jūdu augstākās tiesas, loceklis. Šīs valdošās šķiras cilvēki bija vienkārši pārāk labi pazīstami, lai par viņiem varētu izplatīt kādus sadomātus stāstus. Tad kristieši būtu atmaskoti kā krāpnieki. Tāpēc viņi nebūtu varējuši izplatīt stāstu par to, ka viņš apglabājis Jēzu, ja vien tas nebūtu bijis patiess. Turklāt, ja stāsts par Jēzus apbedīšanu būtu leģendārs, varētu sagaidīt, ka tiktu atrastas pretrunīgas tradīcijas – bet tādu nav.
Bet kā ticamība par Jēzus apbedīšanu pierāda, ka kaps bija tukšs? Jo apbedīšanas stāstam un tukšā kapa stāstam ir gramatiskas un lingvistiskas saites, kas norāda, ka tie ir viens nepārtraukts stāsts. Tāpēc, ja apbedīšanas stāsts ir precīzs, visticamāk, arī tukšais kaps ir precīzs. Turklāt, ja apbedīšanas apraksts ir precīzs, tad visi zināja, kur Jēzus tika apglabāts. Tas būtu bijis izšķirošs pierādījums, lai atspēkotu pirmos kristiešus, kas sludināja augšāmcelšanos – ja kaps nebūtu bijis tukšs, tas būtu bijis skaidrs visiem, un mācekļi sliktākajā gadījumā tiktu atmaskoti kā krāpnieki vai labākajā gadījumā kā neprātīgi.
Piektkārt, Jēzus kaps nekad netika godināts kā svētnīca. Tas ir pārsteidzoši, jo 1. gadsimtā bija ierasts ierīkot svētvietu svēta cilvēka kaulu atrašanās vietā. Jēzus dienās bija vismaz 50 šādas kapenes. Tā kā Jēzum šādas svētvietas nebija, tas liek domāt, ka viņa kaulu tur nebija.
Sestkārt, Marka stāstījums par tukšo kapu ir vienkāršs un neuzrāda nekādas leģendas attīstības pazīmes. Tas ir ļoti skaidri redzams, ja salīdzinām to ar Pētera evaņģēliju, kas ir viltojums, kas tapis ap 125. gadu. Šajā leģendā visi jūdu vadoņi, romiešu sargi un daudzi cilvēki no laukiem ir sapulcējušies, lai vērotu augšāmcelšanos. Tad no kapa iznāk trīs vīri, kuru galvas sniedzas līdz pat mākoņiem. Bet tad no kapa iznāk runājošs krusts! Tas izskatās pēc leģendas, un Marka aprakstā par tukšo kapu – vai arī citur evaņģēlijos – mēs neko tādu neredzam.
Septītkārt, kapu tukšu atrada sievietes. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka 1. gadsimta jūdu kultūrā sieviešu liecības tika uzskatītas par mazvērtīgām. Kā saka Kreigs, "ja stāsts par tukšo kapu būtu leģenda, tad visticamāk, mācekļi (vīrieši) būtu bijuši pirmie, kas atklājuši tukšo kapu. To, ka nicinātās sievietes, kuru liecības tika uzskatītas par mazvērtīgām, bija galvenās tukšā kapa fakta liecinieces, var ticami izskaidrot tikai tā, ja, patīk tas vai nepatīk, viņas patiešām bija tukšā kapa atklājējas."
Tā kā pastāv spēcīgi pierādījumi par tukšo kapu, lielākā daļa jaunāko zinātnieku to nenoliedz. D. H. Van Dālens ir teicis: "Ir ārkārtīgi grūti iebilst pret tukšo kapu, pamatojoties uz vēsturiskiem apsvērumiem; tie, kas to noliedz, to dara, pamatojoties uz teoloģiskiem vai filozofiskiem pieņēmumiem." Jēkabs Krēmers (Jacob Kremer), kurš specializējies augšāmcelšanās pētniecībā un ir Jaunās Derības kritiķis, ir teicis: "Līdz šim lielākā daļa ekseģētu (Bībeles kritiķi un interpretētāji – tulk.piez.) stingri pieturas pie Bībeles tukšā kapa apgalvojumu ticamības", un viņš uzskaita divdesmit astoņus zinātniekus, kas pamato šo fantastisko apgalvojumu.
Esmu pārliecināts, ka jūs esat dzirdējuši par dažādām teorijām, kas tiek izmantotas, lai izskaidrotu tukšā kapa faktu, piemēram, ka ķermenis tika nozagts. Taču šīs teorijas šodien izsmej visi nopietnie zinātnieki. Patiesībā tās jau gandrīz simts gadus tiek uzskatītas par mirušām un ir atspēkotas. Piemēram, jūdiem vai romiešiem nebija nekāda motīva nozagt ķermeni – viņi vēlējās apspiest kristietību, nevis veicināt to, nodrošinot tukšu kapu. Arī mācekļiem nebūtu bijis nekāda motīva. Viņu augšāmcelšanās sludināšanas dēļ viņi tika sisti, nogalināti un vajāti. Kāpēc viņi to visu būtu piedzīvojuši apzinātu melu dēļ? Neviens nopietns pētnieks mūsdienās nepiekrīt nevienai no šīm teorijām. Kādu skaidrojumu tad piedāvā kritiķi, jūs varat jautāt? Kreigs mums saka, ka "viņi paši sev atzīst, ka viņiem nav nekāda izskaidrojuma, ko piedāvāt. Mūsdienās vienkārši nav ticama dabiska izskaidrojuma, kas izskaidrotu Jēzus kapa tukšumu. Ja mēs noliedzam Jēzus augšāmcelšanos, mēs paliekam ar neizskaidrojamu noslēpumu." Jēzus augšāmcelšanās ir ne tikai labākais izskaidrojums tukšajam kapam – tas ir vienīgais pieejamais izskaidrojums!
Augšāmceltā parādīšanās
Tālāk ir pierādījumi, ka Jēzus mācekļiem bija reālas pieredzes, sastopot to, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu. Par to mūsdienās parasti nerodas strīdi, jo mums ir pašu sākotnējo mācekļu liecības par to, ka viņi redzēja Jēzu dzīvu. Nav pat nepieciešams ticēt evaņģēlijiem, lai tam noticētu. 1. vēstulē korintiešiem 15:3-8 Pāvils pieraksta senu ticības apliecību par Jēzus nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un parādīšanos, kas ir daudz agrāka par vēstuli, kurā Pāvils to pieraksta:
“Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.”
Pētnieki ir vienisprātis, ka Pāvils šo ticības apliecību saņēma no Pētera un Jēkaba trīs līdz piecus gadus pēc krustā sišanas. Pēteris un Jēkabs šajā ticības apliecībā ir minēti kā tie, kas redzējuši augšāmcēlušos Kristu. Tā kā viņi ir tie, kas šo ticības apliecību nodeva Pāvilam, tad tas ir viņu pašu liecības apliecinājums. Kā ir teicis ebreju zinātnieks Pinahs Lapide, šo ticības apliecību "var uzskatīt par aculiecinieku liecību".
Es atzīstu, ka tas, ka mācekļi domā, ka redzējuši Jēzu, automātiski nenozīmē, ka viņi Viņu patiešām redzējuši. Pastāv trīs iespējamās alternatīvas:
- Viņi meloja.
- Viņiem rādījās halucinācijas.
- Viņi patiešām redzēja augšāmcēlušos Kristu.
Kurš no šiem variantiem ir visticamākais? Vai viņi meloja? Saskaņā ar šo viedokli mācekļi zināja, ka Jēzus patiesībā nav augšāmcēlies, bet viņi izdomāja šo stāstu par augšāmcelšanos. Bet kāpēc tad desmit no mācekļiem labprātīgi mira kā mocekļi par ticību augšāmcelšanās patiesībai? Cilvēki bieži mirst par meliem, kurus viņi uzskata par patiesību. Bet, ja Jēzus nebija augšāmcēlies, mācekļi to zināja. Tādējādi viņi nebūtu vienkārši miruši par meliem, kurus viņi kļūdaini uzskatīja par patiesību; viņi būtu miruši par meliem, par kuriem viņi zināja, ka tie ir meli. Desmit cilvēki neatdotu savu dzīvību par kaut ko, par ko viņi zinātu, ka tas ir meli. Turklāt, vai pēc tādu notikumu kā Votergeitas skandāla pieredzes mēs varam pamatoti ticēt, ka mācekļi būtu varējuši slēpt šādus melus?
Tā kā teorija, ka mācekļi meloja, ir absurda, mēs varam saprast, kāpēc gandrīz visi pētnieki šodien atzīst, ka, ja ne citādi, tad vismaz mācekļi ticēja, ka Jēzus viņiem ir parādījies. Taču mēs zinām, ka tikai ticība, ka kaut kas ir patiesība, vēl nepadara to par patiesību. Varbūt mācekļi kļūdījās un bija maldināti ar halucinācijām?
Halucināciju teorija ir nepamatota, jo tā nevar izskaidrot parādību fizisko dabu. Mācekļi pieraksta, ka viņi kopā ar Jēzu ēd un dzer, kā arī pieskaras Viņam. Tas nav iespējams, ja rādās halucinācijas. Otrkārt, ir maz ticams, ka visi mācekļi būtu piedzīvojuši vienas un tās pašas halucinācijas. Halucinācijas ir ļoti individuālas, nevis grupveida projekcijas. Iedomājieties, ja es atnāktu šurp un teiktu jums: "Vai tas nebija lielisks sapnis, kas man bija pagājušajā naktī?". Halucinācijas, tāpat kā sapņi, parasti šādi netiek pārraidītas. Turklāt halucināciju teorija nevar izskaidrot Pāvila atgriešanos trīs gadus vēlāk. Vai Pāvils, kristiešu vajātājs, tik ļoti cerēja redzēt augšāmcēlušos Jēzu, ka viņa prāts izdomāja arī parādīšanos? Un, iespējams, pats būtiskākais ir tas, ka halucināciju teorija pat nevar tikt galā ar pierādījumiem par tukšo kapu.
Tā kā mācekļi nevarēja melot vai halucinēt, mums atliek tikai viens iespējams skaidrojums: mācekļi ticēja, ka ir redzējuši augšāmcēlušos Jēzu, jo viņi patiešām bija redzējuši augšāmcēlušos Jēzu. Tātad tikai augšāmcelšanās parādīšanās pierāda augšāmcelšanos. Tādējādi, ja mēs noraidām augšāmcelšanos, mums paliek otrs neizskaidrojams noslēpums – vispirms tukšais kaps un tagad parādīšanās.
Kristīgās ticības izcelsme
Visbeidzot, kristīgās draudzes pastāvēšana ir spēcīgs augšāmcelšanās pierādījums. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka pat visskeptiskākie Jaunās Derības pētnieki atzīst, ka mācekļi vismaz ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies no kapa. Bet kā mēs varam izskaidrot šīs ticības izcelsmi? Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig) norāda, ka ir trīs iespējamie iemesli: kristiešu ietekme, pagānu ietekme vai jūdu ietekme.
Vai tā varētu būt bijusi kristiešu ietekme? Kreigs raksta: "Tā kā ticība uz augšāmcelšanos pati par sevi bija kristietības pamats, to nevar izskaidrot kā vēlāku kristietības produktu." Turklāt, kā mēs redzējām, ja mācekļi to izdomāja, tad viņi bija krāpnieki un meļi – alternatīvas, kuras mēs esam pierādījuši kā nepatiesas. Mēs arī parādījām, cik maz ticams ir tas, ka viņi pie šīs ticības ir nonākuši halucināciju rezultātā.
Bet kā ir ar pagānu ietekmi? Vai nav bieži norādīts, ka kristietības laikā pastāvēja daudzi mīti par mirstošiem un augšāmceltiem dieviem-glābējiem? Vai mācekļi nevarēja maldīties ar šiem mītiem un pārkopēt tos savā mācībā par Kristus augšāmcelšanos? Patiesībā zinātnieki kopš Otrā pasaules kara šo teoriju ir gandrīz pavisam noraidījuši vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pierādīts, ka šīm mistēriju reliģijām Palestīnā 1. gadsimtā nebija lielas ietekmes. Otrkārt, vairums avotu, kuros ir paralēles, radās pēc kristietības ieviešanas. Treškārt, lielākā daļa līdzību bieži vien ir šķietamas, nevis reālas – to skaidrotāju nevērīgas terminoloģijas rezultāts. Piemēram, viens kritiķis mēģināja pierādīt, ka vērša nogalināšanas ceremonija, kuras laikā asinis pilēja uz visiem dalībniekiem, ir paralēla svētajam Vakarēdienam. Ceturtkārt, pirmie mācekļi bija jūdi, un būtu neiedomājami, ka jūds varētu aizņemties idejas no citas reliģijas, jo viņi bija dedzīgi pārliecināti, ka pagānu reliģijas ir pretīgas Dievam.
Arī jūdu ietekme nevar izskaidrot ticību augšāmcelšanai. Pirmā gadsimta jūdaismā nebija priekšstata par atsevišķu indivīdu, kas vēstures vidū augšāmcēlies no mirušajiem. Viņu priekšstats vienmēr bija tāds, ka visi kopā tiks augšāmcelti laika beigās. Tāpēc ideja par viena indivīda augšāmcelšanos kaut kur pa vidu vēsturei, nevis galējā Augšāmcelšanās dienā, viņiem bija sveša. Tādējādi tā laika jūdaisms nekad nebūtu varējis radīt hipotēzi par augšāmcelšanos. Tas ir arī vēl viens labs arguments pret teoriju, ka mācekļiem bija halucinācijas. Psihologi jums pateiks, ka halucinācijas nevar saturēt neko jaunu – tas ir, tās nevar saturēt ideju, kas kaut kādā veidā jau nebūtu bijusi prātā. Tā kā pirmie mācekļi bija jūdi, viņiem nebija ne jausmas par Mesiju, kas vēstures vidū augšāmcēlies no mirušajiem. Tādējādi viņiem nekad nebūtu rādījušās halucinācijas par Kristus augšāmcelšanos. Labākajā gadījumā viņi būtu redzējuši, ka Viņš ir pārcelts tieši uz debesīm, kā tas bija noticis ar Eliju Vecajā Derībā, bet viņiem nekad nebūtu rādījušās vīzijas par augšāmcelšanos.
Tādējādi mēs redzam, ka, ja augšāmcelšanās nav notikusi, nav ticama veida, kā izskaidrot kristīgās ticības izcelsmi. Mums paliktu trešais neizskaidrojamais noslēpums.
Trīs neatkarīgi fakti
Šie ir trīs neatkarīgi konstatēti fakti. Ja mēs noliedzam augšāmcelšanos, mums paliek vismaz trīs neizskaidrojami noslēpumi. Taču ir daudz, daudz labāks izskaidrojums nekā vājprātīga apelēšana pie noslēpumainības vai pārspīlēta apelēšana pie nozagta ķermeņa, halucinācijām un mistiskas reliģijas. Labākais izskaidrojums ir tas, ka Kristus patiešām ir augšāmcēlies no mirušajiem! Pat, ja mēs ņemam katru faktu atsevišķi, mums ir pietiekami labi pierādījumi. Bet, ja šos faktus aplūkojam kopā, redzam, ka pierādījumi kļūst vēl spēcīgāki. Piemēram, pat tad, ja divi no šiem faktiem tiktu izskaidroti, joprojām būtu trešā patiesība, kas apliecina augšāmcelšanās faktu.
Šie trīs neatkarīgi konstatētie fakti arī citus alternatīvus skaidrojumus padara mazāk ticamus. Ir vispārpieņemta vienošanās, ka teorija, kas izskaidro lielāko daļu pierādījumu, ir jāpieņem kā patiesa. Augšāmcelšanās ir vienīgā hipotēze, kas izskaidro visus pierādījumus. Ja mēs noliedzam augšāmcelšanos, mums ir jāpiedāvā trīs neatkarīgi dabiski skaidrojumi, nevis tikai viens. Piemēram, jums nāktos ierosināt, ka jūdi nozaga ķermeni, tad mācekļiem rādījās halucinācijas, un tad kaut kādā veidā pagānu mistiskās reliģijas ietekmēja viņu ticību, lai liktu viņiem domāt par augšāmcelšanos. Bet mēs jau esam redzējuši šādu teoriju neticamību. Un, mēģinot tās apvienot, situācija tikai pasliktināsies. Kā ir teicis Gerijs Hābermāss: "Trīs neticamu teoriju apvienošana nedos ticamu izskaidrojumu. Tas patiesībā tikai palielinās neticamības pakāpi. Tas ir tāpat kā salikt tekošus spaiņus vienu otrā cerot, ka katrs no tiem palīdzēs apturēt ūdens plūšanu citos. Viss, ko iegūst, būs vien liela, slapja nekārtība."
Leģenda?
Pirms īsi iztirzāt augšāmcelšanās sekas, es vēlos īsumā aplūkot, iespējams, mūsdienās vispopulārāko teoriju pret augšāmcelšanos – ka tā ir leģenda, kas izveidojusies laika gaitā. Fakti, ko mēs līdz šim esam noskaidrojuši, ir pietiekami, lai apgāztu jebkuru ideju par leģendu.
Pirmkārt, mēs esam redzējuši, ka liecības par augšāmcelšanos sniedzas līdz pat sākotnējām pieredzēm. Atcerieties 1. vēstulē korintiešiem 15:3-5 minēto aculiecinieku ticības apliecinājumu? Tā ir Pētera un Jēkaba liecība no pirmavota. Tātad nav tā, ka ticība augšāmcelšanai laika gaitā būtu attīstījusies. Tā vietā mums ir liecības no tiem pašiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir to piedzīvojuši. Otrkārt, kā mītiska teorija var izskaidrot liecības par tukšo kapu? Treškārt, mītiska teorija nevar izskaidrot kristīgās ticības izcelsmi – jo mēs jau esam redzējuši, ka reāla Kristus augšāmcelšanās ir vienīgais atbilstošais iemesls, lai ticētu augšāmcelšanai. Ceturtkārt, mītiska teorija nevar izskaidrot Pāvila atgriešanos. Vai viņu pārliecinātu mīts? Patiesībā viņa atgriešanās notika pārāk agri, lai līdz tam laikam būtu izveidojies kāds mīts. Kā tad mēs varam izskaidrot viņa atgriešanos? Vai mēs uzdrīkstamies viņu apsūdzēt melos, kad viņš teica, ka redzējis augšāmcēlušos Kristu?
Piektkārt, mēs redzējām pierādījumus tam, ka stāsts par tukšo kapu Marka evaņģēlijā bija ļoti agrs – tas nāca vien septiņu gadu laikā pēc šiem notikumiem. Tas nav pietiekami ilgs laiks leģendām. Sestkārt, mēs redzējām, ka tukšā kapa stāstījumam trūkst klasisko leģendas attīstības pazīmju. Septītkārt, kritiskie pētnieki ir vienisprātis, ka vēsts par augšāmcelšanos bija agrīnās draudzes sludināšanas pamats. Tādējādi tas nevarēja būt vēlākās baznīcas produkts. Devītkārt, ir ļoti labi pierādījumi tam, ka evaņģēliji un Apustuļu darbi tika sarakstīti ļoti agri. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā nav aprakstīta ne Pāvila nāve, kas notika ap 64. gadu, ne Jeruzālemes sagraušana, kas notika 70. gadā.
Tā kā gan Jeruzāleme, gan Pāvils ir Apustuļu darbu grāmatas galvenie varoņi, šķistu dīvaini, ja viņu nāves tiktu ignorētas. Labākais izskaidrojums šķiet tāds, ka Pāvila nāve un Jeruzālemes iznīcināšana ir izlaistas tāpēc, ka Apustuļu darbu grāmata bija pabeigta pirms to notikuma. Tas nozīmē, ka Apustuļu darbi tika sarakstīti pirms 64. gada, kad Pāvils nomira. Tā kā Apustuļu darbi ir Lūkas rakstu 2. sējums, bet Lūkas grāmata ir pirmā, tad Lūkas evaņģēlijs tapa vēl agrāk, varbūt 62. gadā. Un, tā kā lielākā daļa pētnieku piekrīt, ka Marka evaņģēlijs bija pirmais uzrakstītais evaņģēlijs, tad šis evaņģēlijs būtu bijis uzrakstīts vēl agrāk, iespējams, 50. gadu beigās. Tādējādi mēs nonākam divdesmit gadu laikā pēc notikumiem, kas nav pietiekami ilgs laiks, lai attīstītos leģendas. Tāpēc leģendu teorija nav pārāk ticama.
Pamatojoties uz pierādījumiem, ko esam redzējuši, man šķiet, ka augšāmcelšanās ir labākais izskaidrojums. Tas izskaidro tukšo kapu, augšāmcelšanās parādīšanos un kristīgās baznīcas pastāvēšanu. Neviena cita konkurējoša teorija nevar izskaidrot visus šos trīs faktus. Patiesībā neviena no šīm konkurējošajām teorijām nevar sniegt apmierinošu skaidrojumu pat vienam no šiem faktiem. Tāpēc šķiet, ka racionāls cilvēks pieņems to, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Augšāmcelšanās nozīme
Vai nobeigumā mums nebūtu jājautā sev, kas mainās šo faktu gaismā? Kādēļ tas ir svarīgi? Vai arī tas ir kāds sauss, putekļains, vecs vēstures gabals, kam nav nekādas nozīmes mūsu dzīvē? Es uzskatu, ka augšāmcelšanās ir vissvarīgākā patiesība pasaulē. Tai ir tālejoša ietekme uz mūsu dzīvi.
Pirmkārt, augšāmcelšanās pierāda, ka Jēzus apgalvojumi par sevi ir patiesi. Ko Jēzus apgalvoja? Viņš apgalvoja, ka ir Dievs. Kāds varētu teikt: "Es neticu, ka Viņš apgalvoja, ka Viņš ir Dievs, jo es neticu Bībelei." Taču fakts ir tāds, ka, pat ja mēs ņemam vērā tikai tos fragmentus, kurus pat skeptiskie pētnieki atzīst par autentiskiem, joprojām var pierādīt, ka Jēzus apgalvoja, ka viņš ir Dievs. Es esmu uzrakstījis (citur) rakstu, kurā to pierādīju. Nav iespējams apiet faktu, ka Jēzus apgalvoja, ka ir Dievs. Ja Jēzus būtu palicis miris kapā, būtu muļķīgi ticēt šim apgalvojumam. Bet, tā kā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, būtu muļķīgi tam neticēt. Augšāmcelšanās pierāda, ka tas, ko Jēzus teica par Sevi, ir taisnība – Viņš ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks.
Otrkārt, vai esat kādreiz aizdomājušies, kādi ir iemesli ticēt Bībelei? Vai ir pamatoti iemesli ticēt, ka to ir iedvesmojis Dievs, vai arī tā ir vienkārši interesantu mītu un leģendu virtene? Jēzus augšāmcelšanās ir atbilde uz šo jautājumu. Ja Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, tad mēs esam redzējuši, ka tas apstiprina Viņa apgalvojumu, ka Viņš ir Dievs. Ja Viņš ir Dievs, tad Viņš runā ar absolūtu pārliecību un galīgo autoritāti. Tāpēc tam, ko Jēzus teica par Bībeli, ir jābūt patiesam. Protams, jūs pieņemsiet liecību no Tā, kurš augšāmcēlās no mirušajiem, nevis skeptiska zinātnieka liecību, kurš kādu dienu pats nomirs – bez iespējas trešajā dienā augšāmcelties. Ko Jēzus teica par Bībeli? Viņš teica, ka tā ir Dieva iedvesmota un ka tā nevar kļūdīties. Es izvēlos pieņemt Jēzus liecību, nevis to, ko es gribētu, lai būtu patiesība, un nevis citu vīriešu un sieviešu viedokļus. Tāpēc es ticu, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un nekļūdīga. Neļaujiet daudzām skeptiķu un neticīgo teorijām par Bībeli maldināt jūs. Ticiet Jēzum – Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Treškārt, daudzus cilvēkus mulsina daudz dažādās reliģijas pasaulē. Vai tās visas ir no Dieva? Rūpīgāk izpētot, mēs redzam, ka tās visas nevar būt no Dieva, jo tās visas ir pretrunā viena ar otru. Tās visas nevar būt patiesas, tāpat kā 2+2 nevar būt vienlaicīgi vienādi gan 4, gan 5. Piemēram, kristietība ir vienīgā reliģija, kas tic, ka Jēzus Kristus ir gan Dievs, gan cilvēks. Visas pārējās reliģijas apgalvo, ka Viņš bija tikai labs cilvēks, nevis Dievs. Skaidrs, ka abi apgalvojumi nevar būt pareizi! Kāds ir kļūdījies. Kā mēs varam zināt, kura reliģija ir pareiza? Ar vienkāršu testu: kura reliģija sniedz labākos pierādījumus savai patiesībai? Ņemot vērā Kristus augšāmcelšanos, es domāju, ka kristietībai ir vislabākie pierādījumi.
Jēzus ir vienīgais reliģiskais līderis, kurš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Visi pārējie reliģiskie līderi joprojām atrodas savos kapos. Kam jūs ticētu? Es domāju, ka atbilde ir skaidra: Jēzus augšāmcelšanās pierāda, ka tas, ko Viņš teica, bija patiesība, tāpēc mums ir jāpieņem Viņa teiktais, ka tas ir vienīgais ceļš pie Dieva: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani" (Jāņa evaņģēlijs 14:6).
Ceturtkārt, Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Dievs kādu dienu tiesās pasauli. Apustulis Pāvils saka: "Dievs tagad pasludina cilvēkiem, lai visi un visur nožēlo grēkus, jo Viņš ir noteicis dienu, kad Viņš pasauli tiesās taisnībā caur Cilvēku, kuru Viņš ir izraudzījies, sniedzot visiem cilvēkiem pierādījumu, uzmodinot Viņu no miroņiem." Kristus augšāmcelšanās pierāda kaut ko ļoti personīgu un nozīmīgu katram no mums – mums būs jāsniedz atskaite par sevi svētajam Dievam. Un, ja mēs esam godīgi pret sevi, mums būs jāatzīst, ka mēs neatbilstam Viņa standartiem. Mēs esam grēcīgi, un tādēļ esam pelnījuši, lai mēs tiktu sodīti Viņa tiesā.
Tas noved pie mūsu piektā punkta. Kristus augšāmcelšanās sniedz patiesu cerību uz mūžīgo dzīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus saka, ka, uzticoties Viņam, mums tiks piedoti grēki un tādējādi mēs izvairīsimies no nosodījuma tiesas laikā. Jaunajā Derībā nav vienkārši pateikts, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem bez paskaidrojuma, kāpēc Viņš to izdarīja. Bībele saka, ka Viņš to darīja tāpēc, ka mēs esam grēcinieki. Un, tā kā mēs esam grēkojuši, mēs esam pelnījuši Dieva tiesu. Tā kā Dievs ir taisnīgs, Viņš nevar vienkārši atstāt mierā mūsu grēkus. Sods par mūsu grēkiem ir jāsamaksā.
Labā vēsts ir tā, ka Dievs savā mīlestībā kļuva par cilvēku Jēzū Kristū, lai samaksātu sodu par grēciniekiem. Pie krusta Jēzus mira to vietā, kuri vēlas ticēt Viņam. Viņš uzņēmās uz Sevi nāvi, ko mēs esam pelnījuši. Apustulis Pāvils saka: "Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ..", bet Pāvils arī turpina: "un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti." Pāvils saka, ka Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Viņa misija uzvarēt grēku bija veiksmīga. Viņa augšāmcelšanās pierāda, ka Viņš ir Glābējs, kurš ne tikai vēlas, bet arī spēj mūs izglābt no Dieva dusmām, kas nāks tiesas dienā. Piedošana, kuras dēļ Jēzus mira un augšāmcēlās, ir dota tiem, kas uzticas Viņam, lai iegūtu glābšanu un laimīgu nākotni.
Ļaujiet man nobeigt ar sesto iemeslu, kāpēc augšāmcelšanās ir nozīmīga. Bībele saka, ka Kristus augšāmcelšanās ir paraugs, kam sekos tie, kas Viņam tic. Citiem vārdiem sakot, tos, kas tic Kristum, Dievs kādu dienu augšāmcels tāpat kā Viņu. Augšāmcelšanās pierāda, ka tie, kas tic Kristum, mūžībā nebūs pakļauti pa pusei cilvēcīgai eksistencei tikai savā dvēselē. Tas pierāda, ka mūsu ķermeņi kādu dienu tiks augšāmcelti. Kristus augšāmcelšanās dēļ ticīgie kādu dienu mūžīgi piedzīvos brīvību, ko sniedz pagodināta dvēsele un ķermenis.
Mets Permans (desiringGod.org)
Piecas patiesības par Dieva dusmām
Powered by RedCircle
Doktrīna par Dieva dusmām ir piedzīvojusi smagus laikus. Mūsdienu pasaulē jebkura Dieva dusmu koncepcija satricina mūsu modernos uzskatus. Tā ir pārāk mulsinoša, pārāk neiecietīga.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad paši sevi esam izvirzījuši par tiesnesi un Dieva raksturs tiek tiesāts. "Kā elle var būt taisnīga?", "Kāpēc Dievs pavēlēja izraēliešiem iznīcināt kanaāniešus?", "Kāpēc Dievs vienmēr šķiet tik dusmīgs?".
Tas, ka tik daudzi cilvēki cīnās ar šiem un daudziem citiem līdzīgiem jautājumiem, nozīmē, ka vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama pareiza domāšana par Dieva dusmu doktrīnu. Tā ir nepieciešama kā motivācija kristīgai dzīvei, kā degviela pareizai dievkalpošanai, un kā rīks, lai stātos pretī iebildumiem pret kristietību.
Lūk, piecas Bībeles patiesības par Dieva dusmām:
1. Dieva dusmas ir taisnīgas
Daudziem ir kļuvis ierasts apgalvot, ka Vecās Derības Dievs ir morāls briesmonis, kas nekādā ziņā nav pielūgsmes vērts.
Tomēr Bībeles autoriem šādu problēmu nav. Patiesībā ir teikts, ka Dieva dusmas ir pilnīgā saskaņā ar Dieva taisnīgumu. Pāvils raksta: "Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa” (Romiešiem 2:5). Tādējādi Dieva dusmas ir proporcionālas cilvēka grēcīgumam.
Dieva dusmas ir Viņa mīlestība darbībā pret grēku.
Tāpat arī Salamana pamācībās 24:12 ir teikts: "Kad tu saki: "Redzi, mēs to nesaprotam!" - vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?”
Džeimss I. Pakers rezumē: "Dieva dusmošanās, saskaņā ar Bībeles vēsti, nav kaprīza, pašcentrēta, viegli aizkaitināma, morāli zemiska izturēšanās, kā tas nereti ir cilvēkiem. Tā ir tieši pretēja, pareiza un nepieciešama reakcija uz objektīvu morālu ļaunumu." (“Pazīt Dievu”, 134.lpp.).
2. No Dieva dusmām ir jābaidās
No Dieva dusmām ir jābaidās, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības (Romiešiem 3:23). No Dieva dusmām ir jābaidās, jo bez Kristus mēs esam taisnīgi nosodīti grēcinieki (Romiešiem 5:1). No Dieva dusmām ir jābaidās, jo Viņš ir pietiekami spēcīgs, lai darītu to, ko Viņš apsola (Jeremijas 32:17). No Dieva dusmām ir jābaidās, jo Dievs sola mūžīgu sodu bez Kristus (Mateja 25:46).
3. Dieva dusmas ir konsekventas gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā
Ir ierasts domāt, ka Vecās Derības Dievs ir ļauns, bargs un dusmu pilns, bet Jaunās Derības Dievs ir laipns, pacietīgs un mīlošs. Neviens no šiem portretiem neatspoguļo Svēto Rakstu mācību par Dieva dusmām.
Dievam
ir jārīkojas taisnīgi un jānosoda grēks,
citādi Dievs nebūtu Dievs.
Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā mēs atrodam ārkārtīgi baisus Dieva dusmu aprakstus. Lūk, tikai daži piemēri:
Bet ziniet, Tā Kunga viesuļvētra, Viņa dusmas sāk plosīties, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! (Jeremijas 30:23).
Bargs un atriebīgs Dievs ir Tas Kungs, jā, tik tiešām, Tas Kungs ir atriebīgs un turklāt bargs un dusmīgs; Tas Kungs ir atriebīgs Saviem pretiniekiem un ilgi kaist dusmās pret Saviem ienaidniekiem. (Nahuma 1:2)
Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. (Romiešiem 1:18)
No Viņa mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt tautas, Viņš min Dieva Visuvaldītāja bargo dusmu vīna spaidu. (Jāņa atklāsmes grāmata 19:15)
4. Dieva dusmas ir Viņa mīlestība darbībā pret grēku
Tas ir pretrunā ar intuīciju, bet uzklausiet mani.
Dievs ir mīlestība, un Dievs dara visu Savam godam (1.Jāņa. 4:8; Romiešiem 11:36). Viņš mīl Savu godu pāri visam (un tas ir labi!). Tāpēc Dievs pārvalda pasauli tā, lai nestu Sev maksimālu godu. Tas nozīmē, ka Dievam ir jārīkojas taisnīgi un jātiesā grēku (t.i., jāreaģē ar dusmām), citādi Dievs nebūtu Dievs. Dieva mīlestība uz Savu godu motivē Viņa dusmas pret grēku.
Jāatzīst, ka Dieva mīlestība uz Savu godu ir daudz pārdomu raisoša, un tā nav laba ziņa grēciniekiem. Galu galā, "briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā" (Ebrejiem.10:31).
5. Dieva dusmas ir apmierinātas Kristū
Izglābdams mūs no Savām dusmām, Dievs ir izdarījis to, ko mēs paši nevarējām izdarīt, un Viņš ir izdarījis to, ko mēs neesam pelnījuši.
Šeit mums ir galvenā labā vēsts: "Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus" (1.Timotejam 1:15). Kristus dēļ Dievs var pamatoti saukt grēciniekus par taisnotiem (Romiešiem 3:26). Dievs ir izdarījis to, ko mēs nevarējām izdarīt, un Viņš ir izdarījis to, ko mēs nebijām pelnījuši. Čārlzs Veslijs pamatoti līksmoja par šo labo vēsti:
Kā aptvert to, ka Asinīs
Es varu iegūt Debesis?
Ka manis atstumts, nicināts,
Viņš krustā mirstot, mani glābj.
Dievs mani mīl! Kā aptvert to?
Pie krusta mirstot, atbrīvo.*
Džozefs Šoimans (desiringGod.org)
* Nr.291 "Kā aptvert to?" (Teksts: Charles Wesley, tulk. Māra Zviedre), "Dziesmu grāmata", AMNIS, 2008.
Sargeņģeļu pārsteidzošā loma
Powered by RedCircle
![](https://site-1891895.mozfiles.com/files/1891895/medium/036_raksts.jpg)
Ko Jēzus domāja Mateja evanģēlijā 18:10, sacīdams: "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu"? Viņš ar to domāja šo: lai ikviena neizteiksmīga kristieša eņģeļu svītas krāšņums apklusina mūsu nicinājumu un modina bijību pret visvienkāršākajiem Dieva bērniem.
Lai to saprastu, vispirms noskaidrosim, kas ir šie mazie.
Kas ir "šie mazie"?
"Pielūkojiet, lai jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt." Šie mazie ir patiesi ticīgie Jēzum, kuri parādīti no viņu bērnišķīgās paļāvības uz Dievu viedokļa. Tie ir debesīm piesaistītie Dieva bērni. Mēs to zinām, pateicoties gan Mateja evaņģēlija tiešajam, gan plašākajam kontekstam.
Šī Mateja evaņģēlija 18. nodaļas sadaļa sākās ar mācekļu jautājumu: "Kas ir lielākais debesu valstībā?" (Mateja 18:1). Jēzus atbild: "Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā." (Mateja 8:3-4). Citiem vārdiem sakot, šis teksts nav par bērniem, bet gan par tiem, kas kļūst kā bērni un tādējādi ieiet debesu valstībā. Runa ir par patiesiem Jēzus mācekļiem.
Tas ir apstiprināts Mateja evanģēlijā 18:6, kur Jēzus saka: "Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. " Mazie ir tie, kas tic Jēzum.
Plašākā kontekstā mēs redzam to pašu valodu ar to pašu nozīmi. Piemēram, Mateja evanģēlijā 10:42 Jēzus saka: "Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs." (Mateja 10:42). Mazie ir mācekļi.
Līdzīgi arī slavenajā un bieži nepareizi citētajā pēdējā tiesas spriedumā Mateja evaņģēlija 25. nodaļā Jēzus saka: "Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši." (Mateja 25:40). Mazākie no šiem ir Jēzus brāļi. Jēzus brāļi ir tie, kas pilda Dieva gribu (Mateja 12:50), un tie, kas pilda Dieva gribu, ir tie, kas ieiet debesu valstībā (Mateja 7:21).
Tāpēc Mateja evaņģēlijā 18:10, kad Jēzus runā par šiem mazajiem, kuru eņģeļi redz Dieva vaigu, Viņš runā par saviem mācekļiem – tiem, kas ieies debesu valstībā, nevis par cilvēkiem kopumā. Tas, vai cilvēkiem kopumā ir piešķirti labi vai ļauni eņģeļi (no Dieva vai velna), Bībelē, cik zināms, nav minēts, tāpēc labāk par to nespekulēt. Šādas spekulācijas rada nesaistītu ziņkāri un var novērst uzmanību no daudz drošākas un svarīgākas realitātes.
Viens eņģelis katram kristietim?
Viss, ko dara eņģeļi visā pasaulē un visos laikos, ir kristiešu labā.
Jautājums ir šāds: Ko Jēzus domā, sakot, ka mums nevajadzētu nicināt Viņa bērnišķīgos sekotājus? Un kā tas ir arguments tam, kad Viņš runā par "viņu eņģeļiem", kas redz Dievu? "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu."
Iespējams, ka "viņu eņģeļi" attiecas uz konkrētu eņģeli, kas piešķirts katram māceklim. Ir vēl viens teksts, kas, pēc dažu domām, norāda šajā virzienā. Kad Apustuļu darbu 12. nodaļā lūdzēji nevarēja noticēt, ka Pēteris klauvē pie vārtiem, jo viņam vajadzēja atrasties cietumā, viņi sacīja: "Tas ir viņa eņģelis!" (Apustuļu darbi 12:15). Tas var nozīmēt vai nenozīmēt to, ka visiem ticīgajiem ir piešķirts savs eņģelis; tas var tikai nozīmēt to, ka šajā situācijā Dievs bija pilnvarojis eņģeli izmantot Pētera balsi (Apustuļu darbi 12:14) un, iespējams, pamodināt vēl steidzamāku lūgšanu par viņu.
Vēl grūtāk šeit, Mateja 18:10, ir secināt, ka katram ticīgajam ir piešķirts eņģelis. Tur ir teikts: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu. Vārds viņu noteikti nozīmē, ka šiem eņģeļiem ir īpaša personiska loma attiecībā uz Jēzus mācekļiem. Taču daudzskaitļa vārds eņģeļi var vienkārši nozīmēt, ka visiem ticīgajiem ir daudz eņģeļu, kas ir norīkoti viņiem kalpot, nevis tikai viens.
Kalvina rūpīgais novērojums
Es domāju, ka Džona Kalvina rūpīgais novērojums par šo tekstu ir pilnīgi pareizs:
“Dažu komentētāju interpretācija par to, ka Dievs katram ticīgajam būtu piešķīris savu eņģeli, nav pamatota. Jo Kristus vārdi nenozīmē, ka viens eņģelis pastāvīgi kalpo vienam vai citam cilvēkam, un šāda doma neatbilst visai Rakstu mācībai, kurā ir teikts, ka eņģeļi ir apmetušies ap dievbijīgajiem (Psalms 34:7) un ka ne vienam vien eņģelim, bet daudziem ir uzticēts sargāt katru ticīgo. Tāpēc atmetiet iedomāto priekšstatu par labo un ļauno eņģeli, un būsim mierā ar to, ka visas draudzes aprūpe ir uzticēta eņģeļiem, lai tie palīdzētu katram draudzes loceklim viņa konkrētajās vajadzībās.” (Komentārs par Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliju saskaņu, par Mateja evanģēliju 18:10)
Eņģeļu kalpošana Vecajā Derībā
"Par draudzi rūpējas eņģeļi." Tā nav kāda jauna ideja. Eņģeļi darbojas visā Vecajā Derībā Dieva tautas labā. Piemēram,
● “Un viņam [Jēkabam] bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.” (1.Mozus grāmata 28:12)
● “Tad Tā Kunga eņģelis parādījās šai sievai un sacīja viņai: "Redzi, tu domā, ka tu esi neauglīga, jo tu neesi dzemdējusi, bet tu kļūsi grūta, un tu dzemdēsi dēlu.” (Soģu grāmata 13:3)
● “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Psalmi 34:7)
● “Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” (Psalmi 91:10-11)
● “Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!” (Psalmi 103:20-21)
● “Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.” (Daniēla 6:22)
Visi eņģeļi, visi kristieši, visu laiku
Vēl svarīgāk par šīm Vecās Derības atsaucēm uz eņģeļiem ir tas, ka Vēstulē ebrejiem 1:14 ir skaidri pateikts, ka Dievs sūta eņģeļus kalpot Kristus tautas labā. Ebrejiem 1.nodaļas kontekstā tiek apgalvots, ka Dieva Dēls ir bezgalīgi lielāks par eņģeļiem. Viens no viņa argumentiem ir tas, ka Dievs nekad nevienam eņģelim nav teicis: "Sēdies pie Manas labās rokas", kā Viņš to ir teicis Jēzum Kristum (Ebrejiem 1:13). Tā vietā eņģeļi ir vienkārši Dieva kalpi, kas pilda Viņa pavēles to cilvēku labā, kuri ir ceļā uz debesīm.
“Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: sēdies Man pa labai rokai, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par Tavu kāju pameslu. Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” (Ebrejiem 1:13-14)
Šis apsolījums ir labāks nekā tradīcija, ka katram svētajam ir viens personīgais sargeņģelis. Vēstulē ebrejiem 1:14 ir teikts, ka visi eņģeļi – visi – ir īpaši sūtīti "kalpošanai" (grieķu: eis diakonian), – nevis kalpošanai kristiešiem, bet kalpošanai kristiešu labā (grieķu: dia tous mellontas kleronomein soterian).
Tas nozīmē, ka viss, ko dara eņģeļi visā pasaulē un visos laikos, ir kristiešu labā. Eņģelis, kas kaut ko dara pēc Dieva uzdevuma jebkur pasaulē, pilda apsolījumu, ka Dievs visu darīs visu kristiešu labā – visur! Tas ir visaptverošs un satriecošs apsolījums. Visi eņģeļi visu laiku kalpo visu kristiešu labā. Viņi nes Romiešiem 8:28 izteikto vēstījumu.
Izcilo eņģeļu kalpošanas brīnums
Taču, lai cik tas būtu pārsteidzoši, šī nav Mateja evaņģēlija 18:10 pamatnozīme. Mateja evaņģēlija 18:10 satriecošā vēsts nav brīnums par to, ka eņģeļi kalpo mums, bet gan brīnums par to, ka eņģeļi kalpo citiem. Atceries, ka konteksts ir par to, kā mēs izturamies pret citiem ticīgajiem – šiem mazajiem. “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt” (Mateja 18:10).
Arguments, ko Jēzus min, kāpēc mums nevajadzētu izturēties nicinoši pret citiem ticīgajiem, ir tas, ka “viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu”. Tas, ka šie eņģeļi “redz mana Debesu Tēva vaigu”, nozīmē to, ka viņiem ir neizmērojama privilēģija atrasties tiešā Dieva klātbūtnē. Šo nozīmi var redzēt arī Esteres grāmatā 1:14 un Atklāsmes grāmatā 22:4.
Eņģeļu klātbūtne nepalielina mūsu drošību vai godu
Eņģelis, kas darbojas jebkurā pasaules vietā, piepilda Dieva apsolījumu, ka Viņš visu darīs visu visu kristiešu labā.
Kā gan lai iegūstam motivāciju godāt viszemākos kristiešus (Mateja evanģēlijs 11:11), pamatojoties uz to, ka eņģeļiem, kas viņus apkalpo, ir piešķirtas neizmērojami augstas privilēģijas?
Es ieteiktu šo: Vispirms pārdomā to, ka ikvienam kristietim Visuma Radītājs ir viņa Tēvs (Romiešiem 8:16-17) un Visuma Kungs ir viņa vecākais brālis (Romiešiem 8:29). Tev kā cilvēkam nevar būt drošāka, paaugstinātāka pozīcija par to, ka Dievs ir tavs aprūpējošais un visu nodrošinošais Tēvs (Mateja 6:32-33; Lūkas 12:30-32) un Jēzus ir tavs pilnvarotais Kungs (Mateja 28:18).
Tas, ka tev kalpo simts vai tūkstotis visaugstākās pakāpes eņģeļi, nepalielina tavu drošību vai tavu godu. Kā tad šis arguments darbojas? Kā mēs varam būt motivēti izturēties pret visiem parastajiem kristiešiem ar dziļu cieņu, jo viņiem kalpo daudzi augstas pakāpes eņģeļi?
Varoņu pulks atgādina, ar ko ir darīšana
Pieņemsim, ka šajā pēcpusdienā tu gatavojies uzņemt vislieliskākā karaļa dēlu. Tu zini, ka viņš ir karaļa dēls. Viņš varētu ierasties tavā īpašumā ar diviem apsargiem. Tādā gadījumā viņš būtu vislielākās cieņas vērts – vienkārši tāpēc, ka viņš ir karaļa dēls. Taču patiesībā viņš ieradīsies ar simts visspēcīgākajiem miesassargiem un aģentiem kas viņu ieskauj no visām pusēm.
Šīs svītas parādīšanās nenozīmē, ka tā piešķir ķēniņa dēlam lielāku godu nekā viņam jau ir tikai tāpēc, ka viņš ir ķēniņa dēls. Drīzāk tas ir atgādinājums par to, ko nozīmē būt ķēniņa dēlam.
Es domāju, ka tieši par to Jēzus vēlas, lai mēs domājam, kad istabā ienāk vismazāk iespaidīgais Jēzus māceklis. "Viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu". Šos eņģeļus nav iespējams saskaitīt, jo vairāk vai mazāk visi eņģeļi pasaulē kalpo "šī mācekļa dēļ" (Ebrejiem 1:14). Šie eņģeļi vienmēr redz Dieva vaigu – viņiem piemīt privilēģijas un gods, kas atbilst tiešai piekļuvei Dievam.
Turēt katru kristieti visaugstākajā cieņā
Tāpēc nenicini šo vienkāršo, neizteiksmīgo Jēzus mācekli! Ļauj viņa eņģeļiem atgādināt, kā dēls viņš ir. Lai šī pavadošā eņģeļu svīta atgādina, kas ir viņa vecākais brālis. Uzliec roku uz savas kritizējošās mutes un izrādi lielu cieņu visiem vienkāršajiem, bērnišķīgajiem mācekļiem (Filipiešiem 2:3). Ja tas, ka Dievs ir viņu Tēvs un Jēzus ir viņu Kungs, neliek tev apmainīt savu necieņu pret cieņu, tad ļauj, lai viņu eņģeļu grandiozā aizstāvība pamodina tevi no šī apstulbuma.
Vai arī, kā Jēzus saka: "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu."
Džons Paipers (desiringGod.org)Palīgā! Maniem bērniem nepatīk iet uz draudzi
Powered by RedCircle
Māceklības akts
Ģimenēm ar bērniem svētdienas rīti var kļūt par garīgās drāmas teātri. Neatkarīgi no tā, vai jums ir mazi bērni, kas bļauj, ka viņu svētdienas apavi spiež, vai pusaudži, kas pa durvīm ārā kūtri izšļūc ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, nokļūt līdz draudzei nav viegli. Un cīņa ne vienmēr beidzas, tiklīdz esat automašīnā. Bērni bieži vien kurn par savām svētdienas skolas nodarbībām, sūdzas par sadraudzības laiku, murmina dziesmu laikā un dīdās svētrunas laikā. Viņu iebildumi ir daudz un skaļi: pārāk gari, pārāk klusu, pārāk neērti, pārāk garlaicīgi. Dažreiz mūsu bērniem vienkārši nepatīk iet uz draudzi.
Man kā draudzē augušai mammai, kas tagad pati audzina mazu bērniņu un pusaudzi (plus vēl divus bērnus pa vidu šiem vecumiem), šis šķērslis ir pārāk labi pazīstams. Un esmu pārliecināta, ka to ir vērts pārvarēt.
Kad mūsu bērni negrib iet uz dievkalpojumu, mūsu pirmā tieksme var būt izvairīties no neērtā iknedēļas rituāla. Mēs visi pazīstam vecākus, kuri ir pieprasījuši, lai viņu draudze izmaina dievkalpojumu tā, lai tas būtu piemērots viņu bērniem. Vai arī – kuri sāk meklēt citu draudzi. Tādu, kuras dievkalpojumu grafiks vai stils, viņuprāt, būtu pievilcīgāks. Vai arī vienkārši pārtrauc apmeklēt draudzi vispār. Varbūt arī jūs esat izjutuši kārdinājumu darīt to pašu.
Taču viens no vecāku galvenajiem pienākumiem ir audzināt mūsu bērnus pielūgt Dievu. Vest savus bērnus uz draudzi, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas patīk vai nē, ir būtisks māceklības akts. Vietējā draudze var nešķist aizraujoša, bet, kad kristieši kopā pielūdz garā un patiesībā, mēs paklausām Tēvam un esam sadraudzībā ar Kristu (Jāņa evaņģēlijs 4:23-26). Kad vecāki apņemas ik nedēļu būt uzticīgi evaņģēliju pasludinošās draudzēs, mēs mācām saviem bērniem, ka nav nekā svarīgāka priekš viņu dvēselēm.
Tāpēc, kad jūsu mazie bērni vai pusaudži nevēlas iet uz draudzi, lūdziet Svētā Gara palīdzību. Tad iesaistiet viņus šajos piecos veidos:
1. Atzīstiet, kāda ir jūsu bērnu pieredze
Bērniem draudzē ne vienmēr ir viegli, un ir labi to atzīt. Ja viņi ir mazi, draudze viņiem var šķist garlaicīga vai ierobežojoša (Man ir mierīgi jāsēž! Man ir jābūt klusam un jāklausās!); ja bērni ir lielāki, tā joprojām var šķist garlaicīga vai ierobežojoša (Tas ir pārāk līdzīgi skolai! Es labāk gribētu darīt kaut ko citu!). Mēs varam uzklausīt savu bērnu pārdzīvojumus un varam pat just līdzi. Arī pieaugušajiem ne vienmēr ir viegli atrasties vietējā draudzē – nesteidzīgā parastu cilvēku sapulcē, kas nodarbojas ar paredzamām darbībām. Mēs varam atzīt, ka dažreiz jūtamies tāpat kā viņi.
2. Novērsiet praktiskus šķēršļus
Uzklausījuši savu bērnu bažas, mēs varam izvērtēt to pamatā esošās problēmas. Dažreiz mūsu bērniem nepatīk draudze tādu iemeslu dēļ, kas ne vienmēr ir garīgi – un lielākoties ir novēršami. Arī šajā gadījumā mēs varam būt saprotoši. Kā pieaugušais jūs, visticamāk, esat izdomājis dažas praktiskas stratēģijas (kafija, ērti apavi un līdzņemamas pusdienas), kas palīdz jums labprāt doties uz draudzi. Mēs varam palīdzēt saviem bērniem darīt to pašu.
Piemēram, mazi bērni var pretoties sēdēšanai dievkalpojumā, jo līdz pulksten vienpadsmitiem viņi ir pamatoti izsalkuši. Iedodot viņiem uzkodas pirms dievkalpojuma, jūs parādāt, ka rūpējaties par viņu ķermeni un nomierināt viņu rūcošos vēderus. Tāpat arī pildspalvas un papīrs sprediķa piezīmju pierakstīšanai var nodarbināt nemierīgas rokas un klejojošus prātus, un vienkāršs svētdienas apģērbs var novērst neizbēgamo niezi un kņudināšanu, ko izraisa birkas un kaklasaites.
Vecāki bērni un pusaudži var saskarties ar citiem šķēršļiem: nogurumu, pašapziņas problēmām, bailēm, ka kaut ko palaidīs garām. Vecāki var palīdzēt. Nosakot saprātīgu gulētiešanas laiku sestdienas vakarā, svētdienas rīta modinātājs nebūs tik satraucošs. Agra ierašanās draudzē novērsīs neērtu publisku gājienu pa draudzes eju uz vienīgajām brīvajām sēdvietām. Izveidojot skaidrus, konsekventus un priekpilnus ģimenes paradumus svētdienām, būs vieglāk pārdzīvot garām palaistās aktivitātes.
3. Iemāciet bērniem, ka draudze ir laba
Protams, mēs nevaram novērst visas grūtības. Konkrēti cilvēki, kas veido mūsu draudzi, mūsu kopīgā dievkalpojuma elementi un pat mūsu dievkalpojuma dievišķais objekts – tie visi var būt šķēršļi mūsu bērniem; bet tie ir šķēršļi, kurus mēs nevaram mainīt vienkārši tāpēc, lai pielāgotos viņiem.
Šeit mēs darām tieši to, ko vienmēr esam darījuši kā vecāki: mēs ar mīlestību pamācām savus bērnus. Kad mazuļi pieprasa saldējumu un konfektes vakariņās, mēs viņiem sakām, ka vistas gaļa un brokoļi ir daudz labāki viņu organismam – un mēs uzstājam, lai viņi tos regulāri ēd. Kad runa ir par draudzi, arī šeit mūsu bērniem ne vienmēr ir izpratne attiecībā uz to, kas ir labs. Mūsu uzdevums ir viņus pamācīt.
Mūsu bērnu vešana uz draudzi, neatkarīgi no tā, vai viņiem tas patīk vai nē, ir būtiska māceklības sastāvdaļa.
Pirmkārt, mēs rādām piemēru ar savu rīcību un attieksmi. Mūsu bērniem dzirdot, vecākiem vajadzētu lūgt par draudzi: pateikties par draudzes vecajiem, lūgt Dievu svētīt dievkalpojumu un aizlūgt par draudzes locekļu vajadzībām. Piektdienās un sestdienās mums vajadzētu sākt gatavoties svētdienai ar priecīgas gaidīšanas attieksmi. Svētdienas pēcpusdienās mēs varam runāt par to, kā rīta svētruna pārliecināja mūs par grēku un palīdzēja mums vairāk mīlēt Kristu. Mūsu pašu patiesā mīlestība pret draudzi ir pārliecinoša liecība mūsu bērniem.
Papildus tam mēs palīdzam saviem bērniem izprast dievkalpojumu. Visas nedēļas garumā – vai arī ar čukstiem draudzes solā – mēs paskaidrojam, ka dievkalpojums ir mūsu iespēja dzirdēt, kā Dievs uzrunā mūs (kad tiek lasīta un sludināta Bībele), un mums ir iespēja runāt ar Dievu (lūgšanā un dziesmās). Mēs arī paskaidrojam viņiem, kāpēc mēs to darām. Lai ko četrus vai četrpadsmit gadus vecs bērns arī domātu, dievkalpojums draudzē nav kaut kas cilvēku izdomāts. Dievs mums pavēl pulcēties dievkalpojumā (ebrejiem 10:24-25), kopīgi dziedāt slavas dziesmas (kolosiešiem 3:16), klausīties sludināšanu (1. Tesaloniķiešiem 2:13), kopīgi lūgt (efeziešiem 6:18) un dāsni ziedot (2. korintiešiem 9:7).
Pēc tam mēs izmantojam katru iespēju, lai, atsaucoties uz Rakstiem, parādītu viņiem, ka piederība draudzei kristiešiem ir būtiska. Kad mēs mācām Bībeles stāstus mazajiem, mēs uzsveram faktu, ka Ādams, Noa un Ābrahāms visi pielūdza Dievu kopā ar pārējiem Dieva ļaudīm. Pulcēšanās uz dievkalpojumu ir vienkārši tas, ko dara Kristus sekotāji. Vecākiem bērniem mēs mācām, ka Jaunās Derības vēstules nav rakstītas primāri atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pirmā gadsimta draudzēm. Tās pazīstamās zelta pantu pavēles lūgt (1. tesaloniķiešiem 5:17) vai dzīties pēc svētuma (1. Pētera 1:15) patiesībā ir uzdevumi visai draudzei, kas jādara kopā. Pusaudžiem mēs atgādinām, ka būtiskākais viņu nākotnē nav iekļūšana basketbola komandā vai iestāšanās elitārā augstskolā; būtiskākais nākotnē ir būt pielūdzējam debesu draudzē (Atklāsmes grāmata 7:9).
Šo patiesību pārdomāšana var rosināt visu ģimeni mīlēt draudzi, ko Dievs mīl pat tad, kad ir grūti mierīgi nosēdēt.
4. Apstipriniet bērnu vērtību Valstībā
Dažreiz bērniem nepatīk draudze, jo viņi jūtas, ka viņi tur neiederās. Viņi pieņem, ka svētruna nav vērsta uz viņiem, ka nevienam draudzē viņi nerūp, un ka svētdienas rītos viņi vienkārši silda solus. Mums kā vecākiem ir apzināti un regulāri jānovērš šie maldīgie pieņēmumi, apliecinot, ka bērni Valstībā ir vērtīgi.
Tas pats Kristus, kurš aicināja bērnus Savās rokās un Savā Valstībā, arī šodien uzņem mūsu bērnus Savā draudzē (Mateja 19:13-15). Vecās Derības draudzēs (piemēram, Ezras 10:1) un Jaunās Derības draudzēs (piem., kolosiešiem 3:20) piedalījās arī bērni – tātad Bībeles vārdi, lasīti vai sludināti, ir domāti bērniem. Viņu lūgšanas ir garīgi ieroči (Psalmi 8:2), viņu slavēšana ir svarīgs pielūgsmes veids (Mateja 21:9-11, 15-16), un viņu dievbijīgais piemērs iedrošina visu draudzi svētumā (1. Timotejam 4:12). Bērni nebūt nav nejaušība vietējā draudzē, tie ir ļoti svarīgi.
5. Aiciniet bērnus piedalīties
Visbeidzot, mēs aicinām savus bērnus sniegt savu ieguldījumu. Mēs neprasām viņiem abstrakti mīlēt draudzi; mēs lūdzam viņus mīlēt savu draudzi konkrētos veidos. Savukārt šie paklausīgas mīlestības darbi ir instrumenti, ko Gars izmanto, lai piesaistītu mūsu bērnus draudzei un veidotu mīlestības jūtas viņu sirdīs.
Mēs aicinām viņus būt klātesošiem pielūgsmē, aktīvi klausīties Dieva Vārda sludināšanu un sirsnīgi dziedāt – lai arī cik klusas vai aizlūstošas būtu viņu balsis.
Mēs aicinām viņus arī kalpot. Pat pavisam mazi bērni var mums pievienoties, kad mēs apmeklējam draudzes atraitnes. Bērni var lūgt par vajātajiem kristiešiem visā pasaulē un par neticīgajiem cilvēkiem savā paziņu lokā. Viņi var ziedot monētas no savām krājkasītēm, lai atbalstītu evaņģēlija kalpošanu. Viņi var noslaucīt galdus, slaucīt grīdas un savākt atkritumus. Viņi var smaidīt un iegūt draugus. Ar mūsu iedrošinājumu mūsu bērni var izmantot savas dāvanas Kristus miesas labā.
Es vēlētos, lai es varētu teikt, ka šīs piecas prakses nekavējoties iedarbosies jūsu negribīgo bērnu dzīvē. Tās var iedarboties. Bet, no otras puses, iespējams, ka ne. Tāpēc mēs gaidām Svētā Gara palīdzību un esam neatlaidīgi. Mūsu bērniem var nepatikt dievkalpojums šajā svētdienā, nākamajā svētdienā vai pēc pieciem gadiem. Bet mācīt viņus mīlēt "Dieva draudzi, ko Viņš ieguvis pats ar Savām asinīm" (apustuļu darbi 20:28) ir katra mūsu upura vērts.
Megana Hila (crossway.org)
Megana Hila (Grovsitijas koledžas bakalaurs) ir vairāku
grāmatu autore, ieskaitot "Praying Together" ("Lūdzot
kopā"); "A Place to Belong" ("Vieta, kur piederēt");
un "Meg Is Not Alone" ("Mega nav viena"). Viņa arī ir
Evaņģēlija koalīcijas redaktore.
Viņa ir mācītāja sieva un mācītāja meita, dzīvo Masačūsetā
kopā ar vīru un četriem bērniem, kur viņi ir piederīgi Rietumu Springfīldsas
Derības draudzei.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/help-my-kids-dont-like-going-to-church/
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.